Justīne Vaivode: Pastāsti, lūdzu, par sevi un to, kā esi nonācis līdz tautas dejām.

Pēteris Baumanis: Mani sauc Pēteris Baumanis, esmu 13 gadus vecs, un jau septiņus gadus dejoju tautas deju ansamblī “Zelta sietiņš”.

Īsti gan neatceros, vai man gribējās dejot, kad biju maziņš, tā vienkārši jau ir kā tāda ģimenes tradīcija.

Visi manā ģimenē dejo, kā arī mana mamma ļoti gribēja, lai es arī dejotu. Man ir divas vecākas māsas, abas ir dejojušas “Zelta sietiņā”, un viena no māsām tagad dejo tautas deju ansamblī “Rotaļa”, savukārt vecāki dejo vidējās paaudzes deju kolektīvā “Rotaļa XO”. Man patīk dejot tautas dejas, jo tas dod daudz un dažādas iespējas – piedalīties koncertos, pavadīt laiku ar draugiem, doties kopīgos ārzemju braucienos, kuros var iepazīt citas valstis un kultūras, kā arī iegūt jaunu pieredzi. Pārsvarā mani labākie draugi ir no “Zelta sietiņa”, un tas ir forši.

Kuru no tautas dejām tev patīk dejot vislabāk?

Mana mīļākā deja ir “Kalēji” no programmas “Kas to Rīgu dimdināja?”, jo tā deja ir aktīva, forša, var ar meiteni padejot.

Vai tev patīk uzvilkt tautas tērpu?

Atšķirībā kāds tautas tērps, jo, piemēram, ja jādejo tāda aktīvāka deja un tev ir kaut kāds mētelis un garās bikses, tad nav tik forši. Bet tā vispār ar tautas tērpu tāda laba sajūta, rodas svētku sajūta.

Kā tev un jūsu kolektīvam pagāja šis izaicinājumu pilnais pandēmijas laiks?

Pirms pandēmijas mums bija mēģinājumi divas reizes nedēļā VEF Kultūras pilī, taču, kad sākās Covid-19 ierobežojumi, tad viss pārgāja attālināti “Zoomā”, bet mēģinājumi tāpat turpināja notikt divas reizes nedēļā. Mēģinājumu sākumā meitenēm un puišiem notika atsevišķi – mums bija fiziskā daļa, bet meitenēm, es nezinu, laikam klasika. Un pēc tam mēs visi kopā sanācām un dejojām kādas atsevišķas kustības vai arī vienkārši bija kombinācijas jāmācās. Mājās gan bija pašiem jāfilmē un jāiesūta kombinācijas, lai skolotāja redzētu, vai tu māki vai ne. Mēs arī paspējām iemācīties jaunu deju ["Oliņ, boliņ"], kura pēc tam katram bija atsevišķi pa vienam jādejo, skolotāja filmēja, un pēc tam viss tika sakombinēts kopā, izveidojot video.

Pašlaik klātienē aktīvi gatavojamies Dziesmu un deju svētkiem.

Bet man tomēr labāk patīk mēģinājumi klātienē, jo tad ir vieglāk pajautāt to, kas ir neskaidrs, kā arī vienkārši visiem kopā ir foršāk.

It kā jau “Zoomā” nebija nemaz tik slikti, jo nebija jābrauc no mājām uz mēģinājumu, bet arī pirms tam man nebija grūti doties uz VEF Kultūras pili.

Kādas ir tavas atmiņas par iepriekšējiem Dziesmu un deju svētkiem?

Viena no manām pirmajām atmiņām, kas tieši tagad nāk prātā no Dziesmu un deju svētkiem, ir tas, ka bija ļoti karsts, neatceros gan, kurā gadā tas bija. Bet tur visus laistīja ar ūdeni pēc mēģinājumiem, tas bija forši. Bet, jā, man kaut kā šie svētki vairāk atmiņā ar karstumu, piemēram, ka Mežaparkā koristiem bija karsti un viņi nevarēja nodziedāt, tad ātrā palīdzība brauca. Galvenokārt man šie svētki asociējas ar karstu laiku, kā ar draugiem ēdam saldējumu un lielajā karstumā dejojam stadionā. Pašos pirmajos mēģinājumos varbūt tas karstais laiks nepatika un bija grūti, jo tā braukāšana nogurdina un tad vēl jādejo. Bet nākamajos mēģinājumos pie tā pierodi un ir foršāk, sākas tusiņš.

