SARUNĀ APSPRIESTAIS:

• Vai valsts amatiermākslas uzturēšanā iesaistās par maz vai par daudz?
• Kas var atļauties piedalīties koru kustībā un tautu deju ansambļos?
• Kāda ir pašvaldības interese investēt lielu naudu amatiermākslas uzturēšanai?  
• Kas Rīgai šobrīd ir lielākās rūpes, gatavojoties Dziesmu svētku nedēļai?
• Kādas inovācijas iespējamas Dziesmu svētku procesā?

Rīgas domes priekšsēdētājs Mārtiņš Staķis sevi sauc par Dziesmu svētku bērnu, jo viņa vecāki ir piedalījušies visos Dziesmu svētkos un iespēja, ka viņš nepiedalītos kopdziedāšanā, nepastāvēja. Tomēr vienu reizi Staķis koncertu esot vērojis kā skatītājs, bet tūdaļ stingri nosolījies, ka tā ir pēdējā reize, un kopā ar domubiedriem nodibinājis kori. Būt Dziesmu svētkos kā dziedātājam – tā viņam ir pasakaina sajūta. 

Savukārt diriģents un mūzikas pedagogs Edgars Vītols Dziesmu svētku kustībā savulaik iesaistījies kā dejotājs. Nākamajos svētkos viņš iespējis gan dejot, gan dziedāt, pēc tam – tikai dziedāt, bet vēl gadus vēlāk pozicionējies jau kā diriģents un virsdiriģents. Ar to pēdējo no pieredzēm – Dziesmu svētku kopkora diriģēšanu – saistās Vītola spilgtākā atmiņa. 2015. gadā viņš bija Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki mākslinieciskais vadītājs. Kad bija jāstājas kopkora priekšā un jāsāk mēģinājums, viņš sajuties kā students. Vēl šobaltdien diriģentam sirds ietrīsas, šo reizi atceroties. Šogad Vītols kā virsdiriģents debitēs Vispārējos latviešu Dziesmu svētkos.

Jānis Daugavietis: Jau sen valda tāda vienprātība, ka valstij, pašvaldībai ir izdevīgi, ka cilvēki dzied koros vai iesaistās citos amatierkolektīvos, nodarbojas ar sportu, nevis skatās televīziju vai dara kaut ko vēl sliktāku. No otras puses, ir zināmas bažas, ka valsts par daudz iesaistās, par daudz atbalsta, subsidējot, dotējot tos pašus kolektīvus, un līdz ar to mēs it kā nedaudz atražojam pasīvo padomju cilvēku, kura vietā valsts, piemēram, noalgo kordiriģentu, maksā par mēģināšanu kultūras namā, un cilvēks pats neko īsti neiegulda. Vai tādu problēmu jūs abi esat novērojuši? 

Mārtiņš Staķis: Man šis ir kaut kas jauns. Es vēl nekad to neesmu dzirdējis. Parasti ir tieši otrādāk – vairāk kritikas, ka netiek pietiekami atbalstīts un vajadzētu vairāk atbalstīt. Uz to lietu var skatīties dažādi. Varbūt vienā novadā vai pašvaldībā uz to skatās tā – nu, labi, cilvēki grib sanākt kopā un padziedāt, un pašvaldības uzdevums būtu to atbalstīt, bet ir novadi, kur uz to skatās [citādi] – ja tu neieguldi naudu tajā, tu pēc tam, iespējams, ieguldīsi to naudu citur, piemēram, caur sociālo palīdzību. 

Uz to nevajag skatīties tikai kā uz izmaksu. Manuprāt, tā ir investīcija cilvēkā, viņa labsajūtā, viņa spējā tikt galā ar savu dzīvi un tā tālāk. 

Es nezinu, vai mums kādreiz vajadzētu šos budžetus – sociālo un kultūras – apvienot. Droši vien nevajadzētu, bet tur ir kopsakarības. 

