Laikā, kad notiek intensīvs darbs pie gatavošanās svētkiem un deju finālskatei, deju ansamblis "Daiļrade" ar tā vadītāju Ivetu Pētersoni-Lazdāni laipni piekrituši uzņemt pie sevis mēģinājumā, lai dalītos savās pirmssvētku sajūtās.

Savukārt ar savu Dziesmusvētku sapīto stāstu īpašā videozvanā no Norvēģijas pilsētas Bergenas dalās Agrita Murāne, kas nejaušā kārtā kļuvusi arī par tautas deju kolektīva "Pērkonkalni" vadītāju.

Jānis Purviņš: Latvietis nekad neapstājas 

Gandrīz 17 tūkstoši dejotāju šī gada 7. un 8. jūlijā Daugavas stadionā priecēs skatītājus ar deju lieluzvedumu "Mūžīgais dzinējs", kurā izdejos rakstus un stāstu par mūžīgās izaugsmes meklējumiem un mīlestību pret deju. Uz sarunu par šo lieluzvedumu aicinām Jāni Purviņu, kurš līdz ar Jāni Ērgli ir tā mākslinieciskais vadītājs un koncepcijas autors. Viņš atklāj, ka aiz deju lieluzveduma slēpjas ļoti ilgstošs darbs pie rakstu un zīmējumu izveidošanas.

Jānis Purviņš: Tas lielais izaicinājums vienmēr ir – ko mēs jaunu varētu pastāstīt, jo gan novadu programmas, gan arī jau dejotu deju salikums Deju svētku vēsturē ir jau bijis. Līdz ar to nācās palauzīt galvu.

Esam pieteikuši, ka pirmoreiz būs pieci novadi, jo līdz šim parādīti vienmēr četri, bet līdz ar reģionālo reformu mums nu ir arī Sēlijas novads: šī būs pirmā reize, kad Deju svētkos mēģināsim Sēliju parādīt atsevišķi. Blakus visiem pieciem novadiem, protams, ir Rīga kā visu novadu krustpunkts, kā cilvēku satikšanās, kā ceļa galapunkts vai arī tā sākums, lai apceļotu Latviju.

Sižetiskajā vēstījumā ņemam par pamatu ceļotāju, kurš dodas no viena novada uz otru un mēģina iepazīt šos ļaudis, vai arī braukt pie jau pazīstamiem ļaudīm. Tādējādi mēs caur šo programmu centīsimies parādīt vēstījumu par izziņas kāri, par mūžīgās izaugsmes meklējumiem. Tāpēc arī "Mūžīgais dzinējs", jo latvietis jau nekad neapstājas. Viņš vienmēr grib zināt, kas ir aiz horizonta.

Sākotnējais impulss bija no Jāņa Jaunsudrabiņa stāstiem par viņa Latvijas apceļošanu – tas bija iedvesmas avots, no kā tālāk tika veidots viss stāsts. Tekstu autors ir Kaspars Bērziņš, un īpašais stāsts izveidots tieši šim uzvedumam. Katrs no skatītājiem varēs kaut kādā veidā sasaistīt to ar sevi, jo kādam noteikti ir vecāmamma Latgalē vai vecaistēvs Kurzemē. Un līdz ar to šīs lietas ir ļoti, ļoti, ļoti atpazīstamas. 

Paula Jaunslaviete: Tas droši vien jums ir diezgan bieži uzdots jautājums, bet kā tas ir iespējams, ka deju kolektīvi ilgstoši strādā mēģinājumos pie tā, lai noslīpētu katru niansi, tad viņi atbrauc uz Dziesmu un deju svētkiem, satiekas Daugavas stadionā, un pāris stundu laikā spēj izveidot vienu lielu kopēju bildi, kopēju zīmējumu? Kas ir galvenais, lai to paveiktu?

Ja mēs tā ļoti emocionāli runājam par Deju svētku zīmējumu veidošanu, tas ir ļoti liels fenomens, jo pēc būtības sveši ļaudis sabrauc Rīgā, dod svešam cilvēkam roku un dejo vienā rakstā, vienā lielā zīmējumā, ļaujas viens otram un viens otru arī atbalsta. Tāpēc to varētu saukt par latvietības svinēšanas spēka rituālu. Kopā būšana lielajā rakstā visdrīzāk dod impulsu dejot arī nākošos piecus gadus tālāk uz priekšu līdz nākošajiem svētkiem, un ne tikai dejot, bet iedod arī riktīgu dzīvošanas jaudu turpmākajiem gadiem.

