Apnicis sēdēt mājās, gribu darīt vairāk. Saruna ar #dziedundejo2021 dalībnieci Elizabeti

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

26. jūlijā XII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju norišu #dziedundejo2021 citādais gājiens “Saulesvija” viesojās Priekuļos, Cēsīs, Siguldā, Inčukalnā, Krimuldā, Sējā un Saulkrastos. Vienā no pieturvietām bija iespēja sastapt Sējas Mūzikas un mākslas skolas kamerorķestri, kurā vijoli spēlē Elizabete Kārkliņa.

Justīne Vaivode: Pastāsti, lūdzu, par sevi! Kā sākās tavs ceļš mūzikā?

Elizabete Kārkliņa: Mani sauc Elizabete Kārkliņa, un man ir 15 gadi. Es spēlēju Sējas Mūzikas un mākslas skolas orķestrī. Orķestrī sāku spēlēt tad, kad tas izveidojās. Bet pirms tam mums arī bija ansamblis, kurā es spēlēju. Orķestris mūsu mūzikas skolā ir salīdzinoši jauna lieta – kādi 3 vai 4 gadi. Mūzikas skolā sāku iet 4 gadu vecumā, un šķiet, ka visdrīzāk tā bija mana izvēle. Man likās ļoti forši, ka tu māki spēlēt kādu instrumentu. Bērnudārzā es spēlēju klavieres, bet instrumentu, ko es spēlēju mūzikas skolā – vijoli, es sāku spēlēt tikai pēdējā bērnudārza grupiņā. Es pati izvēlējos spēlēt vijoli, jo man ļoti patika vijoles skaņa – tāda dzidra. Man likās, ka vijoli spēlēt būs vieglāk nekā, piemēram, kokli vai klavieres. Tagad kad es esmu pabeigusi mūzikas skolu, man liekas, ka klavieres tomēr būtu bijis vieglāk mācīties spēlēt. Kaut gan – varbūt arī nē.

Elizabete Kārkliņa
Elizabete Kārkliņa

Kāda ir tava loma orķestrī? Un kāpēc izvēlējies spēlēt tieši orķestrī?

Konkrēti es orķestrī spēlēju pirmo vijoli. Orķestrī sadalās tā, ka pārsvarā ir trīs vijoles. Tad katrai no vijolēm atšķiras partijas, un vienā no tām vijoļu grupām var būt vairāki cilvēki. Iet orķestrī – tas ir brīvprātīgi, kā tu vēlies. Es pieteicos, jo vēlējos piedzīvot un saprast, ko nozīmē spēlēt orķestrī. Pirms tam gāju ansamblī, bet tas bija nedaudz citādāk, jo bija atsevišķi pūtēji un atsevišķi stīgas. Orķestrī kopā viss skan daudz citādāk. Orķestrī paveras plašāks skats uz mūziku kā tādu, jo vairāk dzirdi, kā atsevišķi skan viena instrumentu grupa un kā tas viss kopā saliekas. Brīžiem tas viss, protams, šķiet sarežģīti. Bet tas ir tad, kad katrai vijolei atšķiras partija, un tad ir jāklausās tikai sevi, savukārt citreiz ir tieši otrādi – ir jāieklausās citos. Tā ir ļoti interesanta un aizraujoša pieredze.

Vai tev ir kāds mīļākais skaņdarbs? Un vai ir tādi, kas nepatīk?

Orķestrī man ļoti patīk, kad mēs spēlējam “Melanholisko valsi”. Man tas pats skaņdarbs ļoti patīk. Man patīk, kā visi instrumenti izklausās kopā – ļoti skaisti. Man patīk manas partijas. Nepatīk man tādi skaņdarbi, kurus jau ir apnicis spēlēt. Tagad gan es aizmirsu to nosaukumu, bet, piemēram, viena tautasdziesma, ko mēs ļoti daudz spēlējām. Vēl mēs arī ļoti ilgi spēlējām “Baby Shark”. Es jau iepriekš biju iemācījusies šo spēlēt, un tad kad mums orķestrī iedeva notis, man jau bija apnicis šo darbu spēlēt. Labi, ka skolotāja mazliet bija to aranžējusi, tad nebija tik traki.

Vai tev ir pieredze dejošanā vai dziedāšanā?

