Kokles vairs nedzird – tā 19. gadsimta nogalē savās ekspedīciju piezīmēs rakstījis latviešu nacionālās mūzikas pamatlicējs Jurjānu Andrejs. Tagad, XXVII Vispārējo latviešu Dziesmu un XVII Deju svētku priekšvakarā, situācija ir pavisam pretēja – kokles ne tikai dzird, tās piedzīvo atdzimšanu, attīstību un pat paceltas akadēmiskās mūzikas augstumos. Tiesa, muzicēšanas tradīcija laika gaitā ir ļoti pārvērtusies: kokle vairs nav tipisks soloinstruments, un arī muzicētājas visbiežāk ir sievietes un meitenes, nevis vīri, kā tas bija senatnē. 

Ar mammas kokli jaunajos "Dzītaros"

Daugmales Multifunkcionālā centra zālē notiek kokļu studijas "Dzītari" mēģinājums. Uz skatuves vairāki pusaudži sēž pie koncertkoklēm un atkārto skaņdarbu pirms kāda koncerta. Mēģinājumu vada studijas dibinātāja Inta Rēvolde. 

Pēc mēģinājuma ansambļa koklētājiem ir vaļa parunāties par pašu instrumentu un par viņu izvēli spēlēt tieši kokli, kā arī par to, cik smagas vai vieglas ir lielās koncertkokles, kas palīdz tās nonest lejā pa kāpnēm un aizvest uz nodarbībām un kādos vieskoncertos ārzemēs viņi bijuši. 

Viena no koklētājām – Lauma Pakalniete – sīkāk atklāj savu ceļu pie šī instrumenta: 

"Es spēlēju kokli tāpēc, ka mana mamma senāk spēlēja "Dzītaros", kas bija labākais ansamblis visā Latvijā. Uz šīs kokles, uz kuras es spēlēju, spēlēja arī mana mamma. Mūsu koklei jau ir 30 gadi. 

Mamma pārstāja spēlēt, jo piedzima mana mazā māsa, un mammai viņa bija jāaprūpē. Tagad es pārņēmu mammas līniju un viņas vietā spēlēju viņas kokli." Vaicāta, vai gribētu, ka kādudien arī viņas bērni spēlē šo instrumentu, jaunā koklētāja atbild: "Man šķiet, ka kādam noteikti vajadzētu, jo tas ir tāds pagodinājums, ka šī kokle jau vairāk nekā 30 gadus ir kalpojusi vairākiem cilvēkiem."

Kamēr studijas dalībnieki pēc mēģinājuma saliek kokles ietvaros un, plecā uzkarinātas, iznes no zāles, Inta Rēvolde pastāsta, ka jauniešu studija "Dzītari" pastāv jau piecus gadus un būtībā tā ir Laumas Pakalnietes jau pieminētās pieaugušo kokļu studijas "Dzītari" atvase. Vispirms studija bērniem izveidota Baldonē – ar nodomu arī ārpus mūzikas skolas sistēmas sniegt iespēju iepazīt un apgūt šo instrumentu. Rēvolde turpina: "No sākuma tas tiešām bija kā eksperiments – būs vai nebūs interese pamēģināt. Bet interese bija ļoti liela. Jau neilgi pēc šīs studijas izveidošanas (pēc nepilna pusgada) mēs atklājām otru studiju, otru grupiņu šeit, Daugmalē, tā iemesla dēļ, ka mums uz pirmajiem mēģinājumiem Baldonē bija atbraukuši Daugmales bērniņi. Jau četri, tad seši… Mēs sapratām, ka laikam ērtāk būs, ka skolotāji piebrauks pie šiem bērniem, nevis bērni tiks vesti uz Baldoni."

Kopumā studijā "Dzītari" ir 24 koklētāji. Gribētāju, kā izrādās, būtu vēl vairāk, taču dalībnieku skaitu ierobežo instrumentu pieejamība – koncertkokles nav nopērkamas kādā mūzikas instrumentu veikalā; tās tiek izgatavotas individuāli un, lai sagaidītu savu kārtu, jāstājas garā rindā. Studijā darbojas vairāki māsu pāri, bet uz abām ir pa vienai koklei. Tas apgrūtina spēlēšanu ansamblī, un tas nav mazsvarīgi, jo būtiska ir kopā būšana. Taču tagad 

caur projektu projektiem izdevies pa koklei sagādāt katram dalībniekam – tieši laikā, gatavojoties Dziesmu svētkiem. 

