"Kopkorī nevajag daudz nekur neaprobētu dziesmu. Padarīt milzīgo kopkori par eksperimentālu vienību nevajag. Labāk, ka dziesma ir iedziedāta un korim iepatikusies,” vērtē muzikologs Arnolds Klotiņš.
Kā mainījies Dziesmu un deju svētku lielais a cappella dziedošais kopkoris, kā mainījusies daudzbalsības tradīcija un līdz ar to kopkora repertuārs, vaicā Latvijas Radio raidījums "Dziesmu un deju svētki. Tradīcijas un jaunrade”.
"Ir labi, ka ir dziesmas, kas ir pārbaudītas vērtības, tas rada izjūtu, ka svētki izdosies, ka apmierināta būs publika un arī paši dziedātāji.
Par repertuāru man šajos svētkos nav bažu, ir pārstāvēta klasika un mūsdienu komponisti. Svētki būs sagatavoti, kori ļoti nopietni gatavojas,” piekrīt diriģente Māra Marnauza.
Taču Marnauza norāda uz citu problēmu – vīru balsu trūkumu kopkorī, kas ar katru gadu kļūst arvien aktuālāks.
"Mani uztrauc, ka daudzos jauktos koros ir problēmas ar vīru balsīm. Tas jāskata dziļāk. Problēma ir izglītības sistēmā. Dziedāt korī ir sarežģīti, dzied četrbalsīgas, sešbalsīgas dziesmas. Ja puiši neiet uz kori jau vidusskolas laikā, viņi vairs neatnāk uz pieaugušo kori vai nespēj tik sarežģītas dziesmas nodziedāt. Tas mani uztrauc,” norāda Marnauza.
Viņa uzskata, ka īpaši ir jārunā par pēctecību. "Varam lepoties, ka dziesmu svētki ir UNESCO kultūras mantojuma sastāvdaļa,
bet kā mēs valstī rūpējamies, lai saglabātu šo unikālo vērtību? Es patlaban tikai atsevišķus entuziastus redzu, uz kuru pleciem tas balstās,” bilst Marnauza.
Diriģents Ivars Cinkuss atzīst, ka XXVI Vispārējo Dziesmu svētku noslēguma koncerta repertuārā ir sabalansētas a cappella dziesmas un dziesmas ar pavadījumu.
"Repertuārs ir plaši pārstāvēts, daudz tautas mūzikas, ir jaunrade, jaunrade nav sarežģīta,” turpina Cinkuss.
"Komponisti ir iemācījušies rakstīt kopkora vajadzībām. Pāris lietas, kas ir pilnīgi jaunas, ir demokrātiskas un balstītas uz tēmām, kuras jau iepriekš cilvēkiem ir zināmas.
Kā Riharda Dubras tēma par Imanta Kalniņa “Sprīdīša dziesmu”, arī Zigmāra Liepiņa fragments no rokoperas “Lāčplēsis”. Jaunrade balstīta vecajā un šajos svētkos ļoti izdevusies.”
Diriģents uzskata ka ir jātop īpaši pasūtinātām dziesmām svētkiem, kas nes attiecīgā svētku koncerta vēstījumu un arī atspoguļo konkrēto laikmetu. "Dziesmu svētki ir kā milzīga mākoņu grēda, kas iet pāri kalniem un ielejām, un katra kalna virsotne ir attiecīgais laikmets. Un tas mākonis pagrābj labāko no tā. Kādreiz izdodas, bet katru reizi simtprocentīgu rezultātu garantēt nav iespējams. Par laimi neredzu, kur šajos svētkos varētu būt neveiksme,” analizē Cinkuss.
Diriģenta Aira Birziņa norāda, ka svētku norišu plānošanā būtu vairāk jāizceļ kori, dejotāji un pūtēju orķestri.
"Es arī vairāk nosliektos uz to, ka kopkoris, deju uzvedums un pūtēju orķestri ir tie trīs vaļi. Visādi plānojot to nedēļu – pasākumu un koncertu veidošana būtu vairāk jābalsta uz trim lielajām nozarēm, pārējo ieskicējot nedaudz. Piemēram, koriem šie svētki ir piecgades vienīgā lielā kopā dziedāšana,” klāsta Birziņa.
Tajā pašā laikā Birziņa pozitīvi vērtē, ka Dziesmu svētkos ir visas amatiermākslas nozares pārstāvētas, "jo šie ir lielākie svētki, kurus gaida visi – amatierteātri, ansambļi, lietišķas mākslas studijas, nerunājot par koriem, dejotājiem un pūtēju orķestriem, kas ir pamats”.
Diriģenti arī atzīst, ka lielā kopkora priekšā nevar stāties nesagatavojies, ir jābūt atbildīgam gan pret dziedātājiem, gan skaņdarbu.
"Kāpju tribīnē ar pārcilvēcisku atbildības sajūtu,
jo ir jānovada un kaut kas arī mākslinieciski jāpasaka ar tiem 15 un šogad laikam 17 tūkstošiem cilvēku,” atklāj Cinkuss. „Tu nevari kāpt, ja tev nav ko teikt. Atbildība pret katru ir milzīga. No tā, kā tu jutīsies, ko rādīsi, būs atkarīgs rezultāts. Nav tā, ka kopkori nevar ietekmēt. Var ietekmēt ļoti veiksmīgi, un tas arī ir jādara.”
Birziņa uzskata, ka tas, kā diriģents strādās ar kori Mežaparka estrādē, atkarīgs no ikdienas darba.
"Tas sākas ar darbu ikdienā, kad esi amatierkoru darbībā, satiecies ar cilvēkiem un par to esi priecīgs. Strādā savu profesionālo darbu, bet reizē arī gūsti no tā.
Man bieži tā ir, ka pēc mēģinājuma esmu priecīgāka nekā pirms. Kaut gan nogurusi,” stāsta Birziņa.
"Dziedātāji ārkārtīgi uzticas diriģentam. Diriģentam ir iespējas novadīt kopskanējumu mākslinieciski, arī nelietojot plašus žestus. Sakoncentrētais žests, emocionālais žests uz kopkori iedarbojas spēcīgāk. Dažreiz plašais žests ir ļoti izplūdis. Ja diriģents ir nobriedis kā personība, kā mākslinieks, viņš paņem kori ar savu garīgo spēku,” bilst Māra Marnauza.
Marnauza arī norāda, ka svarīgs ir konkrētā diriģenta mākslinieciskais briedums un pārliecība par to, ko dari.