Igaunijā ir nedaudz cita sistēma dziesmu svētku procesa pārvaldībā. Tur daudz vairāk un lielākā mērā tas ir atdots nevalstiskajam sektoram. Protams, valsts piedalās ar finansējumu, bet tas nav gluži tā kā pie mums Latvijā, ar no padomju laikiem pārņemto modeli, ka valsts visu organizē, par visu atbild. Ko saka kordiriģents, kurš vairāk vai mazāk visu mūžu ir darbojies valsts institūcijās, izglītības iestādēs? 

Edgars Vītols: Mums šeit jāpaskatās uz tavu iepriekšējo jautājumu. Es drusku sarosījos, cerot, ka tas nedaudz ir arī provokatīvs jautājums, lai būtu, par ko padiskutēt. Ir jāsaprot viena lieta – Dziesmu svētku kustība ir iekļauta UNESCO nemateriālā mantojuma sarakstā, un savā ziņā šajā brīdī iestājas valsts atbildība to saglabāt. Tātad jautājums ir, kā valsts varētu saglabāt šādu mantojumu, nododot to tikai pašu dalībnieku pārziņā vai kaut kādu brīvprātīgo, vai pat uzņēmumu pārziņā? Mēs nevaram pilnībā nodalīt, ka valsts uzņemas atbildību, lai nodrošinātu ilgtspējas procesu, savukārt katrs pats – tik, cik varēs. Mans tēvs, kurš galīgi nav bijis saistīts ar mūziku savā dzīvē, vienmēr ir jautājis, kā tas var būt, ka tik daudz laika, kas ir ieguldīts no dziedātāja vai dejotāja mēģinājumu procesos... starp citu, arī resursi, jo, 

ja kolektīva vadītāja atalgojums nāk no pašvaldības, valsts vai kāda cita sektora, tad dažādi jautājumi par tērpiem, koncerta izdevumiem, atvaļinājumu no darba, ir [jārisina dalībniekiem]. 

Tas nozīmē, ka nav tikai valsts [devums]. Man liekas, ka atbalsts proporcionāli ir ļoti, ļoti līdzvērtīgs. Ja mēs tā skatāmies, paiesim vēl vienu soli tālāk. Šobrīd notiek saruna (to aizstāv ļoti daudz cilvēku), ka amatieru kolektīvu vadītāju atalgojums... Iedomājieties, lai kļūtu par kora diriģentu, ir jāsāk mācīties mūzikas skolā pirmajā klasē, tālāk divpadsmit gadi jāmācās līdz mūzikas vidusskolai, jāiestājas Mūzikas akadēmijā, vēl četri gadi jāmācās. Cilvēkam tad ir 22 gadi, bet 16 no tiem viņš ir mācījies, lai pēc tam nonāktu, piemēram, kādā pašvaldībā, kur, ja tas netiek cienīgi novērtēts, viņa atalgojums varbūt ir tikai 120 eiro.

Ja padomājam, ko tas vispār mūsdienās nozīmē – 120 eiro uz rokas par kora vadīšanu... Tā diemžēl Latvijā, pašvaldībās vēl joprojām notiek.

Pēc starptautiskās reformas mums ir daudz kur jāpaskatās, kādas ir atalgojumu sistēmas. Tāpēc drīzāk tiek virzīts, ka kolektīva pamatvadītājs varētu būt apmaksāts līdzvērtīgi visā Latvijā no tā saucamā valsts budžeta (pašvaldības budžets savā ziņā jau arī veidojas no valsts sadalījuma, ja es te kaut kur nekļūdos). Ja mēs skatāmies uz otru pusi – mums no pašvaldībām, valsts nav jāapmaksā tik daudz tādas notikumu bagāžas, ko koris var izvēlēties darīt vai nedarīt, piemēram, braukt uz izklaides festivālu Ēģiptē. Tajā pašā laikā ir tikai likumsakarīgi, manuprāt, ka pamatvajadzību nodrošināšana kolektīvā ir no valsts. 

