Kijevas latviešu deju kopa "Kastaņi” izveidojusies pirms trim gadiem, kad Ilze un Armands Baranovski darba dēļ uz Ukrainu pārcēlās no Briseles. Šobrīd Kijevas "Kastaņos” dejo astoņi pāri. Tērpi uzšūti, dejas apgūtas, un filmēšana videoskatei paredzēta 28. martā.
"Ikvienā vietā, kur latvieši satiekas, viņi dzied, dejo vai spēlē teātri. Arī ar mums sanācis, ka darba dzīve ilgus gadus bija aizvedusi uz Beļģiju, arī Briselē aktīvi darbojāmies latviešu kultūras dzīvē, bijām klāt 2006. gadā pie teātra dibināšanas, tad deju kolektīvs nāca klāt,” stāsta Kijevas latviešu deju kolektīva "Kastaņi” vadītāja Ilze Baranovska.
"Darba dzīve aizveda tālāk no Beļģijas, vīrs atbrauca līdzi uz Ukrainu. Pēc Beļģijas, kur bija daudz latviešu, bija nedaudz vientuļi. Un es sāku aktīvi meklēt cilvēkus, ar kuriem pavadīt brīvo laiku,” turpina Ilze Baranovska.
Meklē savējos Kijevā
Kijevas latviešu deju kolektīva "Kastaņi” vadītāja Ilze Baranovska strādā Eiropas Savienības pārstāvniecībā Ukrainā. Viņa nāk no Raunas, kur skolā dejojusi deju kolektīvā, tad kādu laiku Jelgavas “Ieviņā”. Vīrs Armands apgalvo, ka viņu vairāk aizraujot futbols, bet toreiz, pirms astoņiem gadiem, Briseles deju kopā atnācis vienkārši līdzi, lai sievai būtu partneris, un tā nu dejotāja pieredze krājoties. Arī Dziesmu un deju svētki kā dejotājiem abiem šie nebūs pirmie. Jau 2013. gadā Ilze un Armands ir dejojuši lielajā stadionā. Taču tagad Ilze ir kolektīva vadītāja un viņai ir jākoordinē process, lai aizvestu savus dejotājus uz svētkiem. "Svētki ir ķirsītis uz tortes,” smej Ilze.
Iespējams, deju kolektīvu vadītāji un koordinatori Latvijā pat nenojauš un nesaprot, kādas problēmas nākas risināt diasporas kolektīviem, lai nokļūtu svētkos.
Kijevas "Kastaņos” jau no paša sākuma bija astoņi deju pāri, tā tas ir arī šobrīd, taču trīs gadu laikā sastāvs mainījies vairāk nekā uz pusi, jo cilvēki ceļo, dodas strādāt citur. Turklāt latviešu Kijevā nav daudz, šiem astoņiem pāriem faktiski nav rezervistu.
Tā ir cieša paļaušanās citam uz citu, un šajās nedēļās idejas vārdā vīriem noliegts spēlēt futbolu vai hokeju, ka tik negadās kāda trauma. Šurp konsultēt dejotājus brauks Briseles deju kolektīva vadītāja Dagnija Martinsone. Un mēģinājumi notiek trīs reizes nedēļā.
Atšķiras arī šejienes latviešu sabiedrība, vairums no viņiem darbojas biznesa jomā un Latviju pametuši pirms gadiem desmit. Sanāk, ka tieši globālās ekonomiskās krīzes laikā.
Ilzei Baranovskai mugurā krekliņš, uz kura rakstīts "8. latviešu dejas skola”. Šādu skolu, kurā apgūt dejas mācīšanas pamatus, deju kolektīvu vadītājiem regulāri organizē Nacionālais kultūras centrs Latvijā. Un gluži neticamā veidā, mērķa sasniegšanai mobilizējot visu ģimeni, Ilze Baranovska paspēj savu Politiskās nodaļas atašeja darbu Eiropas Savienības pārstāvniecībā Ukrainā savienot ar Deju skolu Latvijā.
"Uzmanīgi taustījos, kāda ir šejienes latviešu sajūta par Latviju. Es jau varu teikt, nāciet dejot, bet, ja nav iekšējās dvēseliskās sajūtas, nevar iemācīt arī labu dejotāju dejot,” par kolektīva pirmsākumiem stāsta Ilze Baranovska.
Pirmais impulss bijis aicinājums satikties Jāņu pasākumā, par kuru Ilze Baranovska paziņojusi sociālajā portālā "Facebook". Daži cilvēki atbraukuši, un tā vārds pa vārdam izveidojusies draudzīga kopa, kas jau tālāk ģenerējuši idejas un izvirzījusi lielus mērķus.
"Kastaņu” mēģinājumā Latvijas Radio faktiski bija Ilzes un Armanda Baranovsku ciemiņi, Kijevas latviešu deju kopas mēģinājumi notiek pie viņiem mājās. Mēģinājumi notiek pat trīs reizes nedēļā, Renārs un Ieva Volki uz tiem brauc cauri visai Kijevai, ikreiz pavadot ap 40 minūtēm ceļā. Abi ir gandarīti, ka iesaistījušies deju kopā, Ieva stāsta, ka viņa, jau Latvijā dzīvojot, domājusi par iesaistīšanos kādā kolektīvā, bet nav izdevies, arī ikdienas rūpes un raizes paņēmušas vairāk laika.
