Gan latviešu bēgļu centros, gan mājās palicēju vidū notika koncerti, ar savu daiļradi atbalstu tautiešiem vēlējās sniegt komponisti, dziedātāji un mūziķi, pat karavīru rindās veidojās vokāli ansambļi un kori, un 1918.gadā Maskavā tika sarīkoti Strēlnieku dziesmu svētki.
Jau 1918.gadā darbu sāka Latvju opera, atjaunojās un no jauna dibinājās kori. Tika sarīkoti arī pēckara pirmie dziedāšanas skolotāju kursi, un par pirmo soli ceļā uz Dziesmu svētku rīkošanu kļuva kara gados dibinātās Latviešu jaunatnes savienības sarīkotie Latvijas Jaunatnes dziesmu svētki Rīgā 1922. gada jūnijā.
Tajos pat izdevies atjaunot dziesmu karu tradīciju. Vēl viens skaists un nozīmīgs notikums bija Vispārējo dziesmu svētku 50 gadu atceres svinības 1923.gada vasarā Esplanādē, pulcējoties 36 koriem un 1500 dziedātājiem. Togad sasauktā Latvijas mūziķu sapulce ievēlēja VI Vispārējo dziesmu svētku pagaidu rīcības komiteju, un sākās rūpīgs sagatavošanās darbs.
Komitejas priekšgalā stājās izcilais latviešu skaņradis un nacionālo mūzikas iestāžu izveidotājs profesors Jāzeps Vītols, laicīgi tika sagatavoti un iespiesti svētkiem izraudzīto dziesmu krājumi, pūtēju orķestra partitūras, un šoreiz dalībnieku vidū jau bija arī sieviešu kori. Tika izplatīts arī profesora Vītola rakstīts uzsaukums "Latvju dziedātāji!”, rīcībkomitejas iespiesto brošūru vidū bija arī "Virsdiriģentu paskaidrojumi pie VI vispārējo dziesmu svētku dziesmām”, "Vadonis VI latvju dziesmu svētkiem”, tika nodrukātas 18 atklātnes ar tautisko apģērbu paraugiem pēc mākslinieka Anša Cīruļa zīmējumiem.
VI latvju vispārējos dziesmu un mūzikas svētkos 1926. gadā virsdiriģentu godā tika celti Pauls Jozuus, Alfrēds Kalniņš, Emilis Melngailis un Teodors Reiters, savi vadoņi bija arī Latvijas armijas 15 pulku apvienotajam pūtēju jeb tā sauktajam kara orķestrim ar 350 dalībniekiem. Svētkos piedalījās jau 158 kori ar 6526 dziedātājiem, visa programma, kas skanēja no 19. līdz 21. jūnijam Esplanādes estrādē, pirmoreiz bija pilnībā latviska. Kvēlu atklāšanas runu teica prezidents Jānis Čakste, pieminot agrāko svētku nozīmi, apsveica "liepu meitas” un "ozoldēlus”, kas "dziesmu kvēli izrušinājuši no pelniem un uzpūtuši lielā, nedziestošā liesmā”.
Pirmatskaņojumu vidū bija Emīla Dārziņa dziesmas "Mūžam zili”, "Senatne”, "Sapņu tālumā”, Emiļa Melngaiļa "Bārenītes slavināšana” un "Bij’ man vienas rozes dēļ”, Alfrēda Kalniņa "Latvju himna” un Jāzepa Vītola "Karogs”. Debitantu pulkā togad bija komponisti Jāzeps Mediņš, Harijs Ore, Jānis Zālītis, un 13 autoru 43 dziesmās tika parādīts tas vērtīgais, kas radīts starplaikā starp iepriekšējiem un VI dziesmu svētkiem.
To kopējais budžets sasniedzis gandrīz 200 tūkstošus latu, un arī tolaik profesionāļu vidū risinājās diskusija – vai svētku repertuārā ietvert tikai vieglas un klausītājiem patīkamas dziesmas, vai tiekties pēc jauniem apvāršņiem un atskaņot sarežģītākas kompozīcijas. Tieši Jāzepa Vītola ietekme bija tā, kas veicināja latviešu kordziesmas mākslinieciskā līmeņa izaugsmi, taču tendencei bija arī oponenti. Zīmīgi, ka VI dziesmu svētkos nenotika dziesmu karš, toties togad tika rīkoti veseli trīs kopkora koncerti, un katru no tiem noklausījās ap 30 tūkstošiem cilvēku. Viņu vidū bija prominenti ārzemju viesi, starp tiem Somijas Valsts prezidents.
Svētku estrādes projektēšana šoreiz tika uzticēti Paulam Kundziņam, taču Esplanādē celtais amfiteātris nebija veiksmīgs tieši akustikas ziņā – uz apkārtējo namu jumtiem sēdošie klausītāji priekšnesumus dzirdējuši daudz labāk par tiem, kas iegādājušies biļetes.
Dziesmu svētku programmu 1926. gadā papildināja vēl deviņi citi koncerti, sešas operu un baleta izrādes, 19 teātra izrādes, kā arī organizāciju un biedrību privātie izpriecu sarīkojumi. Ienākumi no svētkiem par 50 tūkstošiem latu pārsniedza izdevumus, no kuriem pusi ieskaitīja nākamo, VII dziesmu svētku fondā.
Raidījumu cikls top sadarbībā ar Latvijas Nacionālo kultūras centru.
Attēlā: VI latvju vispārējo dziesmu un mūzikas svētku estrāde