Jautājuma noslēgumā dzirdēju pieminam valsts un pašvaldību kolektīvus. Kas attiecas uz mani – man tā tiešām ir, jo ir darbs Latvijas Universitātē, un Rīgas pašvaldībā ir gan Rīgas Valsts 2. ģimnāzija, gan Imantas kultūras centrs. Kolektīvi ir strādājuši uz šīs bāzes, un vēl joprojām sakām paldies par to atbalstu, kas ir līdz šim bijis gan atalgojumam, gan projektu ietvaros. Šobrīd es arī vadu kolektīvu, ko kora "Aura" bijušie dziedātāji ir vēlējušies pašnodibināt. Kad man piezvanīja [vaicāt], ko ierakstīt kā kolektīva dibinātāju, man bija jāpasaka – rakstiet Edgars Vītols, neviens cits jau to nav darījis. Jā, es to zināmā mērā daru uz entuziasma pamata. Man ir palīgi, kas kaut kādu atalgojumu saņem, bet tas ir no dziedātāju iekšējām rezervēm. Šāda pieredze man ir, un es nevarētu teikt, ka tā ir laba, jo tas nozīmē, ka dziedātājs apmaksā mēģinājumu telpu īri, kolektīva vadītāja atalgojumu. Un mums vajadzēja rūpēties arī par saviem tērpiem, kas šobrīd nebūt nav ļoti lēts pakalpojums, nemaz nerunājot par to, ka dziedātājiem pašiem jānodrošina nokļūšana, atkļūšana un ēšana. Un vēl, lai dziedātu korī, ir jāparūpējas, ka ir kāds, kas tajā brīdī pieskata bērnus mājās. Ja ir vecvecāki – tas ir brīnišķīgi, bet, ja nav, dziedātājs samaksā vēl par aukli. Sanāk, ka viena dalībnieka ieguldījums mēneša laikā ir krietni ievērojams. To faktiski var atļauties tikai turīgie. Noslēdzot – 

ja noņemsim finansiālās atbalsta opcijas no valsts vai pašvaldības, mēs nonāksim pie pavisam citas kategorijas, ka korī vai deju kolektīvā, folkloras kopā vai amatierteātrī varēs piedalīties tikai tie, kuri to var atļauties. 

Un vai tad tas nebūs ļoti elitārs pasākums kā augstākās klases uzstāšanās, piemēram, Dziesmu svētkos? Manuprāt, tas nebūt pareizi. 

Vienmēr tā ir bijis, ka tie nabadzīgākie iedzīvotāji vienalga nepiedalās koru kustībā un tautu deju ansambļos. 

Edgars Vītols: Es nedomāju tā. 

Statistika rāda, ka tā ir.

Edgars Vītols: Ja? Labi.

Un tas savukārt ir mazliet dīvaini, jo [aktivitātēs] piedalās nosacīti labklājīgi cilvēki no labām ģimenēm un valsts vēl viņiem maksā. 

Edgars Vītols: Šeit ir viens ļoti interesants pētījums. Labi, ka mums tāda diskusija ir. Drusku aizstāvot, es izstāstīšu kāpēc. Tad, kad es vadu studiju kursu Mūzikas akadēmijā, kas ir izglītība ilgtspējīgai attīstībai un vides aizsardzība, tad pamata bāze, ar ko mēs sākam, ir tā saucamā piramīda: mēs, protams, nevaram aicināt cilvēku savā brīvajā laikā, ārpus darba laika piedalīties kādā no kolektīviem, ja viņam ir akūti nepieciešams domāt par savām eksistenciālajām vajadzībām – dzīvokli, siltumu, ēdienu, apģērbu; līdz ko tas tiek nodrošināts... Tas pats, ja mēs runājam par vides aizsardzības jautājumiem – cilvēki nepiedalīsies vides aizsardzības akcijās, ja viņiem nav nodrošinātas pamatvajadzības, pati bāze. Ja cilvēkam nav, ko ēst, viņš par plastmasu mežā droši vien nedomās. 