"Nekad nevarēju iedomāties, ka jāaizbrauc uz Ukrainu, lai brauktu atpakaļ uz Dziesmu svētkiem,” bilst Ieva Volka.
Arī viņu trīs bērni, tāpat kā Baranovsku ģimenes trīs atvases iesaistās dejošanā.
Dejotāju stāsti
Tiekoties ar "Kastaņu” dejotājiem, nākas uzklausīt ārkārtīgi interesantus dzīves stāstus. Ansis Freimentāls māca biznesa cilvēkiem plānot savu laiku, augt kā personībām. Viņš stāsta, ka jau no agras bērnības gribējis piedalīties Dziesmu un deju svētkos. Domājis, ka būs dziedātājs, jo balss laba, savukārt jau no bērnudārza laikiem dejot nav paticis.
"Nekad nebija domāts, ka nokļūšu svētkos kā dejotājs. Esmu ļoti apmierināts, ka tā sanāks pirmo reizi, ka būšu svētkos ne kā skatītājs, bet dalībnieks,” bilst Ansis Freimentāls.
Anša Freimentāla dzīvesbiedre Katerina ir geštaltpsiholoģe, viņa jau pirms tam ir interesējusies par slāvu folkloru. Arī piedzīvojumam piedalīties latviešu Dziesmu un deju svētkos viņa pieiet no savu profesionālo zināšanu puses.
Skatoties Dziesmu un deju svētku koncertus video, vislielāko iespaidu atstājis tas, kā caur deju, caur mitoloģiskiem tēliem, simboliem, latviskām zīmēm un dzīvas uguns klātbūtni tauta veic tādu kā rituālu, kas atstāj iespaidu uz zemapziņu.
Viņa stāsta, ka, to jau skatoties, mati ceļas stāvus un viņai ļoti gribētos kļūt par daļu šī notikuma un ķermeniski izjust, kā tas ir.
"Mūsu dejas ir tādas – kazaki parāda savu spēku. Mēs lecam augstu, jo esam stipri. Meitenes savukārt rāda, cik viņas ir prasmīgas, kā prot sevi izgrozīt. Attiecības ir vienkāršas – es tevi dabūšu, tu būsi mana. Latviešiem dejas vairāk ir par dzīvi - par kopā būšanu, alus dzeršanu. Tādi mazi stāstiņi,” uzskata Katerina.
Svetlana Bulakova ir Baranovsku ģimenes auklīte. Viņa dejo pārī ar Jāni Ņeverovski, kurš ir prasmīgs mēbeļu galdnieks, un tepat kolektīvā dejo arī viņa brālis Juris. Svetlana, jautāta, kā viņa tiks galā ar latviešu tautas tērpu, atzīst, ka vēl jāpierod to valkāt, bet tērpi esot ļoti skaisti.
"Kastaņiem” ir Zemgales novada tērpi, Platones galdainie brunči.
Arī ukraiņi savus tērpus nēsā ar lepnumu, kalendārā ierakstīta pat īpaša Izšūto kreklu diena, un šai dienā ukraiņi velk no skapjiem ārā savus tautiskos kreklus un dodas tajos uz darbu, ikdienas gaitās. Taču ukraiņiem nav raksturīgi pievērst tik lielu uzmanību tērpa piederības vietai.
Tāpēc viņiem neliekas būtiski iegaumēt arī sava latviešu tērpa novada nosaukumu.
Platones tērpi nav nākuši viegli. Ne organizatoriski – "Kastaņu” dejotāji kopīgi braukuši uz Rīgu ņemt mērus. Nedz arī finansiāli, jo attiecībā pret ukraiņu algām tautas tērpa izmaksas ir kosmiskas, un tie visi pirkti par pašu līdzekļiem. Taču tērpa skaistumu dejotāji, jo īpaši dejotājas, novērtē gan.
Rojs Piziks ir bijušais olimpietis, ar Ukrainu viņu saista bizness, "Kastaņos” dejo pārī ar sievu Viktoriju, ukrainieti. Abi uzreiz atzīst, ka dejošana latviešu kolektīvā nav bijusi abu prioritāte, taču kaut kā tas ievilcis.
"Ne es gribēju dejot, ne pēc tā tiecos. Visi gāja, un es arī. Taču kaut kā tas ievilka. Pirmā reize bija, kad uzvilkām skaistos latviešu tautas tērpus un sajutām, ka esam kolektīvs. Es to stāstu, un man vēl tagad skudriņas skrien pār muguru,” stāsta Viktorija. "Mēs sapratām, ka tas nav vienkārši tusiņš, bet kas vairāk – ka tā ir valoda, kultūra, tradīcijas. Un tā mēs palikām, arī mūsu meitiņai ļoti patīk, nupat mēs iemācījāmies to kristību deju. Tas ir veids, kā es esmu pieņēmusi Latviju, latviešus.”
Pirms Deju svētkiem šķēpi tika lauzti ap jaunradītajām dejām. Deja, kuru nupat nosauca Viktorija – "Kristī lielus, kristī mazus”, tomēr šķiet pārāk ilustratīva, patētiska, taču, izrādās, tieši cittautiešus šāds stāsts par Latvijas vēsturi, latviskās dzīvesziņas un krustnešu garīgo spēkošanos uzrunā, turklāt dejā iesaistīti arī bērni.
"Kastaņu” latviešu dejotāju stāstos var sadzirdēt, ka ilgtspējīga un latviešus arī svešumā apvienot spējīga ilgtermiņā izrādījusies Dziesmu un deju svētku kustība.
