“Mēs vairāk mācām citiem, strādājam ar bērniem, skolēniem,” stāsta Pelēči. “Mana mamma sākusi aust, noaudusi segas bērniem un sev tautastērpu, bet mēs ikdienā mācām bērniem saglabāt šīs vērtības. Mūsu skola darbojas UNESCO skolu projektā, braucam uz laukiem un tikko krāsojām dzijtiņas – pirms divām dienām – un redzam, ka mums ir sanākuši tādi paši toņi.”
Dziesmu un deju svētku izstādē apvienojušies vairāk nekā tūkstoš simt meistaru no 125 tautas lietišķās mākslas kolektīviem. Ekspozīcija aicina tautas mākslas žanrus, tostarp audēju, pinēju, rotkaļu, kokgriezēju, keramiķu un rokdarbnieku darbus, uzlūkot un iepazīt kā unikālu dzīvesveidu, atklājot tautā pārmantotās un koptās zināšanas caur reāliem mūsdienu cilvēkiem un viņu prasmēm.
“No maniem plecu lakatiem izvēlējās divus, izlikts ir viens,” stāsta tautas lietišķās mākslas meistare audēja Maija Irbiņa no Carnikavas. “Sarmots ziemā egļu mežs – mēs nosaucām viņu, pelēks un zaļš, egļu zaļais tonis. (..) Es adu, šuju, tamborēju, aužu. Patīk viss vecais, skatīties, kas bijis, un izmantot šī laika materiālus.”
Irbiņa stāsta, ka viņas mamma strādājusi Dzērbenes Mājturības lauksaimniecības skolā par pasniedzēju: “Tā es, meitene, šad tad pasēdēju stellēs un arī paaudu. Tad bija bēgļu laiki un kara laiki, un viss izjuka. Tad atnācu uz Carnikavu, un tur bija studija – tā es atsāku strādāt.”
“Ideja bija parādīt to, ka to rada cilvēks,” uzsver Latvijas Nacionālā kultūras centra tautas lietišķās mākslas eksperte Linda Rubena. “Ka tas ir cilvēka radīts – ar savām domām, savu dzīves pieredzi, kas veidojusies dzīves laikā vai pārmantota pieredze no iepriekšējām paaudzēm. Un to var arī darbos redzēt, ka ir gan šīs tradicionālās lietas, bet tā vairs nav kopija viens pret viens, bet radoša pieeja – gan krāsu ziņā, gan materiālu, tehniku ziņā, ka ir kombinētas dažādas tehnikas.”
Mākslinieks Miks Mitrēvics rāda mobilo aplikāciju, ko ikviens var lejuplādēt telefonā, un tad izstādes apmeklējums kļūs par vēl interesantāku piedzīvojumu.
“Man kā māksliniekam katra izstāde vai muzejs ir interesanta pieredze. Šeit iepazinu to milzīgo entuziasmu un apjomu, kas Latvijā ir līdzīgi kā Dziesmu svētki un dziedāšana,” atklāj mākslinieks, ekspozīcijas dizaina grupas “DD Studio” pārstāvis Miks Mitrēvics. “Tad es mēģināju izstādē iedomāties sevi kā skatītāju, kas man būtu interesanti. Parasti izstādes tiek veidotas, akcentējot fokusu tikai uz priekšmetiem, un man šķita interesanti, kā tie tiek darināti, kas ir tie cilvēki, kas to darina, un viss, kas paliek aizkadrā.”
Viņš stāsta, ka izveidotā aplikācija kalpo kā ceļvedis tam, kur daudz kas nav ekspozīcijā pieejams.
Piemēram, eksponātus muzejā nekad nedrīkst aiztikt vai spēlēt, tāpēc ir ieskaņota kokle vai svilpaunieks, un aplikācijā šo mūzikas instrumentu var spēlēt.
Katru dienu izstādes laikā ikviens apmeklētājs no pulksten 12 var sēsties pie stellēm un piedalīties grīdas celiņa aušanā – savukārt citviet ir ierīkota tautastērpu pielaikošanas kabīne, ir iespējams uzlikt cepuri vai vainadziņu, var pielaikot brunčus vai svārkus – jautrība garantēta!