Tā īsti gan neesmu dejojusi, lai gan no 1. līdz 4. klasei es gāju tautas deju pulciņā. Un, piemēram, tagad, ja man būtu jāizvēlas, ko darīt Dziesmu un deju svētkos, tad es tomēr izvēlētos mūziku. Savukārt ar dziedāšanu man ir tāpat kā ar vijoli – man ļoti patīk gan dziedāt, gan spēlēt vijoli. Man patīk to darīt vienlaicīgi, tas ir ļoti forši un arī tāds kā izaicinājums. Šogad maijā pabeidzu mūzikas skolu. Pagaidām gan es vēl neesmu izlēmusi, vai es vēlos turpināt savu karjeru mūzikā, bet man šķita ļoti jocīgi, ka pēkšņi man vairs nebūs jāiet uz mūzikas skolu. Tādēļ es vēl aizvien turpinu tajā pašā mūzikas skolā spēlēt orķestrī.

#dziedundejo2021 notikumā "Saulesvija"
#dziedundejo2021 notikumā "Saulesvija"

Kāda bija tava pieredze šajā pandēmijas laikā gan mūzikas skolā, gan orķestrī?

Mums bija tā, ka pirmajā skolas semestrī mēs gājām uz mūzikas skolu, orķestris gan nenotika. Nākamajā semestrī – viss notika attālināti. Orķestris arī nenotika, jo to vienkārši nevarētu izdarīt. Tas nederētu, ka katrs no “Zoom” spēlētu savu instrumentu. Man bija divas reizes nedēļā vijoles stundas “Whatsapp” video zvanā, jo skolotājai vajag redzēt, kā es turu lociņu, rokas utt.

Video zvanos es jutos diezgan savādi. Man labāk patīk klātienē, jo tad tu vairāk izjūti skolotājas klātbūtni.

Arī tas, ka man eksāmens bija jāliek attālināti, šķita ļoti dīvaini. Viens skaņdarbs man bija jāspēlē “Zoomā”, un bija pieslēgušies vairāki skolotāji. Bet divus citus skaņdarbus man bija jāiesūta jau iepriekš nofilmētus. Lielākā atšķirība jau laikam ir tas, ka klātienē tu jūti, ka kāds uz tevi skatās, bet “Zoomā” ir izslēgtas kameras, un tu neredzi, tas man vairāk stresu uzdzina. Varbūt mazliet palīdzēja tas, ka es atrados savās mājās, bet sajūtas bija diezgan līdzīgas kā skolā. Lai gan, nē, es satraucos vairāk nekā skolā uz vietas.

Kā vispār tev pagāja šis pandēmijas laiks? Ar kādiem izaicinājumiem saskāries?

Kā kuru dienu. Citās dienās ļoti pietrūka runāt ar draugiem klātienē un iet ar viņiem ārā, bet atkal citās dienās es biju ļoti laimīga, ka es esmu mājās. Skolā ir daudz cilvēku, un dažkārt vajag un gribas pabūt vienatnē. Es ļoti bieži gāju ārā ar suņiem, vairāk pievērsos vijolei, jo man tuvojās gala eksāmeni mūzikas skolā. Sociālajos tīklos pavadīju tikpat daudz laika kā iepriekš, tas tā kaut kā automātiski. Citreiz kad bija garlaicīgākas stundas, tad uzmanība pazuda, un tad sanāca izmantot telefonu. Bet īstenībā tas ir tas, kas man nepatika attālinātajās mācībās – pazuda fokuss stundās. Klātienē bija vieglāk koncentrēties. Mājās traucēja tas, ka telefons bija tik ļoti tuvu blakus, citreiz tas, ka neesi ar skolotāju vienā telpā, tad dažkārt traucēja, ka mājās arī ir brālis, kas arī mācās. Es tomēr labāk izvēlos mācīties klātienē.

Kādas ir tavas asociācijas ar Dziesmu un deju svētkiem?

Droši vien Daugavas stadions un kā dejo dejotāji. Mana mamma ir ļoti daudz piedalījusies Dziesmu un deju svētkos, daudz ir dejojusi. Mežaparka estrāde man asociējas ar to, kā kori dzied “Saule, Pērkons, Daugava”. Tā man arī ir svarīga dziesma, kas rada emocijas. Pati gan neesmu šo dziesmu dziedājusi, bet tā šķiet ļoti īpaša.

Kāda ir tava pieredze šī gada Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos un to norisēs?

