"2000. gada Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos uzsākām arī ceļu uz lielkoncertu, kur vienu mūsdienu deju varētu dejot apvienoti daudzi mūsdienu deju kolektīvi," stāsta Deju pedagogs, horeogrāfs, dejas pedagoģijas doktors Edmunds Veizāns.
"Mums bija pieredze no 1998. gada Vispārējo dziesmu un deju svētkiem, kur pirmo un vienīgo reizi latviešu deju lielkoncertā tika ietverta arī mūsdienīga programma.
Tas bija "Solis laikā", kur piektais bloks bija mūsdienīgais bloks, ko taisīja Agris Daņiļēvičs. Tā kā mums jau bija pieredze, ka mūsdienu dejas var dejot apvienotie kolektīvi, viss bija labi, tomēr Vispārējo dziesmu un deju svētku rīkotāji pēcāk atteicās no šī ceļa un neattīstīja. Bet mums tas āķis bija lūpā: veidojām, modelējām, eksperimentējām. 2005. gadā nesanāca. Mums pateica - nauda ir, viss būs, bet vai jums ir pieredze? Uzreiz pirmais eksperiments būs Dziesmu svētkos? Pateica - nē. Nu loģiski, lieldeju nekad nebijām taisījuši. Nu, tad gājām citu ceļu - uzstājāmies Saulkrastos, Madonā, Ķīpsalā, dejojām visādos lokālos lielkoncertos, lai mums būtu šī te pieredze. 2010. gadā pieredze mums jau bija uzkrāta, bet uz lielās skatuves netikām - atkal bija Kongresu nams," atceras Edmunds Veizāns.
2015. gadā līdz šim pirmo un vienīgo reizi mūsdienu deja lielkoncerta formātā uzmirdzēja Ķīpsalā. "Bija diezgan grandiozi, vareni! Pirms tam arī projektā "Rīgai 800" visu ko izmēģinājām - viss jau bija skaidrs, kā to darīt. Tātad 2015. gadā bija lieldeja, bet 2020. gada lieldeju koncertu mēs gaidām filmēšanas versijā. Bieži prasa - kas tas ir - lielkoncerts? Kur vienu horeogrāfiju dejo nevis desmit, divdesmit bērni, bet simt un simt piecdesmit? Jā, arī mūsdienu dejai, kad to dejo lielkoncerta versijā, ir gan zīmējumi, gan raksti. Nevar jau ar lielu pieredzi dalīties, bijis viens precedents - bet ir videoprojekcijas, dažādas instalācijas. Ir arī stāsts.
Atšķirībā no latviešu dejām, te ir citāda veida tērpi, cita mūzika. Tas, kas mūsdienu jaunatnei šodien ir aktuāls."
Vaicāts, kā tas viss varētu attīstīties, Edmunds Veizāns ir piesardzīgs: "Grūti prognozēt. Ja pirmais sapnis mums bija 2000. gadā un tā realizācija nāca pēc 15 gadiem... Kaut gan - pirmais lielkoncerts bija 2012. gadā, kad Ķīpsalā jau visu ko samēģinājām. Neizskatās, ka tā būtu masu parādība, jo ir grūti dejot vienā stilā daudziem kolektīviem, kas no bērna kājas mācījušies mazliet atšķirīgos raksturos, atšķirīgos stilos.
Latviešu deja ir latviešu deja - piemēram, polka: kā grāmatā rakstīts, tā arī visi to dejo - varbūt ar kaut kādām minimālām atšķirībām.
Bet mūsdienu dejai ir laikmetīgs raksturs - tur ir gan ielas dejas raksturs, gan breika raksturs un tamlīdzīgi, līdz ar to atšķirība, kā šie dejotāji dejo vienu horeogrāfiju, ir diezgan krietna.
Tas nenākas ļoti viegli - ka visi atnāk un sadejo. Te ir jāpieslīpējas vienam pie otra, jāpielāgojas, jo ir dažādas deju tehnikas, izcelsme. Tāpēc arī nedomāju, ka tas varētu būt kaut kas izteikti populārs. Kaut gan - paiet pieci gadi un tas kļūst populārs...
Bet tā, kā esam mocījušies šajos svētkos - nedod, Dievs, vēlreiz kaut ko tādu atkārtot.
Trīs gadi... Tie, kuriem jādejo bērnu deja, pirms trim gadiem gāja trešajā klasē, tagad viņi ies jau sestajā, septītajā - tagad viņi vairs neizskatās pēc bērniem."