Skatēs studija ieguvusi augstu vērtējumu un tikai nedaudz pietrūcis, lai iegūtu augstāko pakāpi, lepojas Inta Rēvolde: "Mēs ļoti gatavojamies. Mācību process jau ne ar ko neatšķiras no mūzikas skolas, vienīgais – mums nav ieskaišu, mums nav gammu spēlēšanas un dažādu vingrinājumu. To visu mēs mācāmies caur dziesmām. Bet gatavojamies mēs tieši tāpat kā citi un muzicējam plecu pie pleca ar mūsu mazajiem profesionāļu kolēģiem no mūzikas skolām; mēs piedalāmies kokļu mūzikas festivālos."

Kaut gan visbiežāk koklētāju izpildījumā pierasts dzirdēt tautasdziesmas vai to apdares, studijas "Dzītari" dibinātāja uzsver, ka koncertkokles diapazons ir daudz plašāks un atļauj atskaņot dažāda rakstura un laikmetu skaņdarbus: "Koncertkokle tomēr jau ir akadēmisks instruments. Diapazons un tehniskās iespējas ir ļoti attīstījušās, mums ir parādījušies pustoņu pārslēdzēji, kas dod plašākas iespējas. 

Koncertkoklēm ir četrarpus oktāvas, tu vari būt gan solists, gan pats sevi pavadīt. Līdz ar to koncertkokle ir pilnīgi pašpietiekams instruments, nav vajadzīgs pavadošais instruments klāt. 

Uz kokles var spēlēt ne tikai tautas mūziku, bet arī oriģinālmūziku, mūsdienīgu mūziku. Brīnišķīgi uz koklēm izklausās klasiskā mūzika, tāpat var spēlēt arī populāro mūziku, kas jauniešus īpaši uzrunā."

Kokļu mūzikas dzīve – aktīva un piesātināta

Kokles spēli apgūt akadēmiskā līmenī iespējams Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Tam visu mūžu bija veltījusi kokles pedagoģe un pasniedzēja Māra Vanaga, kura pirms septiņiem gadiem devās mūžībā. Māras Vanagas darbu turpina viņas skolniece docente Anda Eglīte – Mūzikas akadēmijas Kokles un ģitāras klases vadītāja. 

Būdama vien aptuveni sešus gadus veca, Anda Eglīte bērnībā sastapusi Māru Vanagu, kura tad nule kā sākusi strādāt par kokles pasniedzēju un meklējusi audzēkņus: "Māra devās tuvākajā apkaimē uz bērnudārziem, kā jau tas notika, uz grupiņām, un kopā ar vietējām audzinātājām arī izvēlējās tos dziedošākos bērnus. Es esot tajā dienā atnākusi mājās un savai mammai teikusi, ka mēs manas plānās bizītes nost negriezīsim un es būšu koklētāja, jo bija atnākusi skolotāja ar gariem, skaistiem, blondiem matiem – Mārai Vanagai toreiz bija ļoti skaisti, gari mati."

No tā laika Andas Eglītes ceļš vedis līdzās Māras Vanagas ceļam – no koklētāju studijas uz Pāvula Jurjāna mūzikas skolu. Sekojušas mācības Jāzepa Mediņa mūzikas koledžā, pēc tam – studijas Mūzikas akadēmijā, kur Māra Vanaga jau atkal bijusi priekšā. "Mūsu ceļi nešķīrās nekad, jo es visus gadus spēlēju viņas izveidotajā ansamblī "Kārta"," piebilst tagadējā Mūzikas akadēmijas Kokles un ģitāras klases vadītāja. 

Iespējams, plašākai publikai tas nav sevišķi pamanāms, bet kokļu mūzikas dzīve ir ļoti aktīva un piesātināta: starptautiski konkursi, simpoziji, meistarklases sadraudzībā ar radniecīgiem instrumentiem citās valstīs. Studiju noslēguma darbi ir kokles koncerti, kuros atskaņo arī citās programmās studējošo jauno mūziķu speciāli šim instrumentam komponētos jaundarbus. 

