"Svētku lāde"
Spilgti notikumi caurstrāvo Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku vēsturi. Cik īsti sena tā ir? Kad draudžu un pagastskolu skolotāji saprata, ka ar mācēšanu lasīt, rakstīt un rēķināt vien bērna attīstībai nepietiek?
Par pārmaiņu vējiem, atmodas vēsmām, personībām un iešanu plašumā ciklā "Svētku lāde" stāsta savas jomas profesionāļi, erudīti aculiecinieki un pieredzes bagāti dalībnieki.
"Dejas radīšanas process ir tāds ļoti dīvains, tā nāk kaut kur "no augšas" – tas nav tā, ka sēdi un domā – sak', nu, tagad es izdomāšu deju. Ir reizes, kad arī tas ir vajadzīgs un to var izdarīt, bet domāju, ka
dejas, kas nāk "no augšas", ir tās labākās. Un te ir viens priekšnoteikums – mūzika. Mūzika ir pati galvenā, lai varētu rasties laba, interesanta, skaista deja."
Baiba Šteina uzsver – viņai jau no paša sākuma laimējies ar mūzikas autoriem. "Bija tāds komponists Georgs Dovgjallo – viņš mums "Dancī" bija pianists, bet arī komponēja ļoti daudz. Arī Harijs Sūna savās dejās viņa mūziku izmantoja. Un šis pats Dovgjallo, ko visi sauca par Dogi, uzrakstīja mūziku arī "Sitieniņiem", izmantojot plaukstiņpolkas principu. Savukārt "Zvirbuļiem" mūziku rakstījis Gunārs Ordelovskis.
Man tiešām ir laimējies, jo ļoti daudz mūzikas mums rakstījis gan Raimonds Pauls, gan Imants Kalniņš – tautas deju ansambļa "Zelta sietiņš" nosaukums nāk tieši no viņa dziesmas.
Pateicībā Maestro bijām izveidojuši speciālu koncertu uz viņa 80. jubileju, bet tagad, decembrī, gatavosim koncertdāvanu Imantam Kalniņam. Viņš jau ir informēts par to un ļoti priecīgs. Arī Valts Pūce mums rakstījis speciālu mūziku – slavenais "Laimes lācis" ir mans pasūtījums, kam Inese Zandere rakstīja dzeju. Biju uzrakstījusi scenāriju, un tā radās šī mūzika. Tā ka – lai rastos laba ideja, ir jābūt labai un melodiskai mūzikai."
Rūpējot piektos svētkus, Baiba Šteina tikusi uzaicināta vadīt dejas Lielajā estrādē, bet jau sestajos svētkos viņai uzticēta vesela bloka veidošana. "Man vienmēr gribējies kaut kādas ēverģēlības, un šeit arī – man uzticēja bloku, tādu kā darba tēmu, un es paņēmu tēmu par ganiņiem – "Ganos man visi prieki".
Man bija pilnīgi skaidrs, ka rumulēšanās skatā bez ūdens neiztikt. Pasūtīju simt spaiņu ūdens, un dejas laikā patiešām meitenes aplēja zēnus…
Tālāk man vajadzēja dzīvnieku karnevālu, un atkal – pasūtīju divsimt masku, tās bija ārkārtīgi skaistas – laukumā izgāja divsimt dzīvnieku ar fantastiskajām maskām, ko mēs vēl tagad izmantojam. Man jau šķiet – kad svētkos bija aktuālas tēmas, kas saistītas ar bērnu pasauli, svētki bija pilnīgāki un pilnvērtīgāki.
Pašlaik deju svētkos tā saucamās bērnu dejas izzudušas. Varbūt tas ir naivi, bet domāju – tas bērniņš, dejojot vardulēnus, bitītes vai zvirbulīšus, kaut kā citādi arī uztver pasauli.
Negribu teikt neko sliktu – vajag lielās matērijas, saules un vijas, bet bērnu pasaule tur pazūd."
Nākamais lielais izgājiens Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos Baibai Šteinai bijis kopā ar Ritu Spalvu. "Abas bijām mākslinieciskās vadītājas, un radās uzvedums "Sprīdīšu septiņas dieniņas baltas", kur atkal man vajadzēja kaut ko izštukot, lai ir savādāk. Jau atkal man gribējās kaut ko ēverģēlīgu, un izdomāju, ka vajag uztaisīt dejas svītu "Cietuma balāde". Blēži sēž cietumā – viss ir ļoti aktuāli, vai ne? Man to atļāva. Tur bija zaķītis, kurš zog, un pēc scenārija ir tā, ka to zaķīti tā kā nošauj... Domāju – ko lai dara?
Toreiz Valsts jaunatnes iniciatīvu centra lielais priekšnieks bija Ringolds Beinaroviča kungs, un es viņam saku – zināt, man vajag pistoli, kas izšautu pa īstam. Un viņš man piekrita! Viņš sagādāja starta pistoli, un es ar to izšāvu!
Gan pašai, gan bērniem bija interesanti. Un vēl šīs pašas "Cietuma balādes" sakarā... Kas parasti notiek visos svētkos Latvijā? Diemžēl mēdz līt lietus, un tā notika arī šoreiz. Stāvu augšā tribīnēs un skatos – nāk melns mākonis. Pie sevis lūdzos – mīļo Dieviņ, mīļo Dieviņ, lūdzu, dari tā, lai neuznāk. Bet
mirklī, kad sākas deja "Iekš bedres sēž div’ blēž’", nogrand pērkons un sāk gāzties lietus. Tas vēl nekas, bet pēc mirkļa izslēdzas elektrība – gaismas un skaņas, es stāvu tribīnēs un domāju – kas tagad notiks.
Un notiek tas, ka viss laukums dzied: "Iekš lielas bedres sēž div' blēž, sēž div blēž', sēž div blēž'". Dzied un dejo visi!
Vēl tagad jūtu tās emocijas, to pārdzīvojumu. Lietus līst aumaļām, un man tiek pienests lietussargs, bet es saku – nevajag! Ja dejotāji salīst, tad es arī stāvēšu šai lietū. Lietus ir svētīgs. Domāju, ka šī svētība, ko esmu saņēmusi gan no Dieva, gan no saviem kolēģiem, kas man palīdzējuši, vedusi mani un joprojām ved."
"Svētku lāde"