Bet, runājot par zīmējumu veidošanas procesu, svarīgas ir divas lietas. Viena lieta – ikdienas darbs deju kolektīvos, ko padara vadītāji, un šeit ļoti precīzi būtu jāiestudē zīmējumi: ja taisnā līnija ir vajadzīga, tad tā ir vajadzīga, jo, pieliekot klāt citu taisnu līniju, sāk veidoties raksti. Tāpat arī solim jābūt ritmiski precīzam, lai laukumā neveidojas šūpošanās vai bumbošanās.

Virsvadītāji, kas iestudē lielos rakstus, strādā pie tiem aptuveni deviņus mēnešus: sākot no skicēm, pēc tam jau pievienojot tos kolektīvus, kuri kļūs par Deju svētku dalībniekiem – tiek saskaņoti uznācieni un nogājieni. Tas ir ļoti garš laika periods, kamēr tas tiek uz papīra izveidots. Aptuveni divas nedēļas pirms svētkiem virsvadītāji tiekas ar deju kolektīvu vadītājiem Rīgā un šos rakstus mēģina izstāstīt. Tad ir divas nedēļas, kad mājās kaut ko var nedaudz pielabot, pagatavoties, bet Rīgā ir tikai divas stundas, lai to varētu panākt.

Kā veicas radošajai komandai, kas vēl ir palicis darāmo darbu sarakstā līdz koncertam?

Tikko ir paziņoti Deju svētku dalībnieki un apstiprināti skašu rezultāti, un šis nu ir tas mirklis, kad Deju svētku virsvadītāji, kuru kopumā šoreiz ir desmit, ļoti aktīvi sāk strādāt jau fināla posmā – ar laukuma zīmējumiem. Katram kolektīvam tiek atrasta konkrēta vieta, un līdz pat 1. jūnijam ir ļoti, ļoti aktīvs posms, kad top laukuma zīmējumi. Līdz ar to visa radošā grupa arī strādā pie tā. Jau veidojas konkrētais zīmju stāsts, ir jādomā par to, kā tiks noslogota scenogrāfija, kā tiks sasaistīti novadi ar intermēdijām, ar tekstu, ar mūziku, tāpat domājam par prologu, par finālu – lietu ir diezgan daudz, ko vēl aizvien turpinām darīt.

Saaust ideālo Latviju 

Laikā, kad notiek intensīvs darbs pie gatavošanās svētkiem un deju fināla skatei, tautas deju ansamblis "Daiļrade" ar tā vadītāju Ivetu Pētersoni-Lazdāni laipni piekrituši "Klasiku" uzņemt pie sevis mēģinājumā, lai dalītos ar savām pirmssvētku sajūtām. Lidija "Daiļradē" dejo kopš 2015. gada, Paula – kopš 2013. gada, Rihards ansamblī ir piekto gadu, bet Kārlis šeit dejo kopš 2019. gada rudens.

Vaicāti, kā aizrit gatavošanās process svētkiem un kādi ir mēģinājumi, dejotāji neslēpj, ka mēģinājumi aizrit diezgan stresaini, jo visi ir ļoti atbildīgi – gribas, lai viss izdodas tieši tā, kā virsvadītāji iecerējuši. "Gribas izdarīt pašu, pašu labāko – lai mēs, kad esam uz laukuma kopā ar citiem dejotājiem, saprotam, ka mēs mirdzam kā tādi dārgakmeņi latviešu meitenes vainagā. Visi ansambļi strādā tiešām ļoti godprātīgi, to mēs redzējām skatēs, katrs ar ļoti lielu atbildību gatavojas svētkiem: to redz dejotāju acīs, arī satvērienos, varbūt brīžiem arī nedaudz mīkstos ceļos un trīcošos lūpu kaktiņos, jo tiešām gribas, lai izdodas," cits citu papildinot, stāsta dejotāji.

"Gatavojoties Dziesmu un deju svētkiem, parasti tas ir tāds divu gadu periods, kad tu mērķtiecīgi ej uz svētkiem. Pandēmijas divi gadi visus plānus apgrieza kājām gaisā. Pirms tam divus gadus bijām gatavojušies nosvinēt sava ansambļa 30 gadu jubileju, praktiski bijām paveikuši lielāko darbu, iestudējot izrādi "Cik saules mūsos", bet iestājās kovids," atceras Iveta Pētersone-Lazdāne. "Tā bija milzīga nauda, bija ieguldīts milzīgs darbs, un tie bija mūsu sapņi, kurus nebijām gatavi upurēt kovida dēļ – negribējām izrādi aizlaist nebūtībā. Kopīgais lēmums bija – izrādei būs būt, mēs to sagatavosim, dejosim, līdz ar to mēs patiesībā darbu pie sava jubilejas koncerta pabeidzām pagājušā gada decembrī. Jau janvārī uzsākām nopietni gatavoties Dziesmu un deju svētkiem. Marta sākumā jau bija skates, intensīvi strādājām, visi bijām motivēti darīt labāko. Beidzās skates un sapratām, ka rezultāts ir ļoti labs, esam tiešām labi nostartējuši un būs iespēja piedalīties fināla skatē, bet sagatavošanās darbam šoreiz tika veltīti nevis divi gadi, bet divi mēneši. Paula saka – gatavošanās svētkiem ir sprints. Tas ir ļoti mazs laiks. 

Mans kā deju kolektīva vadītājas mūžīgais dzinējs ir mani dejotāji. Kamēr man pretī ir viņu mirdzošās acis, esmu mierīga un līdzsvarota. Un tad, kad redzu, ka mirdzums uz pavasari sāk padzist, ir vitamīnu trūkums, bakalaura un maģistra darbi, skolas jābeidz, dažiem arī ģimenes mājās gaida – tad ir tā, ka arī mani pleci sāk lejup slīdēt un sāk palikt grūtāk to vezumu vilkt.

Bet ar to, ka mēs ik pa laikam pagurstam, nekas neapstājas." 

Un tagad jautājums dejotājiem. Pēc katras ielejas būs nākamais kāpiens virsotnē. Kas ir viņu mūžīgais dzinējs? Kāpēc dejošana viņiem ir tik svarīga? "Man viens no mūžīgajam dzinējam ir mana mamma, vispār mana ģimene. Jo viņi, neraugoties uz to, ka man ir jau 28 gadi, vēl joprojām fano par mani: seko manai dejošanai "Daiļradē", pērk biļetes uz koncertiem, sēž skatītāju rindās, raksta čatos, ka nāk skatīties. Un man liekas – cik forši, ka tev ir tāda atbalsta komanda! Bet tas ir viens no punktiem. Tādu ir daudz," teic Paula.

Lidija: "Man tas ir patriotisms, kas dzen nākt dejot, un, protams, skaistie tērpi, ko uzvelkam, nesot Latvijas tēlu. Kā mēs bieži arī sakām – ka mēs radām ilūziju par mūsu ideālo Latviju uz skatuves un dodam šo sajūtu arī skatītājam." 

Faktiski jau tā nav ilūzija, atzīst dejotāji. Tas ir kaut kas neiedomājams, ka tik daudzi līdzīgi domājošie vienkopus satiekas. Ieskaties acīs un vienkārši saproties bez vārdiem.

Arī puiši uzsver, ka galvenais dzinulis ir kopā būšana ar padsmit tūkstošiem līdzīgi domājošajiem Daugavas stadionā un pāris ansambļiem kopā Mežaparka estrādē. Patīk partneru attiecības, visas emocijas, arī citu dejotāju smaidi.

Un kas ir tas, ko dejotāji visvairāk sagaida no svētkiem? Jebkurš kopā sanākšanas pasākums visiem kolektīviem ir arī sadraudzība: pat ja šķiet, ka esi individuālā kolektīvā, brīdī, kad redzi, kā citi dejo un kā kopā veidojas raksti… To dejotāji ļoti, ļoti sagaida – ka kolektīvi satuvināsies. Ja pandēmija ļoti patrieca visus maliņā, tagad atkal ir iespēja sanākt kopā un saaust ideālo Latviju.

