Baiba ir skolotāja, Juris strādā Ceļu satiksmes drošības direkcijā, bet abi visu brīvo laiku ar prieku velta orķestrim.
“Gribas savu orķestri, lai tas labi skan. Kad spēlē un sanāk, ir prieks,” atzīst Baiba sarunā Latvijas Radio raidījumā “Ģimenes studija”.
Orķestrim “Lemisele” ir plašs labu instrumentu klāsts – ir gan timpāni, gan lielie zvani, ir jauni, spoži un, galvenais, – skanīgi pūšamie instrumenti.
“Nebijām slinki un rakstījām projektus,” atklāj Juris. Bet projektu rakstītāja ir bijusi Baiba.
“Rakstīju tāpēc, ka nebija, uz kā spēlēt, vecas taures, salocītas, saņurkātas, neskan kārtīgi,” atminas Baiba.
Tāpēc arī nodibināta biedrība “Pūtēju orķestris “Lemisele””.
“Gribējām paši par sevi pastāvēt, paši organizēt un darīt, lai pašiem patiktu un varam arī citiem dot,” bilst Baiba. “Centāmies, lai diriģentiem ir viegli strādāt. Mums ir kopētājs, ir dators ar legālu nošu rakstīšanas programmu. Diriģenti mums raksta notis, var izdrukāt, orķestrim nav jāgaida notis. Viņiem ir ērti strādāt.”
Orķestris – mūzikas akadēmija
Gan Baiba, gan Juris savulaik ir spēlējuši Rīgas Tehniskās universitātes studentu pūtēju orķestrī SPO, Juris saka, ka studentu pūtēju orķestris ir viņa akadēmija. Šajā orķestrī spēlējis no 1974. līdz 1990. gadam.
“Sāku 1974. gadā kā students. 13. janvārī aizgāju uz mēģinājumu toreiz Ļeņina ielā 1, ēdnīcā. Tā turpināju,” stāsta Juris.
“Tēvs savā laikā spēlēja tubu, vijoli, trompeti. Pats uzkāpu uz galda, nocēlu trompeti no skapja un sāku spēlēt. Viņš parādīja.”
Baibas iesaistīšanās orķestrī ir nejaušība.
“Netiku “Dancī” dejot, kad sāku studēt. Nevarēju piemeklēt deju kolektīvu, kas patīk. Tad viens radinieks uzrunāja, ka spēlēju flautu, es tevi aizvedīšu uz orķestri. Nu labi. Tā arī aizveda,” atklāj Baiba.
Viņai gribējies mācīties mūzikas skolā, jo tēvs muzicējis un vectēvs bijis ērģelnieks.
“Kad pienāca laiks iet uz mūzikas skolu, kad izprasīju, man atlika tikai pūšaminstrumenti. Vēl nokavēju uzņemšanu, un tad man prasīja – klarneti vai flautu. Es teicu – flautu, tā izvēle bija nejauša,” turpina Baiba.
Klavieres sacirtīs, trompeti izvēlas pats
Jauši vai nejauši, bet ar mūziku ir saistīti arī Fridvaldu ģimenes bērni – gan dēli Rolands un Pēteris, gan meita Elīna. Pastāvīgs “Lemiseles” dalībnieks ir vecākais dēls Rolands, kurš spēlē tubu. Tas bijis ap 2002. gadu, kad kādam vajadzējis šo instrumentu orķestrī spēlēt, tēvs paaicinājis, un tā viņš arvien turpina muzicēt. Toreiz nav bijusi iespēja instrumentu izvēlēties, bet tagad jau būtu vienalga, kādu instrumentu spēlēt, ka tik varētu muzicēt orķestrī.
Abi jaunākie bērni Pēteris un Elīna ir arī mācījušies mūzikas skolā.
“Elīna un Pēteris mācījušies bērnu mūzikas skolā klavieres. Pēterim lielākais sapnis bijis, ka tētis uzdāvinās cirvi, ko tās klavieres sacirst, bet trompeti mācīties aizgājis pats,” atminas Juris.
Pēteris, lai arī programmētājs, aktīvi spēlē trompeti pat vairākos orķestros un, kad vien var, palīdz arī “Lemiselei”. Elīna, kura izvēlējusies sitaminstrumentus, šobrīd muzicē mazāk, jo auklē mājās mazuli.
Kopā muzicēšanas sajūta ir netverama
“Kā vajag svaigu gaisu, ēst un gulēt, vajag arī paspēlēt. Tā ir tāda sajūta, kad visi kopā, tas ir kaut kas netverams,” par muzicēšanu atklāj Baiba.
Juris stāsta – kad pārnācis uz Limbažiem, mēģinājis aiziet no orķestra. Izturējis divus gadus.
“Lemisele”, protams būs Dziesmu un deju svētku dalībnieki un piedalīsies arī pūtēju orķestru konkursa finālā.
“Tik augstu nekad neesam bijuši,” atzīst Juris.
“Panākumu pamatā kopīgs darbs ar diriģentu,” piebilst Baiba.
Baiba arī uzliela orķestra jauno diriģenti Māru Zandersoni, kas prot izvēlēties tādus skaņdarbus, kas aizrauj. To gan nevarot teikt par visiem Dziesmu svētku repertuāra skaņdarbiem, daži esot tik vienkārši, ka pat garlaicīgi.
“Ļoti entuziastisks orķestris, tāds, kurš grib būt, kurš grib darboties, un tāpēc viņiem jāpalīdz to darīt,” atzīst Zandersone.
Viņa arī min, ka arvien mazāk ir pašdarbības orķestru ar tādu entuziasmu. “Ir vēlme spēlēt, bet arvien mazāka ir vēlme strādāt, lai labi spēlētu. Tā trūkst arvien vairāk. Limbažos ir vēlme strādāt,” turpina Zandersone.
Šobrīd diriģentes lielais mērķis darbā ar orķestri ir dalība Dziesmu un deju svētkos, nākamais lielais mērķis ir piesaistīt mūziķus.
Un tieši šajā dienā uz mēģinājumu kopā ar mammu pirmo reizi ir atnācis Deivids. Viņš mūzikas skolā mācās spēlēt klavieres, bet pats izteicis vēlēšanos iesaistīties orķestrī. Par katru jauno, kas iesaistās orķestrī, priecājas arī Baiba un Juris.
“To var nojaust pēc pirmās skaņas,” Deivida pirmās iemaņas trompetes spēlē atzinīgi novērtē Juris.
Savukārt Limbažu Kultūras nama vadītāja Sandra Mieze atklāj, ka katrs diriģents mūziķiem ir devis ko īpašu. Viens no pirmajiem vadītājiem Oto Amoliņš ir mācījis ne tikai spēlēt, bet arī iemācījis instrumentu iemīlēt. Šo skolu vēl var manīt pie senākajiem orķestra dalībniekiem. Viens iemācījis saturēt kopā kolektīvu, cits disciplīnu, taču tagadējā orķestra vadītāja Māra Zandersone ir iedevusi emocionālo lādiņu orķestrim. Un pūtēju orķestris skan pilnīgi citādi.