Tā ir. To droši vien sauc par ekonomisko determinismu. Domājot par valsts atbildību par Dziesmu svētkiem, kas ir ierakstīta likumos, un tikpat labi par pašvaldības atbildību – Mārtiņ, kāda pašvaldībai, ļoti praktiski skatoties, ir interese investēt tomēr salīdzinoši lielu naudu amatiermākslas uzturēšanai, pabalstam?  

Mārtiņš Staķis: Es neesmu drošs, ka uz šo jautājumu vajadzētu skatīties tik praktiski. Lai gan, ja vajag, mēs varam uz to paskatīties arī tā. Man liekas, ka mums kā nācijai vispār ir mazliet problēmas par kaut ko visiem kopā vienoties, bet, ja par kaut ko mēs esam vienojušies, tad par to, ka dziesmu un deju svētku kustība ir kaut kas tāds, ko mēs gribam, ko mēs finansējam. Ir grūti kādam paskaidrot, kāpēc mēs ieguldām 120 miljonus estrādē, kuru lietosim reizi gadā, varbūt pat retāk, bet tas ir tas, ko mēs kā nācija esam izlēmuši un pat ierakstījuši likumā. Pat ja nebūtu tas likums, mēs to droši vien darītu. Arī pašvaldības rēķina jebkuru pasākumu, kuru atbalsta.

Mums ir speciāls ekseļa fails, kurā tiek salikti visi dati, un mēs skatāmies, kāda ir atdeve no katra pasākuma, izņemot no šī – šo mēs tādā veidā nerēķinām.

Kaut gan es esmu pārliecināts, ka, ja rēķinātu, vienalga rezultāts būtu pozitīvs. Summa, kuru mēs šogad ieguldām Dziesmu svētkos, ir stipri pāri par miljonu eiro, es esmu pārliecināts, ka pilsētas ekonomikā atgriezīsies ar uzviju. Par amatiermākslu kā tādu – es domāju, ka tā, pirmkārt, ir pašvaldības funkcija; ja tā nav mūsu funkcija, tad kam vēl šī funkcija varētu būt piederīga? 

Manuprāt, ja valsts uz sevi vairāk ņem profesionālo mākslu, ko savukārt mums būtu sarežģīti izdarīt, tad mēs kā pašvaldība, kas ir tuvāk cilvēkiem, ņemam amatiermākslu. Mēs to dalām divās daļās: viena daļa ir pašvaldības kolektīvi, un tad ir tie kolektīvi, kas nav pašvaldības, bet kuriem ir iespēja pretendēt uz zināmu daļu finansējuma konkursa kārtībā (jo gribētāju ir daudz). Man ir svarīgi, lai šie noteikumi būtu daudzmaz skaidri un saprotami visiem. Jo vienmēr būs kāds, kas paliek aiz svītras un ir neapmierināts, bet vismaz viņš nevar teikt, ka ir nevienlīdzīga attieksme šajā jautājumā. Par visiem pārējiem faktoriem – vai to vajag un tā [tālāk] – es pat nezinu, vai ir vērts diskutēt. Es esmu ar profesionāliem mūziķiem runājis, kuri citreiz ar zināmu greizsirdību skatās uz amatiermākslu un saka, ka Latvija pārāk daudz tērē amatiermākslai un mazāk – profesionālajai. Nezinu. Es uz to vienmēr esmu skatījies vairāk no cilvēka faktora, varbūt tāpēc, ka pats vienmēr esmu bijis šajā kustībā iekšā. Man liekas, ka jebkurā vietā, kur cilvēki brīvprātīgi ir gatavi nākt kopā un kaut ko darīt – tas ir kaut kas tāds, kas valsts vai pašvaldības institūcijai ir jāatbalsta. Tā ir [mana] pārliecība. 

Mārtiņ, kas šobrīd ir lielākās rūpes, domājot par Dziesmu svētku nedēļu? 

