Deju kritiķe un vēsturnieks: Deju lieluzvedums «Māras zeme» – jaunās mitoloģijas radīšana

Dziesmu un deju svētku deju lieluzvedums "Māras zeme" ir patstāvīgs mākslas darbs, kas radīts kā veselums un kas nemēģina ilustrēt vēsturi, bet gan parādīt cilvēku tajā, intervijā Latvijas Radio komentēja vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs un dejas kritiķe Inta Balode.

Lieluzvedumu "Māras zeme" komentē vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs un dejas kritiķe Inta BalodeMāra Rozenberga, Jānis Ramāns

     

    Vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs atklāja, ka koncertā piedzīvoja spēcīgas emocijas: “Vēsturniekiem parasti patīk piesieties un meklēt kļūdas, atbilstības un neatbilstības starp vēstures stāstiem un vēstures attēlojumu. Bet domāju, ka

    tas ir labākais iespējamais vēstures attēlojums tieši tāpēc, ka tas neko nemēģina ilustrēt un neko nemēģina izstāstīt citu vietā, bet parādīt.”

    Turklāt lieluzvedumā varēja redzēt, ka tas ir patstāvīgs mākslas darbs, kas iesaistīja viņu kā skatītāju. Viņš atzinīgi vērtēja šāda veida vēstures attēlojumu: “Tas man patīk daudz labāk nekā dažādas vēstures pseidovēsturiskas mākslas filmas, kuras ļoti nopietni mēģina izstāstīt kaut ko, kas nav ne tik labi zināms, ne tik detalizēti izstāstāms.

    Mākslas darbam raksturīgā nosacītība šeit ļoti labi nostrādā.”

    Viņaprāt, nav jāmēģina izstāstīt senlatviešu kaujas gaitas vai sadzīves situāciju Livonijā, bet to ir iespējams parādīt tādiem mākslinieciskiem līdzekļiem, kādi ir "Māras zemē". Mintaurs arī saskatīja diezgan daudz prieka uzveduma vēstījumā, un tas lielā mērā to atšķirot no citiem vēstures atainojumiem.

    Viņam piekrīt arī dejas kritiķe Inta Balode:

    “Tas nav par kaut kādiem abstraktiem, mistiskiem vēstures notikumiem, bet cilvēku visā tajā laikā.

    Un kur tad vēl vairāk cilvēku var redzēt nekā dejojot, jo tur viņš piedalās ar visu savu ķermeni.”

    Turklāt uzvedumā atvēlēts daudz laika notikumiem pirms 13.gadsimta: “Tā ir kā jaunās mitoloģijas radīšana, kas ir ļoti interesants jautājums.”

    “Protams, no vienas puses jaunā mitoloģija, un domāju, ka tas ir pareizi, ka uzsvēra laiku pirms simt gadiem. Svarīgi parādīt, kā līdz tiem simt gadiem nonācām un kas bija nepieciešams, lai tie simt gadi būtu,” piebilda vēsturnieks Mintaurs.

    Balode dejas izrādi sajuta kā veselumu. Šoreiz liela daļa uzveduma atšķīrās no ierastā: “Skatoties pēdējo daļu ar kolāžām, mēs redzējām ierastāku formu, tikai sagraizītu, saspiestu. Bet citas daļas atšķīrās. Un man liekas, ka tas bija tā vērts to mēģināt, interesanti to piedzīvot un pārdomāt. Vienlaikus ieraudzīt dejas situāciju un to, kas notiek šajā milzu kustībā.”

    Jau pirms Dziesmu un deju svētkiem bija ne mazums kritikas par lieluzveduma trešās daļas, kurā atainots 20.gadsimts un Latvijas valsts dibināšanas laiks, skaņdarbiem.

    “Brīžiem liekas, ka mazliet par pretrunīgu, saspīlētu un brīžiem kakafonisku gan skanējums, gan līdz ar to horeogrāfija. Gribētos, lai vieglāk piedzimst Latvija,” vērtēja Balode.

    Tāpat viņa norādīja uz skaņdarbu saraustītību: “Tā jau pasaule ir tik kolāžiska, (..) tas parāda to pasauli. Bet vai vienmēr vajag?”

    Kļūda rakstā?

    Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Dziesmu un deju svētki
    Kultūra
    Jaunākie
    Interesanti