Mirkli pirms Dziesmu un deju svētku sākuma Latvijas Radio raidījums "Ģimenes studija" tiekas ar Mārtiņu Klišānu, viņa sievu Lieni un bērniem – Miķeli un Elzu – viņu mājās Siguldā.
"Mākslinieciskais vadītājs skan lepni, tas nav vienkārši, bet ļoti skaisti, brīnišķīga iespēja,” par iespēju būt Dziesmu svētku noslēguma koncerta mākslinieciskajam vadītājam saka Klišāns.
Viņš uzskata, ka Dziesmu svētki ir nozīmīgs rituāls mums visiem, tā ir izpausme, kas ieņem vienu no svarīgākajām, ja ne pašu svarīgāko vietu mūsu dzīvē.
“Tas ir rituāls piecgades ciklā, un svarīgi, ka tas notiek. Tas ļauj daudz ko sev atgādināt, izbaudīt kopēju emocionālu saviļņojumu,” par Dziesmu svētkiem bilst Klišāns. “Tagad ir nepacietība, gribas, lai laiks līdz jūlijam paiet ātrāk."
Mārtiņš Klišāns ir zināms kā viens no Latvijas aktīvākajiem kordiriģentiem, kopš 1998. gada viņš ir arī Rīgas Doma zēnu kora vadītājs. Viņa diena skolas laikā sākas ar stundām Rīgas Doma kora skolā, dažas reizes nedēļā viņš iegriežas Rīgas Mūzikas internātskolā pie jauktā kora, pa dienu laiciņš sporta nodarbībām, pēcpusdienā ir Mūzikas akadēmijas laiks.
Liene ir juriste, taču šobrīd vairāk laika velta mājai un bērniem, jau otro gadu viņa ir aizrāvusies ar biškopību. Viņas vecāmamma ir bijusi dārzkope, un arī Liene sajutusi, ka viņu interesē kaut ko izaudzēt pašai, bites šķitis loģisks papildinājums. Mārtiņš atrunājas, ka dārza darbi līdz viņam vēl nav atnākuši, bet viņš dara to, ko liek. Vienīgais, ko viņam patīk darīt – pļaut zāli.
Piecgadnieks Miķelis iet bērnudārzā un ar tēti kopā spēlē gan kariņu, gan futbolu, bet astoņgadīgā Elza ir skolniece, kuru aizrauj māksla, un viņa mācās arī mūzikas skolā.
"Noslēguma koncerts ir nopietns pienākums,” atzīst Mārtiņš Klišāns
un piebilst, ka daudz laika paņem visādas sapulces, darbs kopā ar radošo komandu, ar diriģentiem, koru skates.
"Nezinu, kas būs pēc tam, kad tas beigsies, esmu ar to tā saradis, ka būs depresija, būs tukšums galvā. Laiks brīžiem ir bez sestdienām un svētdienām, jo tad visur notiek skates. Visvairāk žēl ģimenes un bērnu, kurus retāk redzi, kuri jau vairs nepārdzīvo, tikai pamāj ar rociņu, kad brauc ārā,” bilst Klišāns.
“Mārtiņa atbalstīšana ir daļa manas ikdienas,” teic Liene, kura neuzskata, ka savu juristes karjeru būtu nolikusi malā, vienkārši atradusi citu veidu, kā piepildīt dzīvi. “Arī būšana kopā emocionāli, arī būšana Dziesmu svētku procesā, tā ir daļa manas dzīves tagad. Un tā ir skaista, un esmu pateicīga, ka tā man ir dota.”
Liene atklāj, ka, dzīvojot līdzi un kopīgi pārrunājot norises, ir sajūta, ka pati daļēji piedalās svētku veidošanā. Par to, kā top Dziesmu svētki, varētu grāmatu rakstīt – cik aizrautīgi, laiku neskaitot, darbojas ikviens procesā iesaistītais. Darba laiks šajā procesā neeksistē, ja ideja rodas pulksten 11 vakarā, tā arī uzreiz ir jāizstāsta citiem.
“Ceļš uz svētkiem ir paši svētki ikdienā,” uzskata Liene.
Liene arī stāsta, ka kopā ar bērniem dosies uz dažādām svētku norisēm un arī mēģinājumiem, lai izbaudītu un izjustu šo notikumu. Un noslēguma koncertā, kas būs visu svētku kulminācija, ģimene kopā būs Mežaparka estrādē.
