"Svētku lāde"
Spilgti notikumi caurstrāvo Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku vēsturi. Cik īsti sena tā ir? Kad draudžu un pagastskolu skolotāji saprata, ka ar mācēšanu lasīt, rakstīt un rēķināt vien bērna attīstībai nepietiek?
Par pārmaiņu vējiem, atmodas vēsmām, personībām un iešanu plašumā ciklā "Svētku lāde" stāsta savas jomas profesionāļi, erudīti aculiecinieki un pieredzes bagāti dalībnieki.
Kopš 1992. gada viņš ir šīs skolas direktors, pūtēju un simfoniskā orķestra, arī jauniešu pūtēju orķestra "Auseklītis" vadītājs. Daudzu skolēnu un vispārējo dziesmu svētku virsdiriģents. Viņam aiz muguras – 40 pedagoģiskā darba gadi, kuros izaudzināti daudzi mūziķi, kas izglītību turpina Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā un strādā profesionālos orķestros. XXIV Vispārējos latviešu dziesmu svētkos saņēmis balvu kā labākais pūtēju orķestra diriģents, IX Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos – Lielo balvu, 2005. gadā – Rīgas domes kultūras pārvaldes gada balvu. 2015. gadā kļuvis Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks.
Savā bagātajā darba mūžā Haralds Bārzdiņš pārliecinājies: lai sasniegtu tādu profesionālo līmeni, lai pūtēju orķestris varētu piedalīties dziesmu svētku kustībā un iegūtu Tautas pūtēju orķestra nosaukumu, nepieciešami vismaz desmit piecpadsmit gadi.
"Protams, bija jāsāk no pilnīgas nulles. Skolas orķestra rīcībā bija tolaik Ļeņingradā ražotie pūšamie instrumenti. Pirmie divi gadi pagāja, lielākoties apgūstot mūzikas ābeci, pamatiemaņas. Vēl tagad atceros, ka viens no lielākajiem izaicinājumiem pēc trim četriem gadiem bija šāds: skolā tika rīkots Rīgas un Vācijas pilsētas Rostokas sadraudzībai veltīts pasākums, un bija jātaisa pirmās aranžijas – pirmās aranžijas bija "Hello, hello, dieses Jahr" un Raimonda Paula dziesma, un no pūtēju orķestra pēkšņi vajadzēja izveidot estrādes ansambli," ar smaidu atceras Bārzdiņa kungs.
Rīgas 6. vidusskola bija viena no pirmajām skolām, kas aizsāka padziļinātu mūzikas apmācību, ko tolaik sauca par mūzikas novirzienu – tāda bija viena klase.
"Tobrīd dominēja divas personības – skolotāja Gruntmane un skolotāja Apine, un pirmajā vietā bija kora muzicēšana. Mēs ar saviem pūtējiem pamazām, pamazām gribējām iekarot arī savu vietu pie tām debesīm...
Sākums bija visai interesants," atmiņās dalās Haralds Bārzdiņš.
"Pēc pirmajām uzstāšanās reizēm un piedalīšanās skolēnu dziesmu un deju svētku rindās klusiņām uzstādījām mērķi apgūt repertuāru, kas paredzēts pieaugušo kolektīviem. Protams, ne jau tautas kolektīvu repertuāru, bet B grupas repertuāru – padomju laikos gandrīz katrā sevi cienošā kolhozā bija savi pūtēju orķestri, un tur bija jāiegulda nopietns darbs, lai sagatavotos dziesmu svētkiem – bija jāiziet skates, lai varētu tajos piedalīties. Tolaik bija aktuāli arī pūtēju orķestru salidojumi. Pamazām iegājām šajā apritē, un nākamais mērķis bija iegūt Tautas kolektīva nosaukumu.
Godīgi sakot – lai iegūtu savu nosaukumu, bija jāiegūst pirmā vieta dziesmu svētkos vai kāda no pirmajām divām vietām pūtēju orķestru kopspēlē. Uz to mērķi gājām, un to mēs arī sasniedzām! Intensīvā darbā pagāja, šķiet, kādi trīspadsmit gadi...