Mārtiņš Staķis: Mums ir jāizmitina viesi, kas atbrauks no visiem novadiem Latvijā. Tas nav tā – vienkārši iedot skolu. Šai skolai ir jābūt noteiktiem ugunsdrošības standartiem, tā būs jākopj un būs jānodrošina sabiedriskā drošība. Tas ir diezgan svarīgi, jo ne visas skolas ir centrā. Tā ir viena lieta. Otra lieta – mums pilsētā ir jārada svētku sajūta, un ne tikai dalībniekiem, bet, kas ir šīgada īpašs uzstādījums, arī pašiem pilsētniekiem. Mēs zinām, cik grūti būs tikt uz estrādi daudziem Latvijas iedzīvotājiem. Bet mēs gribam, lai Dziesmu svētkus nevis katrs skatās mājās pie televizora, bet lai ir kopābūšanas efekts. Tāpēc 

mēs apkaimēs rīkosim lielos ekrānus, kur varēs nākt kopā un Dziesmu svētku sajūtu piedzīvot.

Skaidrs, ka lielākais izaicinājums būs transports, loģistika, jo mēs negribam apstādināt remontus pilsētā, mēs negribam tos pārlikt uz citu laiku, jo pilsētas infrastruktūrai to vajag šodien un tagad. Mēs drīzāk mēģināsim to visu salikt kopā. Droši vien būs jāplāno ilgāks ceļš uz pasākumu vietām, bet darām visu, lai neviens nebrauktu ar [īrēto] autobusu, bet izmantotu sabiedrisko transportu. Tāpēc arī valsts šīs desmit dienas visiem ir apmaksājusi bezmaksas braukšanu, lai vairāk izmantotu, piemēram, tramvaju (nav ātrāka veida, kā no Imantas nonākt līdz Rīgas centram vai Mežaparkam). Visi šie jautājumi ir svarīgi, un tieši tāpēc mēs, domājot par to, vienojāmies, ka mūsu komandā būs pieredzējuši kadri, kas to jau vienreiz ir darījuši. Jāsaka, Evas Juhņēvičas, kura ir organizējusi vienus Dziesmu svētkus, pieredze šajā ir neatsverama. Viņa uzreiz saprot, kā tas viss strādā, un mēs nezaudējam laiku un neeksperimentējam ar lietām, ar kurām nevajadzētu eksperimentēt. 

Edgar, kā pedagogam es jautāju, vai jums ir kāds viens svarīgais mērķis mūzikā, izglītojot amatierus? 

Edgars Vītols: Es laikam nodalīšu. Tā ir taisnība, ka es esmu pabeidzis mūzikas pedagogus un līdz ar to arī diriģentus. Mana mūzikas skolotāja misija, skolas diriģenta misija, un es to daudzviet stāstu un mēģinu ietekmēt arī nākamos studentus, ir palīdzēt apgūt katram bērnam, jaunietim dziedātprasmi, respektīvi, dziedāt korī vai dziedāt individuāli solo. Es ļoti aicinu visās skolās mūzikas skolotājus un arī vecākus saprast, ka vajag [skolēniem] pieteikties korī un to sākt apgūt neatkarīgi no tā, kāds ir [vecums]. Protams, jo agrāk sāk – jo labāk. Kas attiecas uz pieaugušajiem – tur mūzikas skolotāja idejas drusku distancējas un vairāk tās ir kordiriģenta nianses tādēļ, ka ar pieaugušiem cilvēkiem, kas to jau saprot, zināmā mērā ir kaut kādi atlases principi. Tāpēc ir ļoti labi, ka ir ļoti daudzveidīgi, dažādas kvalitātes līmeņu kolektīvi, kur katrs var pieteikties pēc savām prasmēm, iespējām. [Ar pieaugušajiem] tas jau ir mazliet savādāk, bet kā mūzikas skolotājam – līdz 12. klasei visi ir laipni aicināti piedalīties. Īpaši tagad, jo nākamie svētki, kas ir paredzēti, ir Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki 2025. gadā ar koncepciju (lai Reinis Suhanovs man piedod, ja es sajaukšu) "daru radot un radu darot" – tātad radīšanas process, jo tā ir māksla un darīšana (būtiskākais ir piedalīties). Es domāju, ka 

šī būtu tā jauniešu sociālā funkcija; viņiem nebūtu jārisina savas attiecības, ja viņi kora kolektīvā iemācītos savstarpējo toleranci, empātiju, sadarbības prasmes. Tas arī ir lielais ieguvums, ne tikai dziedāšana. 

