Kultūras rondo

Trīs aktieri tagad ir arī trīs grāmatu autori, un viņi satiekas Radio studijā

Kultūras rondo

Vēsturiskā spēlfilma "Zeme, kas dzied" uzņemta! Stāsta Māris Martinsons un Dainis Īvāns

Arī steļļu klaboņa var būt savdabīga melodija: aušana satur kopā paaudzes

Steļļu klaboņa kā savdabīga melodija. Aušanas tradīcijas paaudzēs

Arī steļļu klaboņa var būt savdabīga melodija – skaņas kods un saprašanās zīme dažādu gadagājumu audējām. Šī amata prasme kā pavediens satur kopā vairākas audēju paaudzes. Dziesmu svētku laikā Tautas lietišķās mākslas izstādē "Mēs" vienkopus būs aplūkojami rokdarbnieku, pinēju, rotkaļu, kokgriezēju un keramiķu darbi. Arī audēju darinājumi.

No skala gaismas līdz mūsdienām

Rokdarbu prasmes tiek nodotas mantojumā. Ja agrāk to iemācījās skala gaismā saimes istabā sēdot, tad Latvijas brīvvalsts laikā dažādos mājturības pulciņos un skolās. Padomju gados mācības notika tautas lietišķās mākslas studijās, kas bija sava veida oāzes, lai patvertos no apkārt skanošajiem ideoloģiskajiem lozungiem, kur cilvēks savā nodabā varēja mācīties un izkopt rokdarbu prasmes, sniedzot pārskatu par sendienu amatu virzību un attīstību, Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" teic Latvijas Nacionālā kultūras centra Tautas lietišķās mākslas eksperte Linda Rubena. 

"Cilvēks mierīgi auda vai adīja, vai kaut ko citu darīja, mācījās, apguva šīs prasmes un zināmā mērā viņš varēja meditēt un būt savā pasaulē, kopt šo latvisko kultūru, no vecāmmātēm, iepriekšējam paaudzēm mantotās tradīcijas, radoši izpausties. Tas bija atļauts, tajā laikā. Tā bija vieta, kur šīs, pamatā sievas, sanāca kopā, viņām bija, par ko runāt, bija šī pētniecība – segu krāsas vai izšuvumu raksti, kā labāk veidot kompozīciju. Tā bija tā mūsu senču, mūsu asins, tās raksturs, kas iznāca āra šajos darbos", skaidro eksperte.

Interese par aušanu nav zudusi arī mūsdienās. Rubena atzīmē, ka tādi pasākumi kā "Katram savs tautas tērps" un "Satiec savu meistaru", ir paplašinājuši interesentu loku: "Sāk varbūt tikai ar to savu audumu svārkiem, vēlās noaust sev brunčaudumu [..] un tad jau cilvēks tiek pamazām ievilkts tajā iekša un saprot, ka gribētu arī kaut ko citu uzausts".

Audēju studiju skaits cauri gadiem nav mazinājies un pierāda, ka aušanas tradīcija ir stipra un noturīga.

Krāsu spēles un matemātika

Ar tautas lietišķās mākslas studijas "Saiva" vadītāju Santu Grīnbergu un viņas mammu – tautas daiļamata mākslas meistari un Cēsu aušanas pulciņa meistari – Gitu Krīgeri tikšanās notiek Ogres novada kultūras centra izstāžu zālē, kur aplūkojami novada amatnieku darbi, tai skaitā studijas "Saiva" darinājumi.

Zane Lāce-Baltalksne / Latvijsa Radio
Zane Lāce-Baltalksne / Latvijsa Radio

Dažādu nokrāsu vēsajos toņos austi darbi atainojot upes – Daugavu un Ogri. Abas audējas ir tērpušās pašdarinātos lina tērpos – Santai svārkus un sev kleitu šuvusi Gita. Santa arī aplikusi siksnu ar Lielvārdes jostas rakstiem, jo tieši ar Lielvārdes jostas aušanu Santa sākusi savu ceļu pie stellēm.

"Reizēm mēs sakām, lai varētu noaust, ir vajadzīgs čujs, ņuhs un poņa, reizēm nav skaidrs, kā tas sanāk, bet sanāk.

Reizēm ļoti nepieciešama matemātika, precizitāte, sports, uzmetot bizes, ja ir gara metrāža, kad velku diegus. Ja ir gara metrāža, tad locīšanās uz augšu, uz leju, vairāku stundu garumā, joga, lai palīstu zem stellēm, jo ne zem visām stellēm var ļoti viegli palīst. Pēc tam, protams, meditācija, krāsu terapija un viss pārējais, kas ir gala rezultāts, kad var aust," tā saka Santa Grīnberga.

Studijā "Saiva", ko šobrīd vada, Santa būtībā ir uzaugusi: "Nebija doma, ka es kādreiz par vadītāju kļūšu vai vispār audīšu. Ir pāris reizes bijušas, kad esmu teikusi, nē, es jau noteikti neaudīšu, bet ceļi aizved tur kur viņi aizved un es aužu." Jā, mājās bijušas stelles un kaut kāda saprašana par to bijusi, bet, vai tas bijis tiešs mammas iespaids, viņa nezina.

Gitas Krīgeres darbs
Gitas Krīgeres darbs

Arī Gita, taujāta par amata pārmantošanu, atzīst, ka nav to mantojusi no mātes. Ar aušanu gan nodarbojusies viņas vecāmāte.

"Atnācu uz kultūras namu, redzēju, ka tur stelles aiz durvīm, aizgāju un pieteicos," atceras Gita.

