„Mana tauta dziedāja, tāpēc nenosala” - šī Jāņa Petera dzejas rinda bijusi par iedvesmu izstādei un ir arī tās galvenais vadmotīvs. „Es tā arī domāju, ka mēs esam gājuši cauri krievu, vācu un citiem laikiem, bet dziesma mums ir palīdzējusi un tāpēc mēs esam. Dziesmu svētki nav nekas attālināts un svešs, tie esam mēs īstenībā,” stāsta izstādes veidotāja Inguna Mīlgrāve.
Izstāde aizsākas ar pašiem svētku pirmsākumiem, 1864.gadu, kad Dikļos pirmos latviešu dziedāšanas svētkus sarīkoja rakstnieks un mācītājs Juris Neikens. Izstādē var arī uzzināt, kā radies vārds „Dziesmu svētki”. 1863.gadā Neikens savā dzimtajā pusē pie kāda skolmeistara sastapis pulciņu dziedātāju, kas ar lielu azartu mācījušies dziesmas Bībeles svētkiem. Kad dziedāšanas beigusies, viens no dziedātājiem ar spožumu acīs izteicies, ka šodien gan viņiem bijuši īsti Dziesmu svētki.
Par tālāko Neikens atmiņās raksta tā: „Dziesmu svētki - šis vārds man ar tādu skaņu iekrita ausīs, ka tūlīt ar tiem dziedātājiem sāku aprunāties, vai citu reizi nevarētu sanākt uz dziedāšanu vien, kā šodien nākuši uz dievvārdiem.” Sauciet vien, labprāt nāksim - bijusi dziedātāju atbilde, un Neikens bez šaubīšanās to arī nolēmis darīt.
Par dziedāšanas svētkiem Dikļos bibliotēkas fondos gan ir visai maz konkrētu materiālu liecību. Daudz vairāk to jau ir par Pirmajiem Vispārējiem latviešu dziedāšanas svētkiem 1873.gadā, tās ir programmas, nošu materiāls, kā arī vēstules. „Te ir, teiksim, ceļvedis, visas notis, kas tika dziedātas, pirmo Dziesmu svētku diriģenta Zīles vēstule, ko viņš rakstījis Rīgas Latviešu biedrības orgkomitejai,” stāsta Mīlgrāve.
Īpašs eksponāts ir arī Kaudzītes Matīsa grāmatas „Atmiņas no tautiskā laikmeta” ar roku rakstītais oriģināls no bibliotēkas Retumu fonda. Tajā viņš piemin kādu zīmīgu pirmatskaņojumu, kas noskanēja pirmo Dziesmu svētku svinīgajā atklāšanā: „Te atskan kora dziesma, kas cildina ar varenu sajūsmināšanās spēku un Tēvijas mīlestību, dziesma, kas varēs būt aizmirsta tikai tad, kad neatradīsies vairs nevienas latviski jūtošas sirds. Šī dziesma ir Baumaņu Kārļa „Dievs, svētī Latviju!”.”
Izstādē interesanti izsekot, kur un kādās būvēs sākotnējo notikuši Dziesmu svētki. Tā, piemēram, trešie svētki notiek Esplanādes laukumā, speciāli Jāņa Fridriha Baumaņa projektētā ēkā. Bet ceturtie svētki Konstantina Pēkšēna projektētā būvē ārpus pilsētas Šauļu šosejas malā. Tajos laikos to uzskata par lielāko koka būvi pasaulē. Taču spēcīgais lietus gandrīz izjauc svētku norisi, jo ēka ir pavirši apjumta, tad talkā ar personiskajiem līdzekļiem nāk Valsts prezidents Jānis Čakste.
Dziesmu svētku norisēs un simbolikā vienmēr bijis jaušams arī konkrētā laika fons. Tā, piemēram, Ulmaņlaikā 9.Dziesmu svētkos uz dažādiem izdevumiem figurē Kārļa Ulmaņa portreti, bet svētku repertuārā iekļautas viņa slavinājuma dziesmas.
Fragments no dziesmas teksta ar Viļa Plūdoņa vārdiem:
„Mēs suminām Tevi, Tautas Vienotāj!
Mūsu rokas un sirdis Tev pretī māj!
Vada-zvaigzni Tu jaunu pie debesīm kali
Nu bagātām rokām darba svētību dali”.
Padomju laiks savukārt iezīmīgs ar to, ka katri svētki veltīti kādai oficiālai jubilejai: 15.Dziesmu svētki - Ļeņina simtgadei, bet 18.Dziesmu svētki - 40.gadadienai kopš padomju varas atjaunošanas Latvijā.
Ar katriem nākamiem svētkiem tikai pieaug svētku dalībnieku skaits un svētku vēriens.
