"Svētku lāde"
Spilgti notikumi caurstrāvo Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku vēsturi. Cik īsti sena tā ir? Kad draudžu un pagastskolu skolotāji saprata, ka ar mācēšanu lasīt, rakstīt un rēķināt vien bērna attīstībai nepietiek?
Par pārmaiņu vējiem, atmodas vēsmām, personībām un iešanu plašumā ciklā "Svētku lāde" stāsta savas jomas profesionāļi, erudīti aculiecinieki un pieredzes bagāti dalībnieki.
"Man bija skaidrs, ka jāveido uzvedums, kas saucas "Dejas koks". Deja ir kā koks.
Ja ir stipras saknes, ko iestādījuši mūsu vecmeistari, un stumbrs, vidējā paaudze, tālāk izaugs zari – visa mūsu Latvija ar savām novadu bagātībām, un galotnīte, uz ko mēs tiecamies.
Šī tēma tika pieņemta, un es tiku izvēlēta kā mākslinieciskā vadītāja. Pēc konkursa principa tika izvēlēti rajonu horeogrāfi, un mans uzstādījums bija, ka ir jāizmanto attiecīgā novada folklora, novada rotaļas. Visur bija novada cilvēki – Iluta Mistre kopā ar Lāsmu [Skutāni[ uztaisīja fantastisku Vidzemes koku dabu, interesantu Rīgas programmu izveidoja Arta Melnalksne, Ilmārs Dreļs – savu mīļo Latgali. Zemgalē bija Gints Baumanis, ļoti spilgts un interesants talants. Kurzemē Lita [Freimane] fantastisku Kurzemes tirgu iztaisīja. Radās pieci fantastiski uzvedumi ar novadu tematiku un novadu mūziku."
"Ar manu svētību Dziesmu svētku Lielajā estrādē stāvējuši septiņi cilvēki," atzīmē Šteinas kundze. "Tie ir gan mani pedagogi, ar ko es kopā strādāju – Janīna Nurka, Ojārs Lamass, Dace Adviljone, gan arī, lūk, šie cilvēki, ko es minēju šajā uzvedumā "Dejas koks". Tā bija sadarbība ar Uģi Brikmani. Patiesībā Uģis Brikmanis pašā savā darbības sākumā bija viena uzveduma režisors "Zelta sietiņā". Tā ka varu palielīties, ka es ar viņu esmu strādājusi kopā! Uģis bija burvīgs. Vēl arī Agris Daņiļēvičs. Sprīdīšu dienās, kad Rita man piedāvāja taisīt darba daļu, es uzticēju to Agrim, un viņš to atceras, un man jāsaka – paldies, Agri! Viņš 1. septembrī pulcina pie sevis cilvēkus, kurus viņš uzskata par saviem skolotājiem. Tad, kad viņš man pagājušogad piezvanīja un aicināja mani, es jutos gandarīta.
Par skolēniem – apmēram kādi desmit tūkstoši izgājuši cauri manām rokām, arī caur "Zelta sietiņa" skolu un skatās uz pasauli caur sietiņa acīm, kas nozīmē tikai to, ka viņi redz pasauli krāšņāku, skaistāku.
Mana darba apogeja bija desmitie deju svētki. Lai gan vēl viens uzvedums bijis ļoti mīļš – tā ir deju svīta "Kas to Rīgu dimdināja" ar Raimonda Paula mūziku. Cepuri nost! Tik mūžību nesoša, tik interesanta, un kā viņš pie tās strādāja!
Maestro uzaicināja mani tā kā paklausīties, ko viņš saka... Bet viņš pats dejo pie klavierēm, un tur vajag to, un tur vajag šito... Stāvu pie klavierēm, un man kauns, tā kā bailes viņam kaut ko teikt.
Viņš saka: te vajag ātrāk, te lēnāk, te – garāk. Viņa ārkārtīgā tolerance, strādājot kopā... Vēl viens uzvedums bija "Eža kažociņš". Ja runājam par Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku tematiku, ir ļoti grūti atrast, lai tas būtu reizē latviski, reizē bērnišķīgi, reizē interesanti. Pagaidām ar to darbiņu, ko esmu izdarījusi, varu lepoties, un esmu pateicīga tiem cilvēkiem, kas bijuši kopā ar mani."