Nevienam nebija šaubu, ka pasākumam šoreiz jāsasniedz par iepriekšējiem sarīkojumiem daudz augstāks muzikāls un māksliniecisks līmenis un, kā to panākt, rīkotāji galvu lauzīja ne pa jokam. Protams, ar svētku simtgades saukli bija par maz, 1973. gadā prasījās atzīmēt arī PSRS dibināšanas 50. gadadienu, kas nozīmēja jūtamu brālīgo tautu mūzikas klātbūtni.
Klātienē brāļu tautas pārstāvēja Maskavas komponists Oskars Felcmanis, bija ieradusies arī viešņa no Rīgas sadraudzības pilsētas Rostokas, Vācijas Strādnieku partijas apgabala komitejas sekretāre Helga Kunta, paužot lielu sajūsmu par tautas mūzikas koncertu un svētkos valdošo internacionālismu. Savukārt Gruzijas skaņradis, toreizējais republikas kultūras ministrs Otars Taktakišvili, bija ieradies ne tikai personiski, bet arī nodiriģēja gruzīnu tautasdziesmu "Skaistā Aragva” savā apdarē apvienotā sieviešu kora priekšnesumā. Kopumā koru koncertu repertuāru šī cittautu mūzikas klātbūtne jūtami saraibināja, un latviešu mūzika togad tika pārstāvēta vien ar 30 dziesmām un 9 tautas dziesmu apdarēm.
Dziesmu svētku simtgadi kā vēl nekad pavadīja presē publicēti partijas un valdības uzsaukumi, uzsverot arī 33. gadskārtu, kopš Latvijā dibināta padomju vara, un to, ka padomju brāļu saimes nesatricināmā draudzība ir viens no jaunrades avotiem, kurā arī Dziesmu svētki gūst savu spēku. Ar pateicības rakstiem un īstu slavas dziesmu dziedāšanu Komunistiskajai partijai, kurai pateicoties svētki var notikt "zem mierīgām debesīm”, revanšējās arī Dziesmu svētku dalībnieki un rīkotāji.
Tikmēr, daudz neraizējoties par partijas saukļiem, Latvijas koristi sava salidojuma simtgadei gatavojās ar milzu aizrautību. Jau 1972. gada vasarā visā Latvijā plaši izvērtās visu novadu dziesmu svētki. Tajos daudzi kori skandēja Dziesmu svētku simtgades debitanta, ar savu dumpiniecisko, jauniešiem tuvo mūziku ievērību guvušā Imanta Kalniņa jaundarbu ''Ļeņinam'' - to savam priekšnesumam izraudzījās ne viens vien no dziesmu kara dalībniekiem.
1973. gada vasarā ierastā koru sacensība risinājās no 15. līdz 17. jūlijam. Atkal repertuārā bija atgriezies Emiļa Melngaiļa slavenais ''Jāņuvakars'', lai savu vietu svētku repertuārā nepamestu līdz šai dienai, savukārt sieviešu kori svētkos pirmoreiz izpildīja Emīla Dārziņa "Nāru dziesmu”. Debitantu pulkam dziesmu svētku simtgadē pievienojās arī Romualds Jermaks, vīru koriem skandējot viņa dziesmu "Latviešu sarkano strēlnieku laukumā”.
Un 1973. gadā pirmoreiz Mežaparka estrādi pāršalca arī Raimonda Paula dziesma. Nē, ne jau "Manai dzimtenei”, no kuras varenuma svētku rīkotāji nobijās, bet gan vīru koru dziedātā "Manai pilsētai”, kuru ar nosaukumu "Liepājai” skaņuplatē bija iedziedājis Jānis Zābers.
Jaunums togad bija masu deju svētki ar 900 dejotājiem slēgtā telpā, jo pirmoreiz deju ansambļu koncerti notika Rīgas Sporta pilī. To bija veseli seši - no 18. līdz 22. jūlijam katru vakaru. Jaunumu sarakstā minama arī tautas mākslas izstādes "Simts dziesmoti gadi” atklāšana 18. jūlijā un tovakar rīkots īpašs latviešu tautas mūzikas koncerts Universitātes aulā. Savukārt dienu vēlāk, uzsverot šo Dziesmu svētku internacionālo būtību, izskanēja tautu draudzības koncerts Operas un baleta teātrī.
Svētku gājiens šoreiz aizveda līdz Viesturdārzam, bijušajam Ķeizardārzam, kur 21. jūlijā tika atklāts Dziesmu svētku memoriāls. Tas bija krāšņs sarīkojums ar visu virsdiriģentu klātbūtni, un vīru – ozolu - pulku togad papildināja debitante, mūsu lieliskā kordiriģente Ausma Derkevica. Diriģentu skaits togad bija jo kupls – Staņislavs Broks, Imants Cepītis, Jānis Dūmiņš, Daumants Gailis, Imants un Gido Kokari, Edgars Račevskis, Haralds Mednis, kā arī Jānis Ozoliņš un Leonīds Vīgners. Abi pēdējie nākamajos svētkos piedalījās vairs tikai Goda virsdiriģentu statusā.
Raidījumu cikls top sadarbībā ar Latvijas Nacionālo kultūras centru.
Attēls no žurnāla "Zvaigzne".
