Māra Rozenberga: Mēs tiekamies brīdī, kad šeit, Tartu, tikko beidzies viens no Dziesmu svētku lāpas stafetes posmiem. Man kā latvietei īsti nav skaidrs - kāds lāpai ir sakars ar dziesmu svētkiem?
Stens Veidebaums: Šis lāpas ceļojums, ko jūs nupat redzējāt pie Mīnas Hermas ģimnāzijas Tartu, ir ļoti svarīga Igaunijas dziesmu svētku tradīcijas daļa. Tas aizsākās 1969. gadā, kad Igaunijā svinēja Dziesmu svētku simtgadi. Toreiz svētku rīkotāji sprieda, kā vislabāk izrādīt godu Tartu, kur savulaik aizsākās dziesmu svētku tradīcija. Daži aicināja simtgades svētkus pārcelt uz Tartu, taču kļuva skaidrs, ka lielā dalībnieku skaita dēļ tas nebūtu iespējams.
Pirmajos svētkos piedalījās apmēram tūkstotis dalībnieku, bet simtgadē tie bija jau trīsdesmit tūkstoši. Tāpēc tika nolemts šeit simboliski iedegt svētku liesmu, jo ugunij igauņu – tāpat kā latviešu – kultūrā ir liela nozīme.
Mēs iededzam ugunskurus Jāņos, liekam svecītes kapos un Ziemassvētku eglītēs… Turklāt deviņus gadus iepriekš Tallinā bija tapusi jaunā estrāde, kurā, visticamāk, iespaidojoties no olimpiādes, uzcēla arī torni lāpai.
Tā nu 1969. gadā pirms dziesmu svētkiem rīkotāji atbrauca uz Tartu, iededza šeit liesmu un veda to cauri visai Igaunijai uz Tallinu. Tālākajos padomju gados gan to vairs neatkārtoja. Bet Atmodas pacēlumā 1990. gadā šī tradīcija atdzima. Un kopš tā laika pirms katriem vispārējiem dziesmu un deju svētkiem lāpa ceļo no Tartu uz Tallinu, lai parādītu cieņu svētku dzimtajai pilsētai.
Šī ceļojuma laikā tūkstošiem igauņu nāk sasveicināties ar lāpnešiem, paņemt uguni arī savām svecītēm. Tā kā šai tradīcijai ir ļoti svarīga loma ceļā uz dziesmu svētkiem.
- Esmu dzirdējusi, ka ik vakaru vietās, kur lāpa piestāj, tiek rīkoti nelieli koncerti.
- Jā, tā ir taisnība. Šogad lāpas ceļojums notiks astoto reizi dziesmu svētku vēsturē, un katru reizi lāpa ceļo citādi – reizēm ar riteņiem, citreiz ar laivām vai zirgu pajūgiem. Šogad, dziesmu svētku 150. gadadienā un lāpas ceļojuma 50. gadadienā, mēs nolēmām atkal sūtīt lāpu cauri visiem Igaunijas novadiem, tāpat kā pirmajā reizē.
Šis būs vēsturē garākais lāpas ceļojums – 4200 kilometru 33 dienās.
Arī šoreiz to uz Igaunijas salām veda ar laivām; citur tā ceļo, piemēram, ar retro automobiļiem. Igaunijas dienvidrietumos, kas ir slaveni ar labām slēpošanas vietām, lāpu veda ar skrituļslēpēm. Tā ir katra novada paša izdoma. Šeit, Tartu, lāpa ieradās riteņbraucēju pavadībā un šovakar tiks nodota lāpnešiem laivā, kas ar to dosies tālāk pa upi. Un jā, gandrīz katru vakaru vietā, kur lāpa piestāj, notiek kāds neliels koncerts vai svinības.
- Man ļoti patīk šī doma – simboliski izgaismot katru valsts stūrīti ar šo dziesmu svētku liesmu.
