Bez īstās Dziesmu svētku sajūtas
"Īstas skaidrības man nav, kas ir e-dziesmu svētki un kā tie izskatīsies, bet vai tos var saukt par Dziesmu svētkiem, tas ir liels jautājums. Galvenais, vai šis ielāps var dot gandarījumu bērniem," Latvijas Radio raidījumā "Sanākam, sadziedam, sadancojam" savās pārdomās dalās metāla pūšamo instrumentu pedagogs, pūtēju orķestra "Rota" diriģents un Jelgavas 4. vidusskolas direktors Agris Celms.
Jāpiebilst, ka Jelgavas 4. ir vidusskola ar mūzikas novirzienu, kur jau no pirmās klases visi audzēkņi apgūst kāda instrumenta spēli, un tieši pūtēju orķestru tradīcija Jelgavā ir sevišķi attīstīta.
Sava orķestra uzstāšanās filmēšanu diriģents dēvē par tādu pajokošanos. Tas vairāk dod vizuālu priekšstatu, ka tādi muzikanti ir un darbojas.
Ja to varēs redzēt televīzijā, būs interesanti paskatīties.
“Rotas” orķestrante Beāte Sauša neslēpj, ka attālināto mēģinājumu laikā mežrags rokās paņemts daudz retāk, bet tagad, visiem atkal satiekoties, sajūtas ir foršas. Viņai piekrīt arī orķestra dalībnieks Rafaels Mednis, reizē piebilstot, ka dziesmu svētku sajūtas šoreiz tomēr nebūs.
Taujāti, vai tam, ka uzstāšanās tiek iemūžināta video, maz ir kāda nozīme, jaunieši atbild ar dalītām jūtām.
"Sava nozīme video ir, bet tos nevar saukt par dziesmu svētkiem, jo nav tusiņa, nav burziņa, nav palikšanas pa nakti Rīgā, nav lielā koncerta un visādu problēmu, kas piederas Dziesmu svētkiem,"
vērtē Sauša, kura jau divas reizes ir piedalījusies svētkos.
Jelgavā ar topošajiem pūtējiem darbojas vēl viens Celmu muzikālās dinastijas pārstāvis – Oskars Celms. Viņš ir Jelgavas 4.vidusskolas koka pūšamo instrumentu pedagogs un jaunāko klašu jeb "mazā" orķestra vadītājs un tēvabrāļa Agra labā roka orķestrī "Rota".
"Orķestra dzīve ir baigā burvība – kopība, kolektīvs, tie ir jauni draugi ne tikai savā kolektīvā, bet arī citos. Draudzības izvēršas uz visu mūžu," atzīst Oskars Celms.
Senās lietas mūsdienīgā izpildījumā
Turpinot lūkot, kas vēl īpašs rodams jelgavnieku, Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku dalībnieku rindās, tiekamies ar Ievu Hofmani – Jelgavas Spīdolas Valsts ģimnāzijas dizaina skolotāju un tekstila studijas vadītāju. Viņas audzēkņi kā papildinājumu svētkiem radījuši vizuāli plastiskās mākslas projektu "Ekoprint tērpu kolekcija". To demonstrēt bija paredzēts īpašā skatē Rīgā, bet citādo svētku situācijā nolemts padarīto uzfilmēt.
"Tiklīdz bija iespēja atsākt individuālās konsultācijas, man bija burtiski grafiks. Jauniešiem varbūt nebija viegli atsākt, bet pati gūstu iedvesmu un gandarījumu no dzīves rutīnas radošajā procesā, centos viņus izvilkt no mājās turpināt darīt un pabeigt," teic Ieva Hofmane. Viņa pastāsta, ka pulciņā jaunieši darbojas ar dažādiem tekstilmateriāliem, šķiedru mākslu, gan filcē, gan šuj, un šogad iemēģinātas arī senās prasmes – jostu aušana, arheoloģiskā krekla šūšana.
Lūgta paskaidrot, ko nozīmē “ekoprints”, Hofmane atbild: “Mēs lietojam augu lapas, ziedus, saknes un arī krāsošana notiek pēc senām tradīcijām – ar augiem. Līdz 17. gadsimtam, kamēr nebija pazīstamas ķīmiskās krāsas, lietoja augu krāsas. Es šo ļoti labi pārzinu, jo krāsoju dzijas. Jauniešiem mācu senās lietas mūsdienīgā izpildījumā.”
Gandarīta par paveikto un apgūtajām jaunajām prasmēm auduma krāsošanā ir Katja Loce – Jelgavas Spīdolas Valsts ģimnāzijas skolniece un tekstilmākslas studijas dalībniece. Viņa uzsver, ka krāsošanas procesā katra darbība bijusi no svara, piemēram, kā nolikt lapas, kā tās nospiest, ar kuru pusi lapas pagriezt. Pats tērps – bikses un krekls – nav tradicionālais latviešu tautas tērps, bet gan mūsdienīgs kostīms, ko Loce krāsojusi pļavas puķu madaru saknēs.
Ja mūziķi ir skeptiski par svētkiem e-formātā, Ieva Hofmane atzīst, ka filmēšana vizuāli plastiskai mākslai devusi citu pienesumu, ko nemaz uz skatuves nevar atklāt.
Brīvā atmosfērā filmētais video ir bērniem dabiskāks.
Īstie vārdi uzmundrinājumam
Līdztekus orķestriem un tekstilmākslai Jelgavā ir arī senas un spēcīgas dejas tradīcijas. Alise Dzelzkalēja bērnu un jauniešu deju kolektīvu "Ieviņa" vada tikai divus gadus un pirmie divi darba gadi viņai nemaz nav izvērsušies tādi, kādus bija iedomājusies. Kolektīva vadītāja cer, ka turpmāk varēs strādāt tā, kā bija iedomājusies.
Attālinātā režīmā darbošanās bijusi vairāk brīvprātīga, bet tikko varēja sākt tikties klātienē, visi bijuši klāt.
Deju kolektīva "Ieviņa" dalībnieki ar savu soli piedalījušies video projektā “Svinēt sauli”. Par pieredzēto stāsta Dzelzkalēja: “Pati filmēšana pagāja pārsteidzoši uzmundrinoši.
“Zoomā” mūsu deju virsvadītāja teica īstos vārdus, lai bērni justos īpaši, novērtēti par to, ko viņi ir iemācījušies. Tā sajūta tiešām bija pacilājoša.
Kaut kādā ziņā atmiņā jau paliks arī šis, un varbūt vēlāk mēs varēsim teikt, cik labi, ka tagad ir šitā un nav vairāk tā, kā bija tai trakajā 2021. gadā.
Ar cerību, ka svētki nepazudīs
Dobeles novada mūzikas kolektīvu virsvadītājs Raimonds Bulmers strādā ar vairākiem Dobeles ģimnāzijas muzikālajiem kolektīviem – jaukto kori “Sadziedis”, 7.–9. klašu kori “Dzirkstele”, puišu vokālo ansambli “Kur, pelīte, tu tecēji” ("KPTT") un meiteņu vokālo ansambli “Rota”, savukārt viņa māsa Sandra Bulmere vada Dobeles 1. vidusskolas 5.–9. klašu kori "Varavīksne" un palīdz brālim arī ar ģimnāzijas kolektīviem.
Viņi skaidro, ka koru piedalīšanās e-svētkos pagaidām bijusi sarežģīta, bet cerības liek uz septembri.
"Esam gatavojušies divus gadus, lai dziedātu kopā, un ceram, ka septembrī tomēr tiksimies.
Reāli redzam, ka vasarā nevarēsim savākt bērnus, nezinot tuvāko situāciju, kāda tā būs. Augusta beigās ceram savākt kolektīvus kopā un uztaisīt kādu smuku koncertu. Ar novada kolektīviem izdziedāsim repertuāru kopā,” pauž Raimonds Bulmers.
"Strādājam, lai paliek kodols, izejot no šīs situācijas, nevis, lai kolektīva vispār nav," komentē Sandra Bulmere.
Atsaucoties uz vēsturi, viņa cer, ka svētki nepazudīs.
Dobeles novadu Latvijā zina kā muzikālu novadu, ne bez lepnuma uzsver puišu vokālā ansambļa "KPTT" dalībnieks Ingmārs Jakovļevs.
Prieks, ka māksliniekiem būs izstāde
Kā e-svētkus piedzīvo un izjūt mazie Dobeles mākslinieki? To atklāj Inga Ozoliņa, viņa ir pedagoģe, kas Dobelē un novadā pārrauga interešu izglītību mākslās jomā un ir Skolēnu dziesmu un deju svētku Vizuālās un vizuāli plastiskās mākslas programmas koordinatore.
“2020. gadā pavasarī, kad sākās pandēmija, mēs jau bijām sazīmējuši, sagleznojuši darbus Dziesmu svētku izstādei. Notika skate novadā, tad darbus aizvedām arī uz lielo skati Bauskā.
Darbi jau ir nožūrēti un atlasīti Rīgas izstādei. Prieks, ka izstāde šogad būs," par paveikto gandarīta ir Ozoliņa. Par to priecīgi arī viņas audzēkņi, kuri, radot darbus izstādei, pētījuši latviešu rakstu zīmes un veidojuši savējās.
Galvenais ir saglabāt mērķi
Dobeles novada tautas deju kolektīvu virsvadītājs Arvils Noviks var lepoties ar kovidlaikam netipisku faktu, viņa vadītā deju kolektīva "Bitīte" dalībnieki par attālinātajām nodarbībām izrādījuši necerēti lielu atsaucību.
Noviks uzsver, ka galvenais šajā laikā bijis saglabāt kādu mērķi, uz ko tiekties. Šopavasar tas bijis video projekts "Svinēt sauli". Uz filmēšanu visi dejotāji uzvilkuši savus goda tērpus.
“Kad tu esi ietērpts tautas tērpā, kaut vai nav skatītāju, tev ir tā svētku sajūta,” piebilst viena no kolektīva "Bitīte" dalībniecēm.
Horeogrāfe un Dobeles pilsētas deju kolektīva "Drellīši" vadītāja Diāna Gavare ir arī deju video projekta "Svinēt sauli" līdzautore. Veidojot horeogrāfiju 3.– 4. klašu grupai, viņa prātā paturējusi "Drellīšus":
“Es ļoti domāju tieši par saviem dejotājiem, par to, kādi viņi ir enerģiski, kādi viņi izskatās un kā viņi to izdejos.”
"Drellīšu" dalībniekiem deja sniedz piepildījumu, iespēju iepazīt Latviju un pat aizceļot uz ārzemēm. “Dejot, tas ir ļoti, ļoti forši,” īsi rezumē viena no dejotājām.
Zīmīgi, ka "Drellīši" savu 15. dzimšanas dienu paguva nosvinēt 2020. gada marta sākumā, mirkli pirms visiem māksliniekiem nācās atvadīties no skatuves dēļiem.