"Man notikums būs jebkurš no koncertiem, kas būs gan Mežaparkā, gan Daugavas stadionā, kur beidzot redzēsim to gala sniegumu, pie kā mēs esam strādājuši – gan nedēļu iepriekš, Deju svētku nedēļā, gan arī pārējos gadus, lai mēs spētu atklāt skatītājiem, kas ar prieku skatīsies gan televīzijā, gan klātienē. Tādi notikumi liek turpināt iet uz priekšu," stāsta Rihards.

"Man savukārt patīk ne tikai koncerti," saka Paula. "Jā, tie ir skaisti, bet vislabākais Deju svētkos ir nometnes sajūta: ka tev ir pusdienu pauze pulksten 12.00, tev izsniedz talonu, ejam pusdienās, tad ir ugunsdzēsēji, kuri šauj ūdeni, lai visiem būtu iespēja atvēsināties – tāda kārtīga nometnes sajūta! Kopīga peldēšanās, fotografēšanās, sadziedāšanās balle noslēgumā. Tāpēc arī man mazliet skauž, ka reģionu kolektīvi var izbaudīt "tusiņus" skolās. Tā rīdziniekiem pietrūkst." 

Vaicāti, kas viņiem visiem ir "Daiļrade", atbildes ir šādas: gan kā otrās mājās, gan kā otrā ģimene, jo par "Daiļradi" uztraucies tikpat ļoti kā par mammu un tēti – brīžiem pat vēl vairāk. Esi iemācījies dzīvi sakārtot tā, ka tas nav hobijs: tas ir kā darbs, uz kuru ik rītu nāc, ieplāno savus mazos projektiņus, kas ir daļa no tavas ikdienas. 

"Citreiz par viņiem domāju – vai viņi savās darbavietās ir tik entuziastiski darbinieki? Jo tādi, kādi viņi ir deju kolektīvā, tas ir tiešām apbrīnojams fenomens! Bet uz iepriekšējo jautājumu atbildot – mans sapnis būtu, lai 9. jūlija koncerta noslēgumā, pēc "Pūt, vējiņi!", visi būtu laimīgi," uzsver "Daiļrades" vadītāja Iveta Pētersone-Lazdāne.

Agritas Murānes taureņu lietas 

Ar savu Dziesmu svētkos sapīto stāstu īpašā videozvanā no Norvēģijas Bergenā dalās Agrita Murāne, kura nejaušā kārtā kļuvusi arī par tautas deju kolektīva "Pērkonkalns" vadītāju.

Agrita Murāne: Norvēģijā dzīvoju tikai piecus gadus, uz Latviju noteikti braucu vienu reizi vasarā, bet, ja nepieciešams, tad arī biežāk – apciemojot vecākus vai kārtojot citas darīšanas. "Pērkonkalnu" nu jau vadu trešo gadu. Te nonācu tā: īsti to pat nevēlējos, bet, atbraucu uz Norvēģiju, vienu gadu šeit nodzīvoju, un ar vīru nolēmām, ka sāksim dejot. Atnācām uz "Pērkonkalnu", bet pēc neilga laika tā brīža vadītāja atteicās vadīt šo kolektīvu, bija mazliet par grūtu, un man vienkārši nebija izvēles. Ar vīru ilgi domājām – darīt to vai nedarīt, bet tad sapratu, ka vienmēr jau var pamēģināt, jo var taču arī atteikties. Tā nu es cīnos trešo gadu. Sāku vadīt īsi pirms pandēmijas, bet pandēmijas laikā visā biju iekšā jau pilnā sparā un radās pirmās ideju dzirkstis.

Vai iepriekš jums bijusi kāda pieredze ar deju kolektīvu vadīšanu? Vai arī piedāvājums nāca pēkšņi, vienā dienā? 

Jā, tā gandrīz arī bija, un tas bija visgrūtākais – principā līdz pat šim brīdim, kad esmu saņēmusi skates rezultātus, tas mani iekšēji galināja nost, jo esmu dejotāja kopš bērna kājas un vadīt neesmu nekad ne gribējusi, ne darījusi, ne arī palīdzējusi kādam to darīt. Man pat nebija ne mazākās nojausmas, kas tas tāds ir un kā to dara… Kad es to visu sāku darīt soli pa solītim, katrreiz nācu mājās, raudāju un domāju – kā es gribētu samīļot savu deju kolektīva vadītāju! Cik viņai bija grūti!