Viņas pirmā skolotāja bijusi Astra Rubene: "Divi gadi mums mācīja, kā aust. Pēc tam izdomā, ka jānoauž sega, noskata dabā krāsas. Braucot, priecājos par ainavu un redzu, kur mana sega vai lakats."

Santas aust sākusi pusaudžu gados, pirmais darbs bija Lielvārdes josta, Gita bija iegādājusi stelles jostu aušanai. Abas smej, ka teju sanācis, ka meita tās mātei atņēmusi. "Lielvārdes jostas ir tas, ko es aužu joprojām, tie ir jau divdesmit gadi, bet man patīk arī aust daudz ko citu, vairāk tādas tehniskākas lietas – galdauti, kur jārēķina, jādomā rakstiņi, ne tik daudz tā krāsu spēle, kas ir lupatdeķos, segās vai lakatos, lai gan lakatus man arī patīk aust," uzskaita Santa.

Gita papildina, ka pašam uzzīmēt, izrēķināt, tas arī ir tas gandarījums. Abas bieži konsultējas, pārrunā ar aušanu saistītas lietas. "Ja kādreiz kaut ko vajag, es zinu, es droši varu zvanīt, prasīt padomu. Tāpat mamma arī man zvana. Aušana ir tā tēma, par ko mēs varam runāt ilgi un dikti," saka Santa.

Kopā būšanas skola

Studija ir vieta, kur visas ar aušanu saistītās zināšanas iespējams apgūt un pēc tam pašam pilnveidoties, turpināt aust.

"Ir audēji, kuri ļoti izbauda to prieku, ka viņi ir apguvuši, ka paši patstāvīgi ir spējīgi izdarīt jebko, ko viņi ir iztēlojušies. Ir tādi, kam vairāk tas aušanas prieks, viņiem iekārtošana, tas viss neliekas tik svarīgi un būtiski," stāsta Santa.

Santa sākusi strādāt par studijas vadītāju, kamēr mamma vēl bijusi šīs studijas dalībniece. Meita smej, ka sākotnēji ir šaubījusies, vai ar savām rokdarbu prasmēm atbildīs šim amatam, bet bijusī vadītāja ir iedrošinājusi, ka te jau vairāk vajag organizēt darbošanos, kā aust.

Pamazām iemanījusies arī aušanas mākā, un par to viņa uzteic tieši kolektīva gaisotni, kas veicina savstarpējo apmaiņu ar zināšanā. ""Saivā" joprojām sastopamas daudzas daiļamatu meistares, kuras ir gatavas dalīties, un, ja tu jautā, viņas ir gatavas stāstīt un runāt, nodod šo prasmi tālāk [..]

Tā kopā būšana un dalīšanās jau ir tā lielākā skola, kur aušanu var apgūt. Latvija ir ekskluzīva ar to, ka mums ir šīs studijas, ka šī prasme ir saglabāta tik augstā līmenī,"

vērtē Santa.

Viņa arī norāda, ka ir ne mazums tādu, kuru vēlme apgūt aušanu sakņojas tieši ģimenē: "Viņiem tas ir kaut kur atmiņā no bērnības palicis, kādam pat varbūt stelles ir saglabājušās, tā ka ļoti dažādi. Katram jau ir tie savi iemesli, ir tādi, kuri stelles pa gabalu tikai redzējuši, bet viņiem ir tā vēlme to darīt un apgūt šo prasmi."

Likteņa palaidnība

Ērgļos, "Zemzaru" mājās, sagaida viena no "Mailīšu fabrikas" saimniecēm – rokdarbniece ceturtajā paaudzē Ilze Mailīte, tērpusies vienkārša piegriezuma tumši zilā kleitā, kuras audumu darinājusi viņas vecvecmāmiņa Anna. "Tā ir vecākā paaudze, ko mēs zinām, kas ir nodarbojusies ar aušanu un rokdarbiem. Šis ir viņas darbs! Diezgan ass, raupjš, nevar aizmigt šajā kleitā, kož labi," saka Ilze.

Runājot par amata pārmantojamību Ilze nosmej: "No dzimtas saknēm neaizbēgsi".

Pabeidzot vidusskolu, viņa bijusi droša, ka ar šo "vecu tantīšu padarīšanu" noteikti nenodarbosies: "Labāk sēdēšu pie datora, projektēšu ūdensvadus un meliorācijas grāvjus, ko es arī darīju, pēc tam vēlāk bišķiņ būvniecībā pastrādāju," atceras Ilze.

Izrādās, mājās steļļu nekad nav bijis, bet 2016. gadā radās ideja. "Ir jāraksta "LEADER" projekts cilvēkam, kurš neko nejēdz no aušanas. Tagad ir aušanas darbnīca jāceļ un ir jābūt darbnīcā Latvijā pirmajām programmējamām stellēm," stāsta Ilze, kura visu iecerēto arī realizējusi. "Mailīšu fabrikā" var aplūkot un izmēģināt dažādas aužamās iekārtas, tai skaitā ar datoru programmējamas stelles.

Inese un Ilze Mailītes
Inese un Ilze Mailītes

Ilzes mamma – tautas daiļamata meistare Inese Mailīte – par godu intervijai arī ir uzvilkusi pašaustas drānas kleitu, kas austa uz Viļumsona stellēm:

"Madonā dzīvoja tādi Sviļi, mammai pazīstami cilvēki un viņiem bija Viļumsona stelles. Marijas tantei ļoti patika aust, un šī te ir izausta vasaras gultas sega, un no tās segas es izšuvu sev kleitu."

Ne reizi vien plašsaziņas līdzekļos ir stāstīts par Vilces pagastā dzimušā Pētera Viļumsona stellēm, kuras viņš izgudroja un patentēja pagājušā gadsimta sākumā. