Lai gan “Gatves deja” tapusi vairāk nekā pirms 70 gadiem, pirmo reizi Dziesmu un deju svētkos tā izdejota tikai 1980.gadā.
“Tā ir deju deja. Es teiktu, ka ar to viss sākas un viss beidzas. Jebkurš cilvēks, dzirdot šo mūziku, ejot uz skatuves ar “Gatves dejas” soļiem, uzreiz iztaisnojas. Tā ir visa tava tauta, ko tu tajā brīdī iznes uz skatuves,” saka dejotāja Sandra Biezā.
“Tā ir ļoti cēla, ar lielu iznesību jānodejo. Ļoti gribētos, lai tā netiktu pavirši nodejota. Lai nodejo akurāti, ar iznesību. To, ko Helēna Tangijeva-Birzniece ir ielikusi tajā dejā,” saka dejotāja Anda Krišāne.
Dejas vēsture sākas 1947.gadā, kad tika uzvests baleta iestudējums ”Laima”. “Gatves deja” ir šī darba sastāvdaļa – tā ir Helēnas Tangijevas-Birznieces horeogrāfija, kas balstīta uz latviešu etnogrāfisko deju.
Ar “Gatves deju” saistīta arī kāda leģenda. “Helēna Tangijeva-Birzniece “Gatves dejā” ir izmantojusi trijdeksni, latviešu mūzikas instrumentu. Sākotnēji viņa domājusi, ka kaut kā viņai šim priekšnesumam pietrūkst, un viņa gājusi meklēt. Nonākusi muzejā un prasījusi, kas tas par "bimbaļu". Viņai ir izskaidrots, kas ir trijdeksnis, un tā viņa to ir izmantojusi. Pirmo reizi šis mūzikas instruments tiek izmantots dejojot. Un šobrīd Latvijā deju autoriem ir ļoti daudz deju, kurās tiek trijdeksnis izmantots,” zina stāstīt horeogrāfe Gunta Skuja.
Deju kolektīvu repertuārā deja ienākusi vien 60.gadu beigās. Bija jāpaiet vēl 20 gadiem, lai “Gatves deja” nonāku līdz Dziesmu un deju svētkiem. “Dejotājiem nepavisam nav viegli izdejot lēnas dejas.
“Gatves deja” ir lēna deja, kas prasa lielu eleganci, labu tehnisko sagatavotību.
Un, protams, īpašs ir arī solo pāris, jo tā ir kāzu deja,” stāsta horeogrāfe Gunta Skuja.
“Gatves dejai” ir arī etnogrāfiskais variants, kas 2009.gada tika iekļauts Ginesa rekordu sarakstā kā garākā dejā. Toreiz to Rīgā izdejoja 2208 dejotāji.
Šogad Guntas Skujas virsvadībā “Gatves deja” tiek izdejota Dziesmu un deju svētkos.
