Gandrīz desmit gadus pirms koru sanākšanas Rīgā pirmo kopīgo dziedāšanu sarīkoja Juris Neikens Dikļos, taču arī šis nebija sākums. Lūkosimies uz tālo 1843. gadu, kad Jāņa Cimzes skolotāju seminārā notika pirmais izlaidums, un nu jaunie, mūzikā pietiekami izglītotie skolotāji devās uz savām darba vietām, lai dibinātu biedrības un korus visos Latvijas novados.
Pirmās koru vienības, pārsvarā vīru kori, sāka darboties Raunā, Trikātā, Vecpiebalgā, Valmierā, Krimuldā, Vietalvā, taču tolaik vēl nebija latvisku dziesmu, ko dziedāt.
Pirmais krājums – ''Dziesmiņas latviešu bērniem un jaunekļiem skolā, mājā un laukā dziedamas uz vienu un ar uz vairāk balsīm'' - Latviešu draugu biedrības apgādā izdots 1845. gadā. Tās gan visas bija vācu autoru melodijas, vienīgais latvietis viņu vidū bija tekstu autors, dzejnieks Jānis Ruģēns, kam pieder zīmīgās rindas – „Kad atnāks latviešiem tie laiki, ko citas tautas tagad redz”.
1848. gadā jau tika izdota Baldones mācītāja Frīdriha Šāka izveidotā ''Latviešiem dziedāšanas skolas grāmatiņa'', kas uzskatāma par pirmo muzikāli teorētisko darbu latviešu valodā. Te publicēti arī īsi mūzikas teorijas skaidrojumi un dziedāšanas mācībkurss pēc ciparu un nošu metodes. Abos krājumos gan pārsvarā bija garīgas dziesmas un korāļi, un tikai 1858. gadā izdots Cimzes audzēkņu Jāņa Kaktiņa un Jura Caunītes „100 dziesmas un ziņģes ar notēm”, laicīgas dziesmas ar latviskiem vārdiem. Gadu vēlāk Dignājas mācītājs Kārlis Veirihs jau izdod savu „Dziesmu vaiņagu”, kura priekšvārdā viņš rakstīja: „Arī zinu, ka latviešiem jaukas ziņģes ir, bet ne visi tās pazīst un dzied. Kaut jele kāds dziesmu mīļotājs ņemtos tās jaukās latviešu ziņģes ar visām meldiņām izdot, lai mēs ar tām varētu papriecāties”.
Tā nu šie divi krājumi vairākus gadus bija mūsu koru dienišķā maize, līdz
1872. gadā izdota Jāņa Cimzes „Dziesmu rotas” 1. burtnīca, kur jaukās latviešu ziņģes jau bija ieguvušas vairākbalsīgu ietērpu. Kori tika rosināti vākt un apkopot latviešu tautasdziesmas, kuru šķietamo nepareizību un savādību Cimze laboja pēc savas gaumes, veidodams tīrus un harmoniskus sabalsojumus.
„Dziesmu rotas” sērija ļoti veicināja koru kustības aktivitāti, kalpodama par maizi izsalkušo dziedātāju muzikālajai apetītei. Tiesa, daudzbalsīgas dziedāšanas sākumi mūsu tautā rodami jau 19. gadsimta sākumā Vidzemes draudzes skolās. Raunas un Vecpiebalgas draudzes bijušas pirmās, kur skolēni tika apmācīti dziedāšanā, bet, protams, viņu augstākais sasniegums bija priekšnesums baznīcā ar Hendeļa „Aleluja”, un tika dziedāts arī latīņu valodā.
Kori dziedāja ne tikai baznīcās, bet arī svinībās – kāzās, bērēs, iesvētībās, tādējādi padarot dzīvi gaišāku un apgarotāku, izplatot dziedāšanu kā īstu gara gaismu, kopīga dziedāšana bija izplatīta arī populārajās brāļu draudzēs. Un kopīgu dziedāšanu Bībeles svētkos Ārciemā bija dzirdējis Dikļu mācītājs Juris Neikens. Viņam, Cimzes semināru beigušam, mūzika bija ļoti nozīmīga, un, kad viens no dziedātājiem izsaucās, ka šodien viņam bijuši īsti svētki – Neikenam dzima ideja par latvisku dziesmu svētku rīkošanu. Viņš, protams, bija lietas kursā par skaistajiem Rīgas mūzikas svētkiem, kuros pulcējās kori no Rēveles (Tallinas), Liepājas, Jelgavas, Valmieras un citām pilsētām, un 1861. gadā Rīgā jau bija notikuši pirmie Baltijas dziedātāju svētki ar 21 vīru kora piedalīšanos. Taču lai sarīkotu lielus latviešu dziedāšanas svētkus, bija nepieciešama biedrība, kas uzņemtos šādas rūpes. Pagaidām Juris Neikens bija izlaidis ziņu, ka ''1864. gada trešā Vasarsvētku dienā Dikļu mācītājmuižā dziesmu svētkus svētīs”.
