“Kad es pirmo reizi 2003.gada Dziesmu svētkos dzirdēju “Sasala jūrīna” latviešu tautas dziesmas apdari, man mūzikai līdzi cilājās kājas. Kā mans skolotājs Harijs Sūna teica – tad tūlīt jārada deja, un pēc iespējas ātrāk,” savas emocijas atklāj horeogrāfs Jānis Purviņš. “Maestro Raimonds Pauls pasteidzās un uzreiz pēc svētkiem piedāvāja man šo mūziku, sacīdams – man liekas, te varētu sanākt laba deja.”
Kā stāsta horeogrāfs, deja tapusi aptuveni stundas laikā – vispirms viņš izdomājis pirmo bildi, un tad pakāpeniski radies Nīcas vai Bārtas kronis, kurā puiši veido maliņas, bet meitenes ir kā pērlītes ar trejdekšņiem.
Pirmoreiz deja izdejota 2004.gadā jaunrades deju konkursā, un uzreiz ieguvusi populārākās dejas statusu Latvijā.
“Mēs tur varam saskatīt saules zīmi, varam saskatīt lielākus un mazākus krustiņus, tas neapšaubāmi viss latviešu dejā ir piederīgs,” savās izjūtās dalās Purviņš.
“Man liekas, te nevajadzētu tik daudz pētīt šos ornamentus, jo tā nav gluži ornamentālā deja, tā vairāk ir tāda sajūtu un emociju, jaudas un spēka deja.”
“Sasala jūrīna” dejota arī 2006. gadā Amerikas latviešu dziesmu un deju svētkos, un Dziesmu svētkos tiks izdejota jau trešo reizi. Par galveno deju kolektīvu vadītāju uzdevumu Jānis Purviņš uzskata no dejotājiem panākt emocionālu līdzpārdzīvojumu tā, lai skatītājs tajā mirklī būtu aizrauts līdz ar dejotāju, nevis vērotu no malas.