Kokles attīstība un izaugsme turpinās, ir pārliecināta docente Eglīte: "Mēs gribam un ļoti, 

ļoti ceram, ka kokli atzīs par akadēmisku instrumentu, par ko liecina spēles augstā kvalitāte un repertuāra daudzveidība un plašums, un tas, ka mūsu latviešu komponisti raksta mums. 

Ļoti daudz raksta! Jāsaka, ka īpatsvars uz ansambļu pusi ir lielāks – vairāk raksta koklētāju ansambļiem vai dažādiem kamersastāviem, kur koklīte ir iekļauta –, bet arī soloskaņdarbi pēdējos gados ir gana daudz tapuši. Pat ne tikai koklētāji, kuri paši komponē mūziku, bet arī skoloti, profesionāli komponisti raksta mums."

Gaidāmajos Dziesmu un deju svētkos īpaši koklei sacerēti jaundarbi skanēs kokļu lielkoncertā "Laika upe", kurā, kā plānojuši rīkotāji, kopā spēlēs ap 400 koklētāju. Plānoti arī divi kokļu nakts koncerti un, protams, etnogrāfiskā kokle ir arī tautas mūzikas koncerta neatņemama sastāvdaļa. Šis instruments tagad bauda lielu popularitāti, uzskata Anda Eglīte: 

"Priekšplānā ir izvirzījusies etnogrāfiskā koklīte, un par to ir prieks, jo tas jau tomēr ir mūsu nacionālais instruments. Bez mazās koklītes nebūtu arī mūsu lielās kokles,

kura ir tapusi pagājušā gadsimta vidū (pēckara gados tā stabili izveidojusies)."

Ne mazums vecāku sūta savus bērnus apgūt kokles spēli mūzikas skolās. Anda Eglīte novērojusi, ka nereti mammu un tētu entuziasms apsīkts, trūkst izpratnes, ka mūzikas skola nav tas pats, kas kārtējais pulciņš, ko iespējams apvienot ar vairākiem citiem, piemēram, svešvalodu apguvi vai sportu. Kokles spēlē daudz jāvingrinās arī mājās, bet tas var izrādīties apgrūtinoši. "Man liekas, ka sākumklasēs – pirmajā, otrajā, trešajā un vēl ceturtajā – ir diezgan daudz koklētāju, bet pēc tam ir tendence viņiem atbirt, paliek aizvien grūtāk un vairāk laika vajag veltīt [instrumenta spēlei]. Cits piekūst vadāt kokli, varbūt sākumā vecāks ir gribējis, lai bērns iet mūzikas skolā, bet bērns pats to nav gribējis. Vispār tik ilgi noturēt uzmanību – tas nav viegli," viņa saka. 

Kokle un koklinieks viņos laikos un mūslaikos

Cik sena ir tā dēvētā etnogrāfiskā kokle un kā no tās atvasināta lielā koncertkokle? Tas jāskaidro pie etnomuzikologa Valda Muktupāvela. Bet vispirms – ko vispār nozīmē vārds "kokle". Izrādās – nekāda sakara ar materiālu, no kura šis instruments darināts. "Ir dažādi skaidrojumi. 

Lietuviešu variants ar "kankles" ir senāks. Latviešiem, redz, notikusi tās saknes "-an-" pārvēršanās par "o", 

tā kā "ranka" lietuviešiem, "roka" – latviski. Un "kan" sakne indoeiropiešu valodās tāda diezgan muzikāla ir. Latīņu valodā – "canto", "cantare". Bet ir arī citas versijas. Viens lietuviešu valodnieks, Alvīds Butkus, saka, ka tā ir onomatopoētiska konstrukcija, skaņu atdarinājums: kad stīgu parauj, skan "kannn"."

Par tā dēvētās etnogrāfiskās kokles un kokļu mūzikas senumu grūti spriest. Kādā muzejā ir kokle, uz kuras iegrebts gaduskaitlis "1710", taču tas ir atrašanas laiks. Cik sen tā izgatavota, nevar pateikt, un senākas kokles nav saglabājušās. Taču valodnieciskas liecības rāda, ka šis instruments tomēr pastāvējis vēl agrākos laikos, norāda Valdis Muktupāvels: "Ir tādi valodiski pētījumi. 