- Jā, kā jau es teicu, uguns igauņu kultūrā ir ļoti būtiska. Un šīs lāpas simboliskās dzirksteles, kas iedegas katrā novadā, cilvēkiem ir ļoti svarīgas. Es jau vairākas nedēļas ceļoju līdzi šai lāpai un redzu, ka vietējie to ļoti gaida.
Mūsu sabiedrība ir ļoti sašķelta – ne tikai Igaunijā, bet daudzviet pasaulē. Un cilvēki cer, ka šī uguns un šie dziesmu svētki spēs atkal mūs vienot. Ka mēs spēsim atrast viens otru, atrast mūsu kopīgās, svarīgās vērtības un padarīt Igauniju atkal diženu (smejas).
- Nupat redzēju jūs ar radio diktofonu rokās kādu intervējam.
- Jā, šajā lāpas ceļojumā es veidoju nelielus kopsavilkumus Igaunijas radio. Un es tikko intervēju igauņu komponistu Alo Peldmē (Alo Põldmäe), kurš pamatīgi pētījis dziesmu svētku vēsturi un rašanos. Jautāju viņam – vai Tartu bija vienīgā vieta, kur 1869. gadā šie svētki varēja notikt, vai tā bija tikai sagadīšanās? Viņš atbildēja – varbūt varēja notikt arī citādi, tomēr Tartu ar savu universitāti bija izglītības centrs, te dzīvoja gana daudz izglītotu igauņu, un tas izskaidro, kāpēc Tartu ir tik īpaša vieta Igaunijas un arī dziesmu svētku vēsturē.
- Daudzi latvieši šobrīd droši vien domā – nu, kā tas var būt, ka igauņi mūs apsteiguši arī šajā ziņā, sarīkojot savus pirmos dziesmu svētkus četrus gadus agrāk? Tiesa gan, pirmā dziesmu diena Dikļos ar sešiem vīru koriem notika jau 1864.gadā, taču par vispārējo dziesmu svētku atskaites punktu Latvijā uzskata 1873.gadu, kad notika pirmie vispārīgie latviešu dziedāšanas svētki Rīgā.
- Jā, es tiešām nezinu, neesmu arī padziļināti šo laiku pētījis. Ir fakts, ka ģeogrāfiski Tartu atradās ļoti labā vietā, un Igaunija ir ļoti maza. Un tā sanāca, ka šajā laikā un vietā dzīvoja šis vīrs – Johans Voldemārs Jansens, kuram radās ideja par igauņu kopīgas dziedāšanas svētkiem. Bet tas bija plašāks process, un mēs visi bijām daļa no tā – gan mēs Igaunijā, gan jūs Latvijā.
Esmu bieži viesojies dziesmu svētkos arī Latvijā un Lietuvā, un man ir žēl, ka mēs viens par otra tradīcijām tik maz zinām. Reizēm lūdzu Latvijas un Lietuvas kolēģiem – lūdzu, padalieties ar informāciju par saviem Dziesmu svētkiem, es labprāt to pārsūtīšu Igaunijas medijiem! Bet ir grūti šādu informāciju dabūt.
Mēs dzīvojam tik netālu, bet valodas ir tik atšķirīgas! Mums ļoti noderētu tādi kā kultūras vēstnieki, kuri labi pārzina arī kaimiņvalstu dziesmu svētku tradīcijas un ir gatavi ar tām dalīties. Starp citu, jūs iepriekš sarunā pieminējāt Jāni Cimzi, kurš Vidzemes draudžu skolotāju seminārā skoloja gan latviešu, gan igauņu skolmeistarus. Mēs uzskatām, ka tieši viņš ir atslēgas cilvēks, kuram pateicoties igauņi varēja nonākt līdz saviem pirmajiem dziesmu svētkiem. Tobrīd pie Cimzes bija izskolojušies apmēram 50 igauņu.
Šogad dziesmu svētku 150. gadadienā mēs īpaši godināsim savus skolotājus. Un sāksim koncertu ar latviešu tautasdziesmu „Rīga dimd” Jāņa Cimzes apdarē. Mēs neesam par viņu aizmirsuši!
- Kāds ir visu Igaunijas šā gada Dziesmu un deju svētku galvenais vadmotīvs?
- Tas ir aizgūts no igauņu 19. gadsimta dzejnieces (un pirmo svētku rīkotāja Jansena meitas) Lidijas Koidulas slavenā dzejoļa „Mu isamaa on minu arm” jeb „Mana tēvzeme ir mana mīlestība”. Un tie ir tikai divi vārdi – „Minu arm” jeb „mana mīlestība”, ko uzreiz saprot visi igauņi. Viena lieta, ko šajos svētkos darām – mēs atskatāmies vēsturē. Kā jau stāstīju, mēs godinām savus skolotājus, jo bez viņiem mēs neesam nekas. Tai pašā laikā mēs daudz domājam arī par mūsdienām. Šajos svētkos piedalīsies dalībnieku skaita rekords – 45 tūkstoši. Ar to mēs mazliet atšķiramies no Latvijas svētkiem, jo jums dalībnieki pārstāv dažādākas nozares.
Mums ir tikai dziedātāji, dejotāji un instrumentālisti. Dalībnieku būs ļoti daudz, bet mūsu diriģentu un deju virsvadītāju vidējais vecums aug un tuvojas 60 gadiem. Ja mēs turpināsim kā līdz šim, pēc 20 – 30 gadiem mums vairs nebūs, kas vada kopkorus un pārredz deju laukumu. Tāpēc mums ir jānovērtē ne vien mūsu skolotāji, bet arī šodienas jaunie spēki.
Vēl viena šo svētku tēma – kā jau runājām, Igaunijas sabiedrība šodien ir ļoti sašķelta. Un vārdiem „Mana tēvzeme ir mana mīlestība”, ko esam likuši svētku pamatā, ir īpaša vieta igauņu sirdīs. Šo Lidijas Koidulas dzejoli dziesmā pārvērta komponists Gustavs Ernesakss, un tā ir skanējusi mūsu dziesmu svētkos cauri visiem padomju gadiem. Tā ir bijusi Igaunijas neoficiālā himna, kuras laikā cilvēki vienmēr ceļas kājās un daudziem acīs sariešas asaras. Šī dziesma ir neatņemama svētku sastāvdaļa. Tāpēc šiem vārdiem ir daudz dažādu kontekstu, un tie atgādina, ka dziesmu svētki katru reizi ir no jauna.
Lai gan mēs jau daudzus gadus piekopjam vienas un tās pašas tradīcijas – nesam dziesmu svētku lāpu, dodamies gājienā, dziedam, dejojam un tā tālāk, dziesmu svētki katru reizi ir jauns notikums.
Un tā ir mūsu atbildība – tos turpināt. Ja mēs nerūpēsimies par igauņu valodu un kultūru, tad neviens to nedarīs. Reizēm cilvēki man saka – bet pasaule taču ir multikulturāla, kāpēc jūs nedziedat arī citās valodās? Es uz to atbildu: multikulturālisms nozīmē, ka līdzās pastāv daudzas un dažādas kultūras. Šis ir mūsu ieguldījums šajā multikulturālajā pasaulē – uzturēt igauņu valodu dzīvu.
Un man šķiet, ka cilvēki šo dziesmu svētku vēstījumu ir sapratuši. Viņi to ir gaidījuši un tiešām cer, ka šie svētki kaut ko mainīs. Ka tie atkal satuvinās igauņus.
Kad runāju par sašķelto sabiedrību, es nedomāju tikai pēdējās vēlēšanas (2019. gada martā parlamenta vēlēšanās trešo vietu ar 17,8% balsu ieguva un tagad valdībā strādā populistiskā un eiroskeptiskā Igaunijas Konservatīvā tautas partija (EKRE), kuras politiķi izcēlušies ar rasistiskiem izteicieniem – red.). Līdz ar sociālo mediju ietekmes pieaugumu mainās arī sabiedrība, un kļūst arvien grūtāk vienoties ap kopīgām vērtībām. Katrs dzīvo savā burbulī, savā informācijas telpā, un uzskata, ka tieši viņa uzskati ir vienīgie pareizie.
- Nevaru nepajautāt – kā jums iet ar dziesmu svētku biļetēm? Vai arī pie jums biļešu iegāde ir tāds pats nacionālais trakums kā Latvijā?
- Joks, protams, bet es kā Igaunijas dziesmu svētku mārketinga un komunikācijas menedžeris varu tikai teikt paldies Latvijai. Kad pie jums pirms gada sākās šis biļešu trakums, es jau sāku saņemt zvanus no Japānas ar jautājumu – vai mēs varam nopirkt biļetes uz jūsu svētkiem? Jā, mums šogad ir gandrīz tās pašas problēmas, kas jums.
Nekad agrāk mēs neesam pārdevuši visas Deju svētku biļetes 20 dienās. Mums būs trīs deju koncerti un viens ģenerālmēģinājums, un katrā no tiem ir 11 tūkstoši vietu. Tā kā Deju svētkus klātienē varēs piedzīvot 44 tūkstoši skatītāju. Un biļetes pazuda 20 dienās.
- Es atvainojos, bet Latvijas standartiem 20 dienas ir ļoti ilgs laiks!
- Jā, bet Igaunijā tas ir kas nebijis! Parasti mēs pēdējās biļetes pārdodam tikai pirms pašiem svētkiem.
- Un kā ir ar Dziesmu svētku noslēguma koncertu? Jūsu estrāde ir lielāka.
- Jā, un tur mums biļešu iegādes ziņā nav tādu problēmu kā Latvijā. Sēdvietu skaits ir tikai desmit tūkstoši – tās bija ļoti pieprasītas un ir izpārdotas. Bet mūsu estrādes teritorija ir tik liela, ka vairums klausītāju uz koncertu nāk ar savām piknika sedziņām un sēž uz zemes vai staigā apkārt. Man jāatzīst, ka Igaunijas kormūzikas vidē valda zināma skaudība par to, kā latvieši rīko savus dziesmu svētkus.
Jums noslēgumā ir tiešām ļoti skaists, pilna laika koncerts, cilvēki sēž un to klausās. Igaunijā šo noslēguma pasākumu uztver dažādāk. Ir cilvēki, kas grib klausīties šo sešas vai vairāk stundas garo koncertu, bet daudzi šos svētkus uzskata vienkārši par ģimenes atkalsatikšanos. Uz dziesmu svētkiem sabrauc igauņi no visas pasaules, un estrādē viņi satiekas, runājas, ēd…
Tā ka ļaudis šo pasākumu uztver ļoti dažādi – vieni grib sēdēt un klausīties, līdzīgi kā jūs to darāt Latvijā, citi grib vienkārši satikties un padziedāt līdzi. Līdz šodienai (saruna notiek 22.jūnijā – red.) visas biļetes vēl neesam izpārdevuši, un es ļoti ceru, ka mums šogad nevajadzēs aizvērt estrādes vārtus. Bet, ja laiks būs labs, tad tā var notikt. Pirms pieciem gadiem bijām tam ļoti tuvu.
Pasākuma laikā mēs vērojam, kas notiek – ja ir sasniegta estrādes maksimālā kapacitāte, vārti ir jāver ciet. Ja daži simti cilvēku iziet ārā, tikpat daudzus varam laist iekšā. Tāpēc mūsu estrādē biļešu skaits nav galīgs.
- Arī Latvijas Dziesmu svētku noslēguma koncertā mēdz būt pamatīga staigāšana – pērn pirmo reizi esot skatītāju, nevis dziedātāju pusē un stāvot skatītāju lauka aizmugurē, es piedzīvoju, ka daļa klausītāju jau pēc pirmajām pāris dziesmām cēlās kājās un devās uz ēdamzonu, līdz vienā brīdī centrālajā ejā izveidojās tāds sastrēgums, ka nācās iesaistīt policiju ar virvi, kas nodalīja nepmierināto skatītāju plūsmas. Brīvprātīgie centās aicināt cilvēkus nestaigāt vismaz dziesmu laikā, taču arī tas ne vienmēr izdevās. Tā ka arī Latvijā pret šo dziesmu svētku noslēguma koncertu apmeklētājiem ir ļoti dažāda attieksme.
- Tiešām? Tā notika noslēguma koncertā? Es tur biju un neko tādu neredzēju… Jā, bet es sēdēju priekšā. Starp citu, man ļoti patīk jūsu ideja, ka svētku brīvprātīgo vidū ir arī pusaudži. Redzēju, kā viņi strādāja pie kārtības uzturēšanas skatītāju daļā. Varēja redzēt, ka skatītāji viņus tiešām respektē! Igaunijā mums to dara tikai apsardzes firma. Protams, arī viņi strādā labi, bet ja pusaudzis aizrāda pieaugušajam, lai koncerta laikā netrokšņo, man šķiet, tam uzreiz ir cits spēks.
- Jūs savu dziesmu svētku 150. jubileju svinat jau šogad. Latvijā to atzīmēsim pēc četriem gadiem. Vai jums ir kāds padoms latviešiem, ko noteikti ņemt vērā šādas apaļas jubilejas rīkošanā?
- Nē, man nav gan neviena padoma. Jo katru reizi, kad esmu Latvijas Dziesmu svētkos, man pašam gribas būt latvietim. Jums tiešām padodas skaisti svētki! Man tie ļoti patīk. Tāpēc – tā tikai turpiniet! Jums ļoti labi sanāk. Ceru, ka pēc četriem gadiem atkal varēšu būt jūsu dziesmu svētkos.
- Man šķiet, ka viena lieta, ko mēs gan noteikti varētu no jums aizņemties, ir bioloģiski noārdāmas plastmasas trauki dziesmu svētkos. Pērn Latvijā par to bija daudz diskusiju, jo dalībnieku ēdināšanai un dzirdināšanai tika izmantots ļoti daudz plastmasas.
- Jā, mēs dziesmu svētkos augstu godājam ilgtstpējīgas vērtības. Tāpēc arī zaļai domāšanai ir būtiska nozīme. Godīgi sakot, nezināju, ka jums svētkos nav šādu trauku… Šajos svētkos esam domājuši pat par tādām detaļām kā lentes dalībnieku kartēm – pat tās ir ekoloģiskas. Tāpat arī svētku krekliņi un daudz kas cits. Dalībnieku suvenīrs būs daudzkārt lietojamas ūdens pudeles.
Mēs ar dziesmu svētkiem vēlamies ko panākt ne tikai mūzikas un kultūras laukā. Mēs vēlamies dot savu ieguldījumu labākas pasaules veidošanā.
Šogad svētkos netirgosim alkoholu. Nezinu, kā tas beigsies, bet mūsu prezidente vairākkārt ir publiski runājusi par to, cik alkohols negatīvi ietekmē Igaunijas sabiedrību, un mums likās, ka varbūt arī mēs tur varam ko mainīt. Protams, sešās stundās mēs neizmainīsim pasauli, bet mēs varam parādīt savu attieksmi. Igaunijas Dziesmu un deju svētkiem ir svarīga loma vērtību saglabāšanā un piemēra rādīšanā, un mēs gribam sniegt savu ieguldījumu mūsu sabiedrības pamatvērtību stiprināšanā – gan attiecībā uz igauņu valodu un kultūru, gan mūsu attieksmi pret vidi, ēdienu un tā tālāk.