Un kā tev veicas šī gada Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos? Ko esat jau izdarījuši un kam vēl tikai gatavojaties?

Mēs sākām mazliet pirms skolas sākuma – mums bija mēģinājumi ārā pie VEF Kultūras pils. Mūsu grupai bija divas dejas, un tad man vēl bija jādejo kopā ar vecākās grupas puišiem. Koncerts notika 28. augustā VEF Kultūras pils priekšā pie galvenās ieejas, kura laikā izdejojām programmu “Saule vija zelta rotu”. Tad arī pirms dažām dienām pie mums ciemojās Latvijas Televīzija. Gatavojoties filmēšanai, mums bija tikai divi mēģinājumi, kuros iemācījāmies jaunu deju “Ziemas saulgrieži”. Mūs filmēja kādas divas vai trīs reizes, šķiet, ka beigās jau mums viss sanāca, neko nesajaucām. Man liekas, ka būs labi.

Labāk gan ir dejot klātienē, jo tad ir arī ballītes, īpaši tad, kad ir koncerts, tad zini, ka vakarā būs ballīte.

Kad filmē, protams, ka mazs satraukums ir, bet ne tik liels kā koncertā, jo zini, ka filmēs vairākas reizes. Jo, ja pirmajā reizē sajauc kaut ko, tad pēc tam vairāk ir jāpiedomā, tad tu nesajauksi. Bet kad filmē, tā sajūta dejojot ir vientuļāka, jo tur, kur parasti sēž skatītāji, tagad ir kamera un kādi trīs cilvēki, kas skatās. Noteikti ir foršāk ar skatītājiem, jo tad aplaudē. Šoreiz jau skolotājas aplaudēja, bet nu – skolotāji vienmēr aplaudē. Tad nākamajās brīvdienās, 25. septembrī, mēs dosimies uz Brīvdabas muzeju, tur arī notiks filmēšana, kur man būs jādejo deja “Sienāži” koncertā “Tā tik bija vasara”.

Kādas ir tavas sajūtas piedaloties #dziedundejo2021 svētku norisēs?

Šogad tik ļoti gan nav tā svētku sajūta, jo kad iepriekš dejojām Dziesmu un deju svētkos, tur ir daudz vairāk cilvēku no visas Latvijas, tagad gan tikai māsas, brāļi, mammas, tēti, vecmāmiņas, nu tā kaut kā, ģimene tikai atbalsta. Cik es saprotu, tad šie e-dziesmu svētki ir attālinātie svētki, es sākumā jau domāju, ka atkal būs pašiem mājās kaut kas jāfilmē, ka nebūs baigi labie Dziesmu un deju svētki, bet beigās mūsu kolektīva vadītāja Baiba Šteina izdomāja, ko mēs tomēr varam darīt klātienē. Man šķiet, ka šogad varēja pagaidīt un rīkot svētkus, kad visi kopā var sanākt, bet bija ļoti forši padejot arī šogad.

Šos svētkus es nespēju iedomāties bez sava kolektīva, jo mums ir forši skolotāji, un man ļoti patīk tieši mana grupa.

Tautas dejas noteikti man ir kaut kas īpašs. Kad mums bija koncerts augustā, pirms tam vēl bija mēģinājums, un pa vidu bija daudz brīva laika. Galvenā grupas mamma noorganizēja mums visiem kopā lāzerpeintbolu, bija diezgan cool. Tas bija foršs kopīgais pasākums pēc ilgiem laikiem.

KONTEKSTS:

Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku norises #dziedundejo2021 notiek no 12. jūlija līdz oktobra beigām. Plānots, ka svētku kopējo programmu veido 15 dažādas norises kora dziedāšanā, vokālajā mūzikā, instrumentālajā mūzikā, dejā, vizuālajā un vizuāli plastiskajā mākslā, folklorā. Norises plānotas pašvaldībās, pēc iespējas tuvāk dzīvesvietai, ārtelpās. Jebkurā svētku norisē dalībnieku skaits ir no viena līdz tajā brīdī valstī atļautajam skaitam, nenotiek plaša pulcēšanās, nav plānoti centralizēti mēģinājumi un garš mēģinājumu process. Norises tiks iemūžinātas videoierakstos. Visi videomateriāli tiks nodoti Rakstniecības un mūzikas muzejam topošās Dziesmu un deju svētku ekspozīcijas vajadzībām kā spilgta 21. gadsimta liecība.