"Svētku lāde"
Spilgti notikumi caurstrāvo Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku vēsturi. Cik īsti sena tā ir? Kad draudžu un pagastskolu skolotāji saprata, ka ar mācēšanu lasīt, rakstīt un rēķināt vien bērna attīstībai nepietiek?
Par pārmaiņu vējiem, atmodas vēsmām, personībām un iešanu plašumā ciklā "Svētku lāde" stāsta savas jomas profesionāļi, erudīti aculiecinieki un pieredzes bagāti dalībnieki.
"Ja tu par cilvēku nerunā, tu viņu vienkārši aizmirsti. Bet, ja tu runā, tikai nosaucot vārdu, piemēram: "Bija tāda Lasmanīte – deju vecmāmuļa, un bija tāds Sūna…", tas maz ko dod. Par to var pārliecināties tad, kad tiek izsludināti dažādi deju reitingi, un nezin kāpēc tajos parādās tikai vieni vārdi – to vārdi, kas pašlaik ir "pie šprices", jo cilvēki zina tikai viņu dejas," uzskata Šteinas kundze. "Tāpēc rūpīgi ir jāpiestrādā, veidojot šīs programmas.
Ar runāšanu nekas nenotiks. Vislielākā loma ir pašiem deju pedagogiem, lai iepazītu un iepazīstinātu ar klasiķu radītām dejām.
Vajadzētu apskatīt visas deju svētku programmas, apskatīt, kas bijis labs, un starplaikā starp svētkiem šīs dejas iepazīt, apzināt un mācīt. Tās tikai nosaukt vien – tas neko nedod. Tikai tā mēs iepazīsim, ja mācīsim, rādīsim, stāstīsim," ir pārliecināta Baiba Šteina.
Viņa atceras: "Harijs Sūna bija mans deju skolotājs "Dancī", tāpat Uldis Žagata bija mans skolotājs. Kad tika sacerētas slavenās dejas "Vecpilsētas polka" un "Ludzas kadriļa", es biju šī ansambļa sastāvā."
Horeogrāfe uzsver: "Dejas vēsture ir jākopj. Kā veidot šo atcerēšanos svētkos? Varētu veidot vienu bloku no pagātnes mantojuma. Dejas koka vēsture sākas no saknēm, un, ja mēs nekopsim saknes, tad līdz galotnītei mēs netiksim."
"Svētku lāde"