Tas bija jūsu promocijas darba temats? Jūs salīdzinājāt kordziedātājus skolā ar "vienkāršajiem" skolēniem.  

Edgars Vītols: Drusku noprecizējot – nevis kordziedzātājus un "vienkāršos", bet tādus, kas nedzied korī. Man disertācija aizgāja divos flangos: viens no tiem bija saistīts ar to, kā koru kultūru bagātināt un kā to uztaisīt krāsaināku (tur garāks stāsts, kāpēc tas tā veidojas tieši no 2013. gada), un otrs fokuss bija tas, ko mēs saucam par cilvēka emocionālo inteliģenci, kurai ir ļoti daudz apakšfaktoru (visus nenosaukšu, bet, piemēram, impulsivitātes kontrole – kā mēs kurā brīdī reaģējam, empātija – cita cilvēka emocionālā izpratne, sadarbības prasmes jebkādā veidā – pacietība kā viena no tām). 

Mārtiņš Staķis: Ja drīkst vēl papildināt... Es domāju, ka mums ir jāpaskatās uz nākotnes izaicinājumiem, kas patiesība jau ir šodienas izaicinājumi. Rīgā tiek veiktas miljoniem (es nepārspīlēju) ēdienu piegādes caur "Wolt" un "Bolt". Prognoze ir, ka nākotnē apmēram 40% to cilvēku, kas strādā darbā ar datoru, vairs nestrādās ofisā, bet strādās no mājām. Tas jau šodien notiek. Mēs to redzam uz ielām, mēs to redzam sabiedriskajā transportā – ielas ir tukšākas. Tātad cilvēki arvien vairāk sēž mājās. Viņiem vairāk nevajag iet uz kafejnīcu vai restorānu, jo ēdienu var pasūtīt uz mājām. Viņiem pat uz darbu vairāk nevajag braukt, jo to viņi var darīt no mājām. Tad ko mēs, kā valstsvīri, domājam šajā jautājumā? Vai mēs sakām, kas tas ir okei un pareizi, labi? 

Manuprāt, pašdarbības elements ir vajadzīgs arī priekš tā, lai cilvēkiem nākotnē ir vēl vairāk motivācijas iziet ārā no mājas, būt kopā ar citiem cilvēkiem, iemācīties trenēt attiecības ar citiem cilvēkiem, kas ne vienmēr ir vienkārši.

Šis ir vēl viens pluss tam, ka, manuprāt, valstij vajadzēs vēl vairāk domāt, kā ieguldīt naudu, lai cilvēki vairāk būtu kopā un nesēdētu katrs savā stūrī. 

Tā ir. Es personīgi, šķiet, pēdējos desmit gadus pārsvarā strādāju no mājām. Šad tad institūtā ir kādas sapulces vai kādi publiski pasākumi, bet citādi es strādāju vienatnē mājās. Edgar, par otru jūsu promocijas darba tematu – es sapratu, ka jūs piedāvājat kādas inovācijas kora dziedāšanā, proti, ne tikai dziedāt, bet arī kustēties. Vai jūs šīs inovācijas piedāvājat arī lielajam Dziesmu svētku procesam? Varbūt tas jau notiek? 

Edgars Vītols: Ievadam – disertācijas tēma veidojās tajā brīdī, kad Latvijā bija ļoti pazīstams, populārs tāds televīzijas šovs kā "Koru kari". Iedomājieties, ko nozīmē televīzija ar saviem līdzekļiem – tur ir gaismas, tur ir tērpi, ir populāri solisti, grupa –, un tajā brīdī skolēni atnāk uz skolu un saka: "Skolotāj, mēs arī tā gribam!" Tad parādījās jautājums, kā tradicionālo kora dziedāšanu iegūt mazlietiņ citādu, lai nav tikai rindas, lai bērniem būtu interesanti. Otrs pavediens disertācijai turpinājās 2015. gadā, kad, mēs zinām, Mežaparka estrādē bija atgadījumi. Tur gan ir skaidrojumi, par ko vairs publiski nerunā, [bet tolaik sacīja], ka bērnu fiziskā forma it kā ir ļoti vāja un tāpēc viņi nevarot izturēt un tā tālāk. Tas vien radīja iespēju – varbūt, ka koris var palīdzēt. Disertācija pateica to, ka iedziedoties un kora darbībā kustība jeb darbības formas maiņa ļoti palīdz gan pilnveidot dziedājumu, gan pilnveidot personību, gan elpošanu, fizisko noturību. Vēl nākamais – tas var būt ļoti skaists pienesums kora priekšnesumam. To kori šobrīd ļoti daudz dara. Ja mēs paskatāmies, kādi ir koru priekšnesumi koru karos vai starptautiskos konkursos, koncertos – kori pārstājas, izmanto kādu kustību, ir dzīvi, atraktīvi, veido pat iestudējumus, uzvedumus. Ja mēs runājam par Mežaparka estrādi, te gan man būtu daudz, daudz nopietnāk, detalizētāk jāpadomā. Mežaparka estrādei un Dziesmu svētkiem tomēr ir savi ierobežojumi. Saprotat arī no drošības līmeņa: ja mēs visi mēģināsim kaut vai apgriezties ap savu asi tūkstošu barā uz estrādes trepēm, tam tomēr ir zināmi ierobežojumi. Ja paskatītos Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkus, ko tik mēs tur neesam darījuši – sēdušies, cēlušies, rokas pa gaisu, kājas pa gaisu... Tā ir vairāk jauniešu [lieta]. Ja mēs mēģināsim izkustināt pašā Mežaparka estrādē, es nezinu, vai tas ir tas mērķis. Galvenais, lai ir interesanti, aizraujoši un jēgpilni visiem savos mēģinājumu procesos. Iesaku to darīt arī dziedātājiem, piedodiet, jau gados 75 un plus. Nekāda vaina. 

Galu galā mēs visi esam bijušie jaunieši. Mārtiņ, jūs Rīgas domē esat kultūras komitejā. Kas notiek Rīgas politikā attiecībā pret amatierkolektīviem? Vai ir kādas maiņas finansējuma sistēmā? Viens otrs Rīgas kolektīvu vadītājs saka, ka alga aizkavējas un nav zināms, kas būs nākamajā gadā. 

Mārtiņš Staķis: Es, ja godīgi, esmu jauniņais šajā komitejā. Tā kā es nemācēšu visas komitejas vārdā atbildēt. Tas, kas mainījās vienā brīdī, – bija kolektīvi, kuriem viss bija garantēti, un bija tādi, kuri teica, ka viņiem jau nekādu cerību nav. Visu laiku bija tāds zināms spiediens uz šo jautājumu. Šī spiediena rezultātā pirms gada tika pārstrādāti konkursu noteikumi, kuri deva iespēju visiem piedalīties. Šo noteikumu pieņemšana diemžēl aizkavējās par kādiem diviem mēnešiem, un tos pieņēma salīdzinoši vēlu. Bet šogad viss ir noticis laikā. Vieni par to ir ļoti priecīgi un saka, ka beidzot arī viņiem ir iespēja, un, protams, ir kādi, kuriem viss bija garantēts un kuri saka – mums tagad ir jāpiedalās kaut kādos konkursos, līdz šim mums tas nebija jādara. Vai šāda sistēma ir pareiza? Man liekas, ka tā ir pareizāka, tā varbūt kaut kur ir pamainījusi esošo kārtību, un tas noteikti ir radījis arī neapmierinātību. Nevajadzētu būt, ka šogad kaut kas būtiski kavējas. Katrā ziņā 

Rīga šajos svētkos piedalās ļoti kupli. 11 753 dalībnieki būs no Rīgas. 143 kolektīviem mēs esam palīdzējuši ar tērpu jautājumu. Diezgan daudz mēs joprojām atbalstām savējos. 

Mārtiņ, vai jūs piekristu, ka nākamie Dziesmu svētki nenotiek Rīgā, bet kaut kur citur? 

Mārtiņš Staķis: Es nepiekristu, protams. 

Kāpēc? Pat ja jūs nebūtu Rīgas domes priekšsēdētājs?

Mārtiņš Staķis: Es esmu piedalījies vairākos reģionālos Dziesmu svētkos kā dziedātājs. Neņemiet ļaunā, bet tas nav tas, kas Dziesmu svētki Rīgā. Tas ir pilnīgi cits žanrs, tās ir olimpiskās spēles un tie pārējie ir drīzāk Eiropas līmeņa čempionāti. Skaidrs, ka daudziem, arī man kā bērnam, braukt uz Rīgu un piedalīties Dziesmu svētkos bija lielākais notikums. Bez tam mēs ļoti daudz esam investējuši infrastruktūrā. Vai būvēt vēl četras šādas lielas estrādes kaut kur pa Latviju? Tad jau gan būtu jāsāk domāt par racionālu vai neracionālu līdzekļu izmantošanu.

Ko jūs katrs personīgi visvairāk gaidāt, uz ko cerat Dziesmu svētku nedēļā jūlija sākumā? 

Mārtiņš Staķis: Man Dziesmu svētki ir attiecību atjaunošana ar savu nāciju, ar savu tautu, ar savu valsti. Es to visspēcīgāk izjūtu Dziesmu svētku estrādē. Man šķiet, ka šobrīd Dziesmu svētki mums ir vajadzīgi tik ļoti kā nekad. Pēdējo divu gadu laikā mēs esam tā sastrīdējušies par visādiem jautājumiem, ka tieši šie svētki šobrīd varētu būt tas [brīdis], kad mēs sanākam kopā, izlīgstam, sasmeļamies spēkus iet uz priekšu un izturēt vēl vienu cēlienu, kurš droši vien nesolās būt pārāk viegls. 

Dziesmu svētkiem nav tikai tā funkcija, ka mēs kopjam tradīciju. Tā, man liekas, ir tautas garīgās veselības un sociālo prasmju investīcija tajā, ka mēs atkal varam izdarīt kaut ko lielisku, visi kopā sanākot.

Kā jau teicu – nav mums nemaz tik daudz tādu pasākumu, kur mēs varam šādā vienotībā būt. 

Edgars Vītols: Mazliet paturpinot... Mēdz teikt, ka svētki ir latvietības pote uz pieciem gadiem. Protams, pēc vakcinācijas ir šausmīgi tā teikt, bet, ja mēs uz to paskatāmies tādā pareizā formā, tas enerģijas lādiņš... Ticiet man, komunikācija ļoti iedvesmo cilvēkus. 

Kopā darīšana, kopīgs mērķis – tā vairs nav kaut kāda grupa, tā ir komandas pazīme. 

Vienots mērķis visiem, kurā nav konkurence. Es novēlu ikvienai nozarei, visiem, kas piedalās, iegūt dzīvesprieku uz nākamiem gadiem! Lai ir šī sajūta! Lai mēs priecīgi sagaidām arī diasporas kolektīvus, kas ieradīsies Latvijā ārkārtīgi kupli pārstāvēti! Būs arī vidusskolu kori, kas piedalīsies svētkos un kas būs tradīcijas turpinātāji. Kā es saviem ģimnāzistiem saku – es nezinu, vai es sagaidīšu Dziesmu svētku divsimtgadi, bet jūs sagaidīsiet. Es tiešām novēlu, lai tas ir starta punkts ne tikai uz četriem pieciem gadiem, bet arī uz 50 gadiem. Un visbeidzot īsais vēlējums – ļoti labu, labvēlīgu laiku, laikapstākļus visu Dziesmu svētku nedēļu.

Paldies par sarunu!  

Raidījums tapis sadarbībā ar Latvijas Universitātes Kultūras centru.