Kas jūs visus ikdienā satur kopā? 

Kad atnācu uz kolektīvu, tas nebija tas, ko biju redzējusi, Latvijā dzīvojot un dejojot. Šeit bija vairāk tā: atnākam un aizejam. Nav tuvības sajūtas jeb dalīšanās. Vismaz tajos kolektīvos, kuros esmu dejojusi, mēs vienmēr tādi bijām. Un tas bija vēl viens punkts, kurā sev nosolījos: ja būšu vadītāja šim kolektīvam, noteikti radīšu šo ģimenisko sajūtu – ka mēs nākam kopā, varam viens otru atbalstīt, un šo triju gadu laikā to arī esmu panākusi. Kāpēc mēs sanākam kopā? Visiem jau vairāk vai mazāk trūkst tās latvietības, pietrūkst savas zemes un savu cilvēku, kas apkārt.

Kas bijuši spilgtākie brīži svētku pieredzē?

Kad ar meitu Annu, kurai šobrīd ir deviņi gadi, braucām uz Dziesmu svētkiem: tobrīd biju piektajā mēnesī, un vajadzēja dejot tikai dažas ļoti lēnas dejas. Bet pēkšņi vienai meitenei kaut kas notika ar roku, un man bija jāiet viņas vietā, jo zināju visas dejas. Teicu – kā dabūšu brunčus pāri vēderam? Atbilde no kolēģiem skanēja – nekas, turi tos brunčus virs vēdera! Bet kā es pūlim tikšu cauri? Mēs tevi pasargāsim!

Kad gāju iekšā pūlī, puiši teica – vietu, vietu, mūsu grūtniece nāk dejot! (smejas) Pilnīgi neviens man nepiedūrās, neviens man neuzgrūdās, tās ir ļoti spilgtas atmiņas. 

Kāpēc vēlme dejot saglabājusies tik nerimtīga?

Man deja ir kaut kas, kurā tu radi, izpaudies un dzīvo: nevar būt nekādas runas, ka kaut kas tāds tur varētu nenotikt. Tam ir jābūt! Kā vadītājai tā ir liela atbildības sajūta.

Ar kādām sajūtām notiek gatavošanās process svētkiem?

Šobrīd ir ļoti daudz visādu sajūtu.

Vēl šorīt zvanīja viena no mūsu dejotājām: "Agrit, man tādi taureņi vēderā, vēl tik daudzas dienas jādzīvo, kā mēs to izdzīvosim, nu, būs taču viss labi?" Saku – būs ļoti labi!

Bez tā nevar. Kad jūti, ka visiem ir tāds saviļņojums, ka visi gaida – tūlīt būs... Līdz šim bija jāsagaida skates rezultāti, un tagad ir iestājies jaunais vilnis. Šodien tieši par to domāju: tas ir kā jūrā – kur viļņi visu laiku skalojas pāri, viens stiprāk iesit, viens vājāk iesit, bet tās ir tādas patīkamas taureņu lietas, kas notiek vēderā.

Ja mūsu sarunu šobrīd klausās vēl citi ārzemēs dzīvojoši latvieši, kas varbūt nav saistīti ar Dziesmu un deju svētku kustību – ko jūs viņiem teiktu, lai motivētu iesaistīties šajā kustībā un sāktu to darīt?

Es noteikti saku, lai brauc uz Dziesmu svētkiem, lai gatavojas, lai nenobīstas no tā, ka nav astoņu pāru – lai nebaidās no tā, ka var apvienoties vairāki kolektīvi. Jo arī mēs šogad nebijām visi astoņi pāri no Norvēģijas. Bet mēs sadejojāmies! Satikāmies tikai trīs reizes gadā, strādāju ar viņiem attālināti, un tagad braucam uz svētkiem – esam ieguvuši augstāko novērtējumu, tātad tas ir iespējams. Vajag tikai uzdrīkstēties, vajag tikai gribēt, un viss ir izdarāms.