Diemžēl es iepriekš neesmu piedalījusies nevienos Dziesmu un deju svētkos, man nav īsti ar ko salīdzināt. Taču šogad ar orķestri piedalāmies e-svētkos. Pie mums viesojās “Saulesvija”. Tomēr tas viss šķita kaut kā dīvaini, jo mēs kādas divas stundas pirms tam mēģinājām, viņi atbrauca, iepazīstināja ar sevi, nofilmēja – bija sajūta, ka atbraukuši tikai uz pāris minūtēm. Likās, ka ļoti ātri aizbrauca.

Tāda diezgan īsa svētku sajūta.

Man personīgi nebija tāds lielais satraukums. Bija sajūta it kā ģimenei es spēlētu. Skatītāju nebija, bija tikai skolotājas un filmēšanas komanda. Svētku sajūta gan bija, jo mēs arī pēc ilgiem laikiem atkal bijām uzvilkuši tautastērpus. Bija sajūta, ka tomēr kaut kas notiek. Man gan foršāk šķiet tad, kad ir skatītāji. Jo tad es jūtos lepna par sevi. Man liekas, ka ir arī labi, ka tie svētki notiek kaut vai e-vidē, jo nevar zināt, kas būtu noticis nākamgad. Labāk, lai tagad notiek šādā formātā. Un tad cerams, ka pēc 4 gadiem tie notiks pa īstam. Man ļoti interesē, kādi ir šie lielie svētki klātienē.

Kādas bija sajūtas pēc ilgāka laika uzvilkt atkal tautas tērpu?

Mums tie tautas tērpi nav īsti līdz galam tā kā tradicionālie, nu kā ierastie. Mums ir mūzikas skolas krekls ar logo un ir svārki, ko skolotāja pati ir šuvusi.

Šie tērpi man rada sajūtu, ka es tiešām piederu mūzikas skolai, un arī ar to es esmu diezgan lepna, ka es esmu šajā mūzikas skolā, ka esmu daļa no tās.

Galvā bija arī ziedu vainadziņi. Man tieši tajā brīdī tas atgādināja par Jāņiem, jo šogad man sanāca Jāņu laikā būt ārzemēs. Es jutos ļoti bēdīgi, ka es nevarēju šos svētkus svinēt. Bet tad, kad es uzliku to vainadziņu mūzikas skolā, man radās sajūta, ka es esmu Jāņos. Tie man ir mīļi svētki, jo tas ir laiks, kad kopā ar ģimeni pavadām laiku, tā ģimenes sajūta.

Kādas ir tavas sajūtas, ka esi viena no #dziedundejo2021 svētku norišu dalībniecēm?

Nedaudz ir svētku sajūta, ka ir īpašāks gads. Protams, es to būtu izjutusi vairāk, ja svētki un koncerti būtu notikuši klātienē. Mūsu pašu starpā arī īsti nekāda pasēdēšana, ballītes nenotika. Bet mums to noteikti aizstāj nometnes. Šogad augusta sākumā mums arī bija nometne. Es personīgi biju ļoti priecīga, ka nometne beidzot notika, jo man tā ir viena no mīļākajām daļām. Jo tur mēs visi ļoti saliedējamies, nestrīdamies tik daudz. Ilgi neviens nebija redzēts, tāpēc forši bija atkal satikties.

Man šķiet, ka es gribu darīt vairāk, man ir apnicis sēdēt mājās. Es gribētu izmēģināt daudz ko jaunu.

Piemēram, viens no sporta veidiem, kas mani interesē, ir badmintons, to es gribētu tā profesionālāk iemācīties. Tad es arī plānoju iet kaut kur dejot, jo iepriekš tam nevarēju pievērsties, kad gāju mūzikas skolā. Man nepietika laika.

KONTEKSTS:

Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku norises #dziedundejo2021 notiek no 12. jūlija līdz oktobra beigām. Plānots, ka svētku kopējo programmu veido 15 dažādas norises kora dziedāšanā, vokālajā mūzikā, instrumentālajā mūzikā, dejā, vizuālajā un vizuāli plastiskajā mākslā, folklorā. Norises plānotas pašvaldībās, pēc iespējas tuvāk dzīvesvietai, ārtelpās. Jebkurā svētku norisē dalībnieku skaits ir no 1 līdz tajā brīdī valstī atļautajam skaitam, nenotiek plaša pulcēšanās, nav plānoti centralizēti mēģinājumi un garš mēģinājumu process. Norises tiks iemūžinātas videoierakstos. Visi videomateriāli tiks nodoti Rakstniecības un mūzikas muzejam topošās Dziesmu un deju svētku ekspozīcijas vajadzībām kā spilgta 21. gadsimta liecība.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti