Dziesmu svētku fotogrāfi. Par viņu profesionalitāti liecina ne tikai fotogrāfijas, bet arī spēja būt visur klāt un fotografēšanas brīdī būt nemanāmiem. Tajā pašā laikā viss, ko par Dziesmu svētkiem zinām mēs, šo svētku liecinieki, ko uzzina pasaulē un kas raksta Vispārējo latviešu Dziesmu un deju svētku vēsturi, vismaz pēdējo simt gadu laikaposmā, tas pirmām kārtām ir šo neredzamo cilvēku veikums – fotogrāfijas.
Ilmārs Znotiņš un Aivars Liepiņš ir XXVI Vispārējo latviešu Dziesmu un XVI Deju svētku oficiālie fotogrāfi. Svētku oficiālo fotogrāfu statusā viņi ir jau trešo reizi.
"Mēs bildējam visu, nevis, ko iegribas,” atzīst Ilmārs Znotiņš. "Mūsu uzdevums ir arī vēsturiskā misija aptvert visus Dziesmu svētkus, visus objektus. Lai paliek vēsturē.”
Sarunas laikā ir interesanti vērot Ilmāra Znotiņa un Aivara Liepiņa saspēli. Šķietami pretēja temperamenta fotogrāfi, kopā viņi veido gandrīz ideālu tandēmu. Arī šai sarunai – Aivars Liepiņš ir pamatīgi gatavojies, atnesis līdzi grāmatas, 1990. gada avīzes “Dziesma” sadzeltējušus numurus, no kuriem burtiski mirdz pretim izcili mākslas foto, kas lauž avīžniecībā pierasto stāstošo un dokumentējošo fotogrāfiju rāmjus.
Ilmārs Znotiņš visu informāciju glabā mobilajā telefonā, steidzīgs, lietišķs, taču pret Aivara Liepiņa fotogrāfijām attiecas ar pamanāmu cieņu.
"Par 90 procentiem, paskatoties uz bildi, varu pateikt, ka tā ir Aivara bilde. Viņam ir savs stils. Fotogrāfi, kurus cienu, viņiem ir savs stils, viņi ir atraduši savu stilu, jo katru sekundi pasaulē rodas miljoniem fotogrāfiju. Paliek tālāk dzīvošanai tikai atsevišķas. Droši vien šajās fotogrāfijās ir kas īpašs. Tas ir autora personiskais redzējums,” atzīst Ilmārs Znotiņš.
Vai darbs Dziesmu svētku laikā fotogrāfam kaut kādā veidā atšķiras, jo reizēm šķiet, šajā laikā Rīgā fotografē, ko gribi, viss ir skaists. Cilvēks, kurš dzied, vienmēr ir skaists.
"Apgarots,” bilst abi meistari.
"Mēs meklējam to apgarotību, vēstījumu, stāstu. Lielos vilcienos mēs veidojam stāstu,” turpina Ilmārs Znotiņš.
"Fotogrāfija ir stāstiņš par kaut ko,” piebilst Aivars Liepiņš.
"Tā ir maza daļiņa, viens teikums, rindkopa no stāsta. Tas ir mūsdienās jaunais veids – katrai fotogrāfijai jānes savs stāsts. Ideālā gadījumā šis stāsts būtu jāuztver cilvēkam, kas nav klāt, kurš nezina, kas ir Dziesmu svētki. Te ir fotogrāfa izšķiršanās, jo viņš arī ir vien cilvēks. Viņš dzīvo līdz ar savam fotogrāfijām, ar tiem notikumiem, kur iesaistīts, ar emocijām, kas ir ar viņu. Līdz ar to, lai izvēlētos bildes izstādei, ir jānonāk situācijā, kad esi nolicis malā tā brīža emocijas un vari paskatīties uz attēliem no stāsta viedokļa,” analizē Ilmārs Znotiņš.
Šajā ziņā Dziesmu svētku fotogrāfiem palīdz pārējā komanda, viens no viņiem ir foto redaktors Rojs Dauburs, kurš var distancēti novērtēt fotogrāfu darbu un izvēlēties tās bildes, kuras publicēt. Viņš ar savu komandu vērtē, vai cilvēkus bilde uzrunās, vai tas būs interesanti. Un šo darbu redaktori veic īsu brīdi pēc tam, kad fotogrāfijas tapušas.
Atverot internetā XXVI Vispārējo latviešu Dziesmu un XVI Deju svētku mājaslapu, lapas augšmalā var ieraudzīt sociālo tīklu – ''Facebook'', ''draugiem.lv'', ''Twitter'' un citus logo. Visas šīs interneta vietnes iesaistītas, lai operatīvi informētu par Dziesmu un deju svētku norisi. Rindas galā ir arī flikr.com vietne, un tieši tur jāmeklē Ilmāra Znotiņa, Aivara Liepiņa un viņu komandas ievietotās fotogrāfijas.
"Ir bildes, ko mēs zinām, ka vajag, piemēram, estrādes kopskatu ar dziedātājiem. Šo attēlu gatavo. Aivars vienā brīdi beidz bildēt spontānās bildes, dodas nolūkotajā punktā, uzstāda kameru un gaida brīdi, piemēram, iepriekšējos [svētkos] bija, kad nāca dūmi un stari. Viņš stāv ilgstoši un gaida šo vienu attēlu, tajā laikā varētu nobildēt simt attēlu, bet tas attēls ir tā vērts,” atklāj Ilmārs Znotiņš.
Aivars Liepiņš bilst, ka tas ir gadu gaitā atstrādāts profesionālisms, sajūta, ir bilde vai nav.
Kā atšķiras fotogrāfa darbs Dziesmu svētku laikā pirms pāris gadu desmitiem un mūsdienās? Pamatīgi, saka Aivars Liepiņš, kuram ir ievērojams šī darba stāžs. Tagad tā šķiet dabiska cilvēka reakcija emocionālā vai nozīmīgā brīdī: viņš ceļas kājās un filmē vai fotogrāfē mobilajā telefonā. Agrāk cilvēks ar fotokameru bija izredzētais, kurš drīkstēja šķērsot robežas, pienākt notikumam pavisam tuvu, bet mūsdienās fotografētāju ir milzīgs daudzums un organizatoriem nākas noteikt ierobežojumus, kas vienlīdz attiecas arī uz svētku oficiālajiem fotogrāfiem.
"Kādreiz biju dziedātājs, gadus septiņus dziedāju Rīgas zēnu korī, kas tajā laikā bija paraugkoris. Pēc tam piecus gadus pie Haralda Medņa “Tēvzemē” dziedāju. 1973. gadā, kad bija simtgades dziesmu svētki, stāvēju uz dēļiem ar "Tēvzemi”. Tas bija laiks, kad sāku fotografēt.
Sāku strādāt presē, mēģinājumus vairs nevarēju regulāri apmeklēt. Tad es sāku fotografēt svētkus,” atminas Aivars Liepiņš.
Līdzpaņemtās 1990. gada Dziesmu svētku avīzītes "Dziesma” liek atcerēties arī tā laika pieredzi. 1990. gada XX Vispārējie latviešu Dziesmu un X Deju svētki bija īpaši, tie bija svētki, kuros pirmoreiz oficiāli drīkstēja piedalīties trimdas tautieši, Atmodas viens no augstākajiem punktiem. Avīze “Dziesma” iznāca tiem laikiem neierasti operatīvi. Uzrakstīt jau neko daudz nevarēja paspēt, katrā numurā bija tautas dziesma, kādi fragmenti no runām, avīzes lauvas tiesu aizpildīja un visdaiļrunīgākās bija fotogrāfijas. Tiesa, arī no fotogrāfiem tas prasīja darbu ārkārtas režīmā. Toreiz taču fotoaparātiem nebija atmiņas kartes, katra bilde tapa fotolaboratorijā.
"Galvenais, ko ļoti nožēloju pie sevis, bet priecājos par amatieriem, kuriem nebija nepieciešamība ik pa brīdim skriet uz laboratoriju, attīstīt filmu un kopēt bildes, lai būtu avīzē, skriet atpakaļ. Ja es varētu tā vienkārši fotografēt un fotografēt, es varētu safotografēt vairāk un daudz smukāk,” bilst Aivars Liepiņš.
"Darām no sirds, bet jāseko notikumiem kaut kādā laika nogrieznī. Esam tik daudz bildējuši savā dzīvē. Ir iemaņas, ka īsā brīdi varam radīt profesionālu rezultātu,” uzskata Ilmārs Znotiņš.
"Aivars saka, ja būtu vairāk laika, ja varētu izvēlēties, būtu iespēja radīt savas dzīves superfotogrāfiju. Tā ir tikai iespēja. Tās ir tikai sajūtas.”
Aivars Liepiņš pirms sarunas atsūta savu bilžu izlasi. Atsūta arī vienu Ilmāra Znotiņa bildi. To viņš izvēlējies, jo uzskata, ka tā ir ideālā Dziesmu svētku noslēguma koncerta fotogrāfija. Fotogrāfija, pēc kādas viņš ilgus gadus ir tiecies, līdz tagad tehnoloģiju attīstība padarījusi to iespējamu. Tas ir Mežaparka Lielās estrādes kopskats 360 grādu leņķī. Tieši tā – no augšas un visu vienlaicīgi – mūsu Dziesmu svētku noslēguma koncertu varētu ieraudzīt Dievs. Vai putni.
Bet no saviem darbiem, ko Aivars Liepiņš izvēlējies kā fotogrāfijas, kas, viņaprāt, vislabāk iemieso Dziesmu svētku garu – par lielu pārsteigumu, tie ir portreti. No sākuma šķiet, ka fotogrāfu būs uzrunājis kora skanējums, varbūt viņš pat pazīst šīs meitenes. Izrādās, viņš pat nezina, kā viņas sauc un kas tas par kori. Fotogrāfijas tapušas nesenajos Koru karos.
"Tas ir pats labākais no vērtības puses. Tā fotogrāfiju vērtība ir daudz lielāka. Parasti nobildē fotogrāfiju, tā aiziet izdevumam, grāmatai, cilvēku grupai, bet tik plaši, ka tās fotogrāfijas tiek izmantotas, lejuplādētas, tātad derīgas tik lielam cilvēku daudzumam. Tā ir unikāla iespēja. Man ir liels prieks,” Ilmārs Znotiņš vērtē iespēju ikvienam bildēs vietnē flickr.com atrast sevi svētku notikumu jūklī.
Dziesmu un deju svētki ir stāsts par komandu, tā ir viena liela talka. Dziesmu svētku laikā viens nav dziedātājs, uz deju laukuma tavam solim jābūt rakstā. Fotogrāfiju atlase, likšana internetā ir komandas darbs. Un arī fotogrāfi šādā reizē nav solisti, bet daļa no kāda lielāka darba. Kamēr vieni dzied un spēlē, citi viņus atbalsta, fotogrāfi raksta vēsturi, gādā, lai dalībniekiem būtu iespēja sevi ieraudzīt ik dienas papildinātajā flikr.com vietnē, par brīvu lejupielādēt šos mazos suvenīrus, kopā būšanas mirkļus. Fotogrāfu darbs ļauj arī ielūkoties tajos Dziesmu un deju svētku pasākumos, uz kuriem neesam aicināti, nevaram būt klāt.
