Atbildot uz jautājumu, kā rodas deja, nevar runāt tikai par mūzas spārnos pacelta horeogrāfa vīzijām vien. Deju autoriem jāievēro tautiskuma un latviskuma pamatlikumi.
“Latviešu dejā ir nodefinēti pamatsoļi, kas radušies vairāku gadsimtu garumā,” stāsta deju virsvadītājs, horeogrāfs Jānis Purviņš. “Tie ir satvērieni, aptvērieni, tas ir, kā mēs sadodamies viens ar otru, soļu ir ļoti daudz. Polkas vien ir 40 vai, pieņemsim, tāds absolūti vienkāršs solis kā pieliciens ir izpildāms trejdeviņās vīzēs jeb 27 dažādos veidos. Pie tam katru no šiem variantiem var dejot gan uz priekšu, gan atpakaļ, gan pa labi, gan pa kreisi. Tā soļu bāze ir ļoti liela, lai radoši strādātu. Jo mūzikā jau arī īstenībā tikai septiņas notis.”
Par galveno rāmi Purviņš sauc tautas tērpus, kas ir dejotājiem mugurā.
“Jo tev ir ļoti jādomā, ko tu drīksti atļauties,” skaidro horeogrāfs. “Jo pa zemi tu viņā nevārtīsies, nemaršēsi, kankānu nemētāsi. Nu, tā kā tās lietas mums turas ne ļoti noteiktos, bet tomēr rāmjos.”
No paša Jāņa Purviņa radīto deju pūra koncertā izdejos arī “Sidrabrasu” ar Imanta Kalniņa mūziku Olgas Rajeckas izpildījumā.
“Tā dziesma mani vienkārši paņēma un nelaida vaļā,” atzīst Purviņš. “Pēc kāda laika viņa sāka nākt ārā kustībās, un tad tas viss vienkārši jāpieraksta. Galvenais – šajā dejā ar savu kustību neizjaukt to dejas trauslumu, ko ir ielicis vispirms Imants Kalniņš un pēc tam Olga ar savu dziedājumu.”
“Īstenībā soļu deja viņa ir ļoti vienkārša,” komentē Jelgavas tautas deju ansambļa dejotājs Guntars Kosts. “Tur tiešām uz noskaņu jāņem, uz aktiermākslu un noskaņu.”
Šī gada Deju svētku dalībnieki gan iestudējumā “Māras zeme” Daugavas stadionā, gan noslēguma koncertā Mežaparka estrādē piedalīsies vēsturiskā brīdī. Viņi izdejos padomju gados aizliegto deju “Manai dzimtenei” Raimonda Paula mūzikas pavadījumā. Dziesmu svētkos pirms 45 gadiem tālāk par ģenerālmēģinājumu šī deja netika.
“Jo tur ir daudz tādu lietu un iedvesmas, kas ņemtas no Brīvības pieminekļa. Gan pozas, gan kustības, gan arī stāsts,” par deju stāsta Purviņš. “Šajos svētkos mēs aicinājām talkā deju ansambli “Dancis”, kurš dejoja šo deju. Pēc fotogrāfijām, pēc video šī deja tika restaurēta, un pēc 45 gadiem to redzēs gan Daugavas stadionā, gan Mežaparkā estrādē.”
Kopējo latviešu tautas deju skaitu profesionāļi vairās nosaukt. Tas noteikti mērāms tūkstošos. Mūsdienās gadā top ap 100 jaunas dejas. Ilgdzīvotājas ir tās, kas, dejotāju valodā runājot, dejojas pa kājai un kam piemīt saistošs emocionālais vēstījums.
Koncertu “Vēl simts gadu dejai” var skatīties tiešraidē internetā “REplay.lv” un Latvijas Televīzijas pirmajā kanālā.