Sākotnēji Pīterboro bija paredzēta trīs dienu nometne ar mēģinājumiem, kopīgu gājienu un īstu koncertu, diemžēl pandēmija kārtējo reizi ieviesa savas korekcijas.

Tautas deju kolektīva "Straumēni" dejotāji pastāstīja: "Mums, kas ir bijuši uz lielajiem dziesmu svētkiem, tās ir sajūtas, ko nekur citu neizjutīsi. Un mēs ļoti cerējām tikt, bet diemžēl netikām, tādēļ šis ir tāda dziesmu un deju svētku aizstāšana. Ir forši būt cilvēku pulkā atkal, tas ir pats galvenais. Vispirms kārtīgi izmēģināt, un tad nosvinēt!"

Mazākie deju kolektīvi bija iekārtojušies atsevišķā ēkā ar rotaļlaukumu un vietu, kur kārtīgi izskraidīties.

Tautas teju kolektīva "Kaķīši" vadītāja Rūta Bušaite teica: "Ir diezgan grūti novaldīt, bet reizēm daži brīnās, kā mums vispār sanāk kaut ko nodejot. Bet nu beigās jau sanāk kaut kas! Beigās jau sanāk, nav jau tik traki!"

Savukārt "Kaķīšu" dejotāja Justīne Gerasenko sacīja: "Es sāku te dejot no paša sākuma, un es nedomāju, ka es beigšu. Man patīk te dejot."

Bērnu deju kolektīva "Kastanītis" vadītāja Ligita Polovko skaidroja: "Viņi ne reizes nav bijuši dziesmu svētkos, deju svētkos, viņi pat nemaz nezina, kas tie tādi ir. Ja nu vienīgi vecāki ir rādījuši un stāstījuši, kas tie tādi ir. Tas vairāk kā ceļojums uz Latviju, kas diemžēl izjuka."

Mazajiem dejotājiem tautastērpi ļoti patīk. "Kastanīša" dejotāja Viktorija Simsone pauda: "Patīk tie lielie svārki, jo, kad griežamies, tad viņi ļoti iet ārā."

Nometnes organizatoru pārstāve Inese Asermane norādīja: "Tautastērpu vilkšana viņiem asociējās ar kādu īpašu notikumu. Jo, ja mamma velk tautastērpu, tad mamma pucējās, un, ja vēl bērnu ņem līdzi sapucētu, tātad būs kāds īpašs pasākums. Vai nu būs koncerts, vai nu būs kāds gājiens. Tas nozīmē, ka būs kas īpašs. Un bērni velk tērpus labprāt."

Koncertu apmeklēt atļauts ierobežotam cilvēku skaitam, tādēļ mammas mazos dejotājus drīkstēja tikai sapucēt, palīdzēt ar organizatoriskām lietām un sagatavot cienastu, taču noskatīties uzstāšanos varēja tikai videoierakstā.