“Tas ir dulls menedžments,” tā par ģimenes otrdienu un ceturtdienu braucieniem uz Līgatni Latvijas Radio raidījumā “Ģimenes studija” bilst Mārcis Frīdbergs.
Tas, ka mazā Grieta jāņem līdzi uz mēģinājumiem, prasa papildu uzmanību un koncentrēšanos pirms izbraukšanas, aizmirsti sīkumi, piemēram, mājās palicis knupītis var būt arī milzu traģēdija, un tas atsaucas uz Lienes darbu.
Uz Līgatni Liene vadīt deju kolektīvu un Mārcis tajā dejot kopā dodas jau ceturto gadu. Bet Līgatnē Liene savā ziņā nokļuvusi nejauši. “Zeperus” vadījusi viņas deju skolotāja Iveta Pētersone-Lazdāne, kura vēlējusies kādam nodot kolektīva vadību.
“Es teicu, ka varu. Tas bija viens vārds, un otrdien jau attapos Līgatnē un skatījos, ko nozīmē vadīt kolektīvu. Tā bija cita pasaule,” atminas Liene.
Taču viņa ātri sapratusi, kas darāms, un tagad saka, ka ir iemīlējusi gan vietu, gan cilvēkus.
Liene saka, ka deja ir viņas dzīvesveids, jo dejo kopš trīs gadu vecuma, dejotājas bijušas arī viņas mamma un vecāmamma.
“Man tas ir dzīvesveids, nevaru iedomāties deju bez sevis – kā vadītāju, skatītāju, dejotāju. Tikai kā skatītājai sāpētu sirds, ja nebūtu iesaistīta,” bilst Liene. Viņa atklāj, ka 15 gadus dejojusi deju kolektīvā “Daiļrade” un, dejojot A grupā, baiļojusies, kā būs, kad vairs nedejos spēcīgākajā grupā, bet radusies iespēja pašai vadīt kolektīvu un mācīt citiem.
Arī Mārcis ir bijušais “Daiļrades” dejotājs. Tur arī abi iepazinušies. Liene vērtē, ka mūsdienās iesaistīšanās deju kolektīvā nevienam vien ir iespēja iepazīties ar nākamo dzīves draugu.
“Var saprast cilvēku, kas grib gan dejot, gan iepazīties ar draugu,” bilst Liene. Mārcis atklāj, ka savulaik pat skaitījuši, cik ģimenes izveidojušās kolektīvā.
Mārcis gan vērtē, ka nevajag pārspīlēt dejas nozīmi, kā vienīgo un unikālo latvieša izpausmes veidu.
“Tā ir mūsu tradīcija, bet arī Eiropā dejo, tikai citā līmenī,” bilst Mārcis un atzīst, ka viņam svarīga ir kvalitāte un rezultāts, ne tikai ziedot dejai laiku un satikties ar foršiem cilvēkiem. Un šajā ziņā viņš uzteic līgatniešus, kam ir daudz spēcīgāka motivācija sasniegt rezultātus nekā Rīgas dejotājiem.
“Rīgā vairāk nāk satikties ar draugiem, Līgatnē nevaru pateikt, kuram negribas nogaršot pirmo vietu,” atzīst Mārcis.
Arī Liene atzīst, ka viņai ir svarīgs rezultāts un tāpēc uzskata sevi par stingru vadītāju.
“Ja esi prasīgs, esi ceļā uz rezultātu, kvalitāti, uz baudāmu mākslas darbu. Ja neesi prasīgs, dari savam priekam. Dejotājiem saku, kas ir prieks – tas ir mirklī, kad labi nodejo un ir atzinums par to, un tas prieku vairo,” norāda Liene. “Pati pret sevi esmu prasīga un kritiska.
Man liekas, ja esmu pieskārusies un ir kolektīvs, kas iet ar manu vārdu, būtu kauns, ja nezinātu deju, putrotos, atnāktu nevīžīgi. Uztveru kā savu vizītkarti, kā savu vārdu, savu ieguldīto darbu. Kāda esmu es, ir mans kolektīvs.”
Pēdējā posmā līdz Dziesmu un deju svētkiem Liene kopā ar saviem “Zeperu” dejotājiem cenšas mēģinājumos smelties spēkus, lai ilgi gaidītie svētki tiešām būtu svētki.
“Te cita aura un cita pasaule,” par Līgatni bilst Liene. Mārcis atzīst, ka “te restartējas smadzenes, pat neko nedarot”.
“Zeperus” var dēvēt par ģimenisku kolektīvu, kurā dejo vairāki precēti pāri, un pat viņu lielie bērni labprāt izvēlas dejot kopā ar vecākiem, ne iesaistīties jauniešu kolektīvos.
“Pārsvarā nāk dancot precēti pāri. Tas ir svarīgi ģimenes ietvaros, svarīgi arī visiem būt kopā, veidot rituālus, iesvētīt ne tikai jaunos dejotājus, bet arī mani,” stāsta Liene. “Svarīgi veidot tradīcijas. Katru gadu ar ģimenēm un visiem bērniem ejam pārgājienā, svinam Ziemassvētkus, sagaidām Jāņus Līgatnē.”
“Zeperi” ir salīdzinoši liels kolektīvs, kurā ir ap 40 dejotāju, un kupla ģimene ir ne tikai kolektīva vadītājai. Arī dejotājai Ilzei, kura uz mēģinājumiem Līgatnē brauc no Siguldas, ir četri bērni. Līgatnes kolektīvā iesaistīties viņa izvēlējusies, jo līdzīgi kā Lienei un Mārcim, viņai ir svarīga kvalitāte un rezultāts, ne tikai kopā pavadītais laiks.
Juris kolektīvā iesaistījies nejauši, bet tagad dejo jau ceturto gadu, un vasarā gaidāmie deju svētki viņam būs pirmie, tāpēc gaida tos kā pārsteigumu. Arī Jura 17 gadus vecais dēls Ralfs dejo “Zeperos”, nevis iesaistījies jauniešu kolektīvā Cēsīs. Ralfs atzīst, ka dejot kopā ar vecākiem ir neparasti, bet tā ir arī iespēja mācīties. Arī viņa deju partnere Dārta novērtē dejošanu “Zeperos”.
“Te ir kā viena liela ģimene. Vieta, kur superīgi izbaudīt laiku gan dejā, gan ārpus dejošanas,” atzīst Dārta.
Un nav brīnums, ka Dārta arī saka, ka dejošanu nevar atļauties nobastot, jo šai pavasarīgajā un vasarīgajā laikā mēģinājumi notiek ne tikai kultūras namā, bet arī Līgatnes estrādē mēnesnīcā un putnu balsu pavadījumā. Vadītāja vēlas, lai dejotāji pierastu dejot laukumā, jo vasarā gandrīz visas uzstāšanās norit ārā.
Un vēl Liene saviem dejotājiem ir arī sarūpējusi košus mēģinājumu tērpus. Tos viņa izvēlējusies ar savu “reklāmas speciālista aci”, kas ilgus gadus bijis Lienes ikdienas darbs, lai dejotājus varētu lielajā laukumā vieglāk pamanīt, tos būtu forši nēsāt un arī dejotājiem nebūtu karsti.