Ir atrasts, piemēram, ka bija tāds "koklenieks" – dažādās grāmatās ierakstīts amats 14. un 15. gadsimtā Rīgā. Acīmredzot kāds, kurš kokles profesionāli spēlējis tajā laikā.

[..] Ir koklei radniecīgi instrumenti Baltijas jūras austrumu piekrastes zemēs. No Karēlijas līdz Prūsijai šo to atrod. Vislabākie atradumi ir Krievijā, Novgorodas pusē. Mūsdienās tā ir Krievija, bet vēl līdz 14. gadsimtam tā bija vieta, kur satikās skandināvi – Novgorodu paši skandināvi ir dibinājuši – , vēl tur bija somugru iedzīvotāju daudz, un arī austrumbaltu komponents tur ir. Tad, lūk, tajā Novgorodas apkārtnē ir kaut kādi mālainie purvi un, kas nu tur iekritis, tas saglabājas diezgan labi (pat no 10. gadsimta tāsis saglabājušās). Tur ir 11. gadsimta atradums, ko varētu traktēt kā kokles radinieku."

Tātad etnogrāfiskā kokle ar piecām, sešām, septiņām, augstākais – deviņām stīgām noteikti ir gadu simteņiem sena. Koncertkokle, kas nav darināta no viena koka gabala, bet līmēta no vairākiem, ir ievērojami lielāka. Tās stīgu skaits var pārsniegt 30. Variācijas soprānam, altam, tenoram un pat basam pastāv vien aptuveni kopš pagājušā gadsimta vidus.

Pēckara laikā ideja par daudzbalsīgu kokļu orķestri ar trejdeviņiem instrumentiem bijusi jau Emilim Melngailim, bet tā īstenota nedaudz vēlāk – jau kā padomju kultūras sastāvdaļa. 

Taujāts, vai tas bija kas līdzīgs sabiedrisko attiecību gājienam, tāds kā mēģinājums iemantot vietējās sabiedrības uzticību, Valdis Muktupāvels atteic: "Komunistu ideoloģijā svarīgs bija kolektīvisms. Tātad nekāds solo, bet kolektīvs. Kokle, starp citu, tradīcijā ir soloinstruments. Tīri soloinstruments, turklāt vīrieši viņu parasti spēlēja. Nāca kolektivizācija un nekāda solo spēlēšana vairāk nebija – kokles aiziet ansamblī. Ansamblī, skaidrs, ir jābūt komponistam, kas komponēšanu veica. Ja jau ir komponists, tad tā ir oriģinālkompozīcija, ko kokles spēlē. Parasti komponistiem nepietiek ar vienu divām trim skaņām, bet – jo vairāk, jo labāk. Koklei katra stīga ir viena skaņa. Tātad, lai komponētās mūzikas iespējas pārnestu uz kokli, vajag vairāk stīgu, neder deviņstīgu koklīte, vajag 25, 30 vai tik, cik tas korpuss var izturēt."

Dzirdot dzidrās, tīrās kokles skaņas, mūsdienās tās saistās ar graciozām augumu un roku kustībām. Starp citu, izrādās, šīs kustības nav kāda īpaši iestudēta kokles spēles horeogrāfija, paskaidro kokļu studijas "Dzītari" dalībniece Lauma Pakalniete un arī vadītāja Inta Rēvolde, viņa arī turpina: "Protams, tas ir jāizkopj. Jo tās kustības nav tikai skata pēc, lai skaisti izskatās. Tas ir pie tehnikas klāt – roku atbrīvošana. Lai tu dabūtu skaistu skaņu, tev roka ir jāatbrīvo. Un tad, kad ir atbrīvota roka, rodas arī tā līganā kustība."

Roku kustības arī palīdz sinhronizēt saspēli – līdzīgi kā dziedātāji korī, arī koklētājas teju vai elpo vienā ritmā, 

bet instrumenta skanējums izraisa izjūtas, ka spēlē nevis uz kokles, bet gan uz latvieša dvēseles stīgām.