Gribu savu tautastērpu. Otrais lēmums - kā komplektēt tautastērpu un kādus apavus izvēlēties

Folkloras kopām atšķirībā no koriem un deju kolektīviem iesaka ietērpties dažādos tautastērpos, parādot savu piederību ne tikai konkrētam reģionam, bet arī konkrētai vietai. Arī Daugavpils novada folkloras kopā “Dyrbyni”, kurā šobrīd spēlēju kokli, tautastērpi viens no otra atšķiras.

“Folklorys kūpā sanuokom nu dažaidom muojom, nu Zīmeļlatgolys leidz Dīnvydlatgolai. Par ir ari nu cytim Latvejis nūvodim. Tys ir tai dabiski, ka mes atnuokam jau taidu sovu, individuālu tautystārpu,” stāsta kopas vadītāja Anna Briška. “Vīni brunči myusim ir tai sauktī Dagdys brunči – palāks pamats i kruosainys streipis. Tod ir tī poš blukus Bukmuižys brunči violetūs tūņūs. Tod ir vīns šys brunču roksts, kas ir nu Latgolys, bet konkreta vīta nav identificejama. Tod ir vīni brunči, kuri austi, kai Daugovpiļs pusis brunči,” norāda Briška.

Gribu savu tautastērpu. Otrais lēmums - kā komplektēt tautastērpu un kādus apavus izvēlētiesGunta Nagle
    Lai noskaidrotu, kā pareizi komplektēt savu izvēlēto Latgalei raksturīgo tautastērpu, ar ko sākt un kam pievērst uzmanību, Latvijas Radio tiekas ar kultūrvēstures pētnieci, mākslas zinātņu doktori Ievu Pīgozni. “Paņemam pliku cilvēku. Pirmais, ko viņš velk mugurā, ir krekls. Ja vīrietis, tad tas krekls ir pāri dibenam, ja tā ir sieviete, tad krekls ir pāri ceļiem noteikti,” klāsta Pīgozne. “Mēs esam pieraduši pie Latgales tērpa dažkārt komplektēt kreklu vienu pašu. Liecības apstiprina, ka kreklā vienā pašā mēs varētu staigāt pa mājas pagalmu, bet tiklīdz kā cilvēks dodas uz baznīcu vai uz tirgu, tad tomēr virsū kaut ko uzvelk. Viens tāds labs pieraksts bija no Silajāņu pagasta, kur bija teikts, ka kreklā vienā pašā nekur negāja, tātad kreklā un brunčos. Tikko kaut kur devās, tā virsū lika vai nu villaini, vai virsū vilka kopku – tā kā jaka,” viņa norāda.

    Lai arī tautastērps nereti asociējas ar austām jostām, kā skaidro Ieva Pīgozne - jostas lietotas tikai paša 19. gs. sākumā.

    “Pēc tam jostām jau ir citas funkcijas: sākot ar dāvanu apsiešanu, klikatām – koka virsu taisīšanu, un zārka laišanai bedrē bērēs, zīdaiņa apsiešanai. Tekstilās jostas valkāšanā ilgāk saglabājas vīriešu tautastērpā nekā sieviešu. Sieviešu tautastērpā brunčiem piešūta jostiņa. Josta ir vajadzīga, kamēr mums ir apliekamie brunči. Jostas saglabājas lietošanā ap kažokiem un ap mēteļiem,” pauž Pīgozne.

    Izrādās - 19. gadsimtā galvassegai bijusi lielāka nozīme nekā mūsdienās.

    “Galvassegas ir pirmās, kurās cilvēki iegulda naudu. Ja mums, piemēram, ir saglabājušies tie paši galvas auti, jāskatās, kāds ir tas lietošanas laiks. Auti vairāk pieder senākajam apģērba slānim,” stāsta Pīgozne. “Tieši tad, kad ir villaines, īpaši Krustpils tipa izšūtās villaines. Bet skatoties uz priekšu, kad ienāk rūtainie brunči, tad auti jau sen izgājuši no lietošanas. Vainagi ir tieši tāpat. Pamazām arī viņi nomainās. Viena lieta ir lietojama vienmēr – tas ir lakats. Lakats ir lietojams gan pie sievu, gan pie meitu tērpa. Balts, linu, vai ar šo te austo sarkano maliņu. Jo ir glaunāks gadījums, jo glaunāks lakats,” rāda Pīgozne.

    Tomēr Daugavpils folkloras kopas “Dyrbyni” vadītāja Anna Briška uzsver – galvassegai ir jābūt vienmēr. “Golvyssaga paruoda statusu. Tuos, kas nav pracātys, tuos staigoj vainagūs. Myusim ir ari pracātys kundzis. Latgolā ir auti, aubis gon mozuok, bet mes izavieliejam boltus lokotus ar nalelu raksteņu,” saka Briška.

    Komplektējot savu tautastērpu, Pīgozne iesaka arī pievērst uzmanību apaviem, ne vienmēr melnās kurpes būs autentiskais un atbilstošais variants.

    “Par kāju ietērpu runājot, (..) populārākie apavi Latgalē tiešām ir bijuši vīzes un pastalas. Kas attiecas uz tām melnajām kurpēm, melnajiem zābakiem, tie ienāk ļoti lēnām, un retajiem tādi ir. Viņi pārsvarā ir kā izejamie apavi, tikai tad, kad jau ir pilsētas veida apģērbs. Ja mēs gribam mūsdienās komplektēt tautastērpu, tad daudz drošāk var vilkt pastalas, nevis melnās kurpes,” stāsta Pīgozne.

    Pašlaik manā pūrā jau ir zeķes un kurpes. Līdz pilnam tautastērpa komplektam vēl ejams tāls ceļš - vajadzīgs izšūts linu krekls, brunči, jaka vai villaine, vainags un sakta. Jāatzīst, ka etnogrāfijas grāmatās atspoguļota vien neliela daļa no daudzveidīgā tradicionālā apģērba, tāpēc jau nākošajā reizē došos uz Latvijas Nacionālo vēstures muzeju, lai atrastu tieši Kārsavas pusei raksturīgos brunču rakstus, kā arī apmeklēšu Latgales tautastērpu meistarus, lai saprastu, cik laika būs nepieciešams krekla un brunču darināšanai.

    Dziesmu un deju svētki
    Kultūra
    Jaunākie
    Interesanti