Toreiz ieguvām trīs uzvaras – tolaik tas bija ļoti liels gods, ja dziesmu svētkos ieguvi pirmo vietu! Un toreiz nu tiešām – orķestrī bija tikai un vienīgi skolēni, nebija nekādu pieaicināto mākslinieku! Tāds arī mums skolā bija uzstādījums: ja darām, tad darām pašu spēkiem – cik varam, tik arī izdarīsim. Tas laikam bija 1988. gads, kad uz skolu tika uzaicināta Kultūras ministrija, un mums piešķīra balvu – Tautas kolektīva nosaukumu. Bet – kāds tad būs tas nosaukums?
Bija visīstākais Atmodas laiks. Sak’, par "Ausekli" īsti nevarētu – tomēr vēl bērni. Nu, tad būsiet "Auseklītis"!"
Bārzdiņa kungs nopūšas, sakot, ka nav jau noslēpums – skolā kadru mainība ir nepārtraukta: "Īpaši tagad tas jūtams. Tolaik kaut kā viss bija tā: ja sāc mācīties 6. vidusskolā, tad arī turpini tajā mācīties arī vidusskolas klasēs. Tagad var teikt, ka vidusskola ir atsevišķa republika ar citām mācību programmām, un arī pie mums pašlaik padziļinātā mūzikas apmācība ir līdz 9. klasei, ir gan arī atsevišķas atjaunotas programmas, kas turpinās arī vidusskolā."
Tāpat pieredzes bagātais virsdiriģents uzsver: "Dziesmu svētki jau ir virsotne, bet [svarīga ir] tā dziesmu svētku kustība – jo mana un arī visu citu diriģentu pārliecība ir, ka nedrīkst skolās iznīcināt korus – ne zēnu, ne jauktos, tos nedrīkst vienkārši iznīcināt!
Jo izjaukt jau var – minēšu to pašu Franciju, kur ir milzīgi daudz profesionālu mūziķu. Mūzikas kultūra tur veidojusies gadsimtu garumā. Bet ir bijuši gadi, kad Francija mūs angažē, jo viņiem vienkārši nav labu amatieru pūtēju orķestru! Vienkārši nav, jo viņi savā laikā bija nolēmuši – arī kanādieši to ir teikuši –, ka jābūvē mājas, jātaisa mašīnas un naudas līdzekļus ieguldīt pašdarbībā ir nevajadzīgi. Ja gribi spēlēt, pērc skolotāju un muzicē. Un viņi saka – pēc tam attapāmies, ka ir māja, mašīna, ir viss, bet kaut kas taču vēl cilvēkam ir vajadzīgs...
Lūk, te es domāju tā: uzņemot bērnus pirmajās klasēs, no saviem audzēkņiem jau redzu, kā viņš izskatīsies skolas simfoniskajā orķestrī – vai viņš būs pūtējs vai stīdzinieks.
Visa mūsu skolas iekšējā politika tiek virzīta uz diviem lieliem vaļiem. Pirmkārt, cieņa pret savu skolotāju. Otrkārt, maksimāli attīstīt skatuves kultūru.
Agrāk uzskatīju, ka mani audzēkņi jāsagatavo mūzikas vidusskolām, gatavojot viņus pa profesionālo līniju, bet šobrīd – tikai desmit reizes izsverot un viņiem paskaidrojot, ko viņi darīs darba tirgū. Bet fakts ir viens – ka intelektuāli un emocionāli viņi ir stipri bagāti ar to bagāžu, ko ieguvuši skolā, orķestrī. Jaunieši zināmā vecuma posmā kautrējas būt labi. Savā būtībā viņš ir labs, bet viņam negribas to izrādīt – sak’, es taču neiešu raudāt, neskaitīšu emocionālu dzejoli.
Bet tas ir tas lielākais sasniegums, ka caur mūziku viņš var atvērties emocionāli un neviens par to nesmaidīs.
Nu, ja esi iemīlējies smukā meitenē un baidies to pateikt skaļi, nu nospēlē viņai to romanci!"
"Svētku lāde"
