Filmā piedalās 640 dalībnieki no 35 pūtēju orķestriem – dažādiem kolektīviem visā Latvijā. Filmēšana notikusi šī gada pavasarī, kad beidzot varēja atsākties orķestru mēģinājumi klātienē. Redzēšanās prieks, spēlētgriba un pesimistiskas runas par nākotni ir galvenie motīvi, kas izskan filmā.
Parasti, ja patīk kāda filma, tad gribas to ieteikt citiem. Filma "Skanēt" man šķita ļoti veiksmīgi izveidota, bet grūti šeit lietot vārdu – patika. Skatoties filmu "Skanēt", rodas tāda smaga sajūta, kas atsauc atmiņā 2020. gada martu un visu no tā izrietošo neziņu, apjukumu, nomāktību un noslēgšanos. Filmā notverti kadri no parastiem orķestra mēģinājumiem zaļā zālē pie skolas un maziem koncertiem parkos. Katra reize, kad jaunieši var turēt rokās savu mīļo instrumentu, jau ir svētki. Un tāpēc tikšanās prieks pēc tik ilgas sēdēšanas mājās ir liels un to filmā var saskatīt tik daudz.
No pāris cilvēkiem dzīvē esmu dzirdējusi teicienu: "Nu cik tad grūti tas var būt? Tu iepūt, un tas instruments skan!" Nu, tik vienkārši tas nav. Jebkuram tas instruments neskanēs, tur jāieliek liels darbs, pacietība un centība, lai "dabūtu" ārā to pareizo skaņu. Filmas nosaukums "Skanēt" tāpēc liekas tik trāpīgs, jo iepūst var katrs, bet skanēs tikai retajam. Un latviešu vārdnīcā pie vārda "skanēt" otrā nozīme ir – būt tādam, kurā rodas, izplatās skaņas. Šie jaunieši ir tie, kuros rodas šī skaņa, vēlme un dzirksts, instrumenti ir tikai darbarīki, kas palīdz tai izplatīties. Jauniešu vēlme turpināt muzicēt, atrodoties tik sarežģītos apstākļos, šķiet patiesi skaista un nesavtīga.
Skanot dzīvespriecīgiem skaņdarbiem (Valta Pūces "Ardievu, meitenes", Raita Rēriha "Rikšiem bērīt"), skatītājs tiek vests pāri upēm, kalniem, pilīm un muižām, kur skolēni svin savus svētkus, vienkārši esot kopā. Kaut kas neskan pareizi, kāds nesāk laikā, kāds aizsapņojas. Filmas kadri ir tik dzīvi un sirsnīgi, ka atgādina, cik svarīgi ir darīt un mēģināt, līdz sanāk. Ar pirmo reizi nevienam nesanāk un to der atcerēties ikvienam. Atskan arī emocionāli un patriotiski skaņdarbi (Raimonda Paula "Dzīvības mūžīgais vārds" un Zigmara Liepiņa "Svētī debesīs šo zemi"), kas piedod filmai to sērīgo noskaņu, ko papildina diriģentu sarunas par nākotni.
Ilgās mājsēdes dēļ skolēnu pūtēju orķestru mākslinieciskais līmenis ir krities, un vajadzēs daudzus gadus, lai atkal to atjaunotu iepriekšējā līmenī.
Rīgas un Pierīgas novadu pūtēju orķestru virsdiriģents Haralds Bārzdiņš filmas 30. minūtē lūdza visiem saglabāt mieru, saglabāt uzcītību un pēc iespējas ātrāk rast iespēju vakcinēties, lai visi varētu pēc iespējas ilgāk mēģināt klātienē un kopīgiem spēkiem uzvarētu pandēmiju. Viņš izklausījās noguris un mazliet izmisis, jo viņa darbs ir kā cīņa ar vējdzirnavām – neko nevar paredzēt, nekam īsti nevar sagatavoties iepriekš.
Vai skolēniem kāds par šo maksā? Kad bija pēdējais normālais koncerts ar skatītājiem, kur gūt pozitīvās emocijas? Cik grūti ir mājās spēlēt savu instrumentu, nedzirdot pārējos? Vai vieglāk nebūtu atmest visam ar roku, sēdēt mājās un spēlēt datorspēles visu dienu vai lasīt grāmatas? Bet viņi mācās, viņi spēlē un turpina sevi attīstīt par spīti visam, kamēr citiem lielākā problēma ir tā, ka frizētavas ir ciet un nevar aiziet uz kino.
Citās #dziedundejo2021 filmās bija jūtams pacilāts prieks un cerība, bet "Skanēt" iebliež ar savu tiešumu: viss ir slikti un, lūdzu, ejiet vakcinēties! Es atbalstu šādu tiešumu. Varbūt tas ir ceļš, kā tikt ārā no šīs bedres.
KONTEKSTS:
Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku norises #dziedundejo2021 notika no 12. jūlija līdz 6. novembrim. Svētku kopējo programmu veidoja dažādas norises kora dziedāšanā, vokālajā mūzikā, instrumentālajā mūzikā, dejā, vizuālajā un vizuāli plastiskajā mākslā, folklorā. Norises tika iemūžinātas videoierakstos. Visi videomateriāli tiks nodoti Rakstniecības un mūzikas muzejam topošās Dziesmu un deju svētku ekspozīcijas vajadzībām kā spilgta 21. gadsimta liecība.
