Tieši tā uz šīs vasaras deju svētkiem tikuši Hānjas dejotāji, kuri laukumā dosies kā Veclaicenes kultūras nama deju kolektīvs “Korneti”.
Ir darba dienas vakars, un kādā lauku sētā netālu no Hānjas ciemata Igaunijā tiek ceptas desas un kurināta melnā pirts. Hānjas deju, rotaļu un dziesmu biedrības biedri gaida ciemiņus. Un arī latviešu žurnālistus, ko ielīksmojis stāsts par kaimiņu viltīgo tikšanu uz latviešu deju svētkiem.
Aigars Tūsiss (Aigar Tuusis) ir viens no šīs dullās idejas autoriem. Ikdienā strādā par metinātāju un Hānjas deju kopā dejo jau vairāk nekā 20 gadu. Draudzība ar pierobežas latviešiem Hānjas dejotājus vieno jau sen.
Aigars stāsta, ka viss sācies kā joks. Pēc pēdējiem igauņu deju svētkiem jautrā noskaņā sprieduši – Igaunijas un Somijas svētkos esam bijuši, kāpēc gan nemēģināt ielavīties arī pie latviešiem, piebilst deju biedrības prezidents Sulevs Krāms (Sulev Kraam): “Esam bijuši dažādos festivālos Igaunijā un citur pasaulē, bet šis likās jauns izaicinājums, gandrīz neticami…”
“Mūsu kolektīva vadītāja Ulvi teica: pat ja mēs netiksim uz latviešu deju svētkiem, vismaz mums grupā būs astoņi vīri ar taisnām mugurām!” smejas Aigars Tūsiss.
Kad jautāju par atšķirīgo igauņu un latviešu dejās, Aigars un Sulevs uzreiz ieliek rokas sānos. Igauņi dejās lielākoties sānos iespiežot dūres, bet latviešu dejām nācies mācīties plaukstu likt citādi.
“Vispār latviešu dejās visvairāk nogurst īkšķi!” komentē Aigars, bet Sulevs ir citās domās: “Kāju pirksti taisnāk jānostiepj, ceļgals augstāk jāceļ… Un vairāk prasa staltu stāju!”
“Korneti” Latvijas svētkos izvēlējušies startēt senioru grupā, kur vieglāki deju soļi. Dejotāji cer, ka Daugavas stadionā lielu grūtību saprast norādes nebūs – svētku pieredzes netrūkst un vienmēr jau varot pajautāt arī kaimiņiem.
Igauņiem palīgos uz Rīgu brauks sens dejotāju paziņa, veclaicenietis Jānis Prangelis, kurš arī tulko sarunu Hānjā.
“Manuprāt, tā ir super pārdroša ideja. Ideja kā konfekte! Man jau patiktos, kā viņi solīja, ka nākamgad Igaunijas deju svētkos startēs kā Latvijas deju kolektīvs “Korneti”. Tas būtu īsti viņu stilā!” komentē Prangelis.
Bet šī piedzīvojuma galvenā līdzzinātāja no Latvijas puses ir Veclaicenes tautas nama vadītāja Maija Rozīte. Viņu var satikt tautas namā Kornetos vien dažus kilometrus no Igaunijas robežas. Mazajam Veclaicenes pagastam ar trijiem simtiem iedzīvotāju sava deju kolektīva un kora nav. Ir tikai ansambļi. Tāpēc labprāt atļāvuši kultūras namā uz brīdi iemājot kaimiņiem. Rozīte atzīst – te, pierobežā, valstu robežas nejūt. Arī igauņi ir savējie.
“Viņi kā viesi mani vienmēr ir atbalstījuši – dejojuši gan Alūksnē, gan Veclaicenē, super cilvēki!” stāsta Rozīte. “Mums te, Veclaicenē, bija sadancis, un viņi saka, ka gribot uz Rīgu braukt. Atbildu, ka painteresēšos, piezvanu Alūksnes pašvaldības Kultūras nodaļas vadītājai Sanitai Eglītei, vai Hānjas deju kolektīvs var piedalīties Latvijas deju svētkos? Viņa sazvana Rīgu un atbild – nē, nedrīkst. Tikai kā viesi iet gājienā un dejot ielu koncertos. Bet viņiem ar to nepietiek!”
Igauņi mierā nelikušies, sarunājuši palīgos Jaunalūksnes deju kolektīva “Kolberģis” vadītāju Eināru Strapcānu, kurš piekritis kopā ar igauņu deju kopas vadītāju Ulvi Tommiku aizvest dejotājus līdz svētkiem, vienojušies ar Veclaicenes tautas nama vadītāju par Latvijas mājvietu un ķērušies pie darba. Latviešu tautastērpus palīdzējis sagādāt Alūksnes novads.
“Iemācījās dejas, piedalījās skatē…” atceras Rozīte. “Nu, tad man drusku lēca sirds pa muti laukā. Man tiešām bija bailes, ka tikai visa komisija – Purviņš, Ērglis, kas tur sēdēja – nesaprot, ka viņi ir igauņi! Vaaaai… Tas paņēma nervus. Bet, kad izturēja skati, tad nākamā doma bija – darīsim visu, lai Veclaicenes vārds izskanētu dziesmu svētkos! Visi atbalstīja, arī novada Kultūras nodaļa.
Novads jau zināja, mēs tikai centāmies, lai Rīga neuzzina, ka tikai mūs neizsvilpj!”
Un Rīga neizsvilpa. Deju svētku rīkotāju pārstāve Inga Vasiļjeva par šo amizanto blēdīšanos tagad tikai pasmaida: “Viņi ir ļoti godprātīgi apguvuši repertuāru, piedalījušies skatēs, izpildījuši visus priekšnosacījumus, pielāgojuši tautastērpus… Mēs viņus tiešām gaidām!”
Stāstu par igauņu dejotājiem, kas izlikās par Veclaicenes deju kopu “Korneti”, pirmais publicēja igauņu laikraksta “Maaleht” žurnālists Madis Musts, kurš pats savulaik mācījies Latvijā.
“Viņi paši bija diezgan klusi par savu sasniegumu,” norāda Musts. “Laikam nedomāja, ka būs pirmie ārzemnieki deju lieluzvedumā. To viņi nezināja. Bet viens no dejotājiem to pieminēja manam kolēģim, arī dejotājam. Kad mēs ar viņiem runājām un uzzinājām visas detaļas, tas izrādījās ļoti silts stāsts. Jo viņiem ir latviešu tautas tērpi… Un tas viņiem bija piedzīvojums – tikt uz latviešu svētkiem! Tikt uz igauņu svētkiem nav tik grūti, un tas jau daudzreiz bija izdarīts. Bet šis bija kaut kas īpašs!”
Pēc igauņu deju svētku rīkotāju sniegtajām ziņām, uz nākamā gada deju svētkiem Igaunijā neviens ārzemju kolektīvs nebrauks. Protams, ja vien kādi latvieši nenolems nomaskēties par igauņiem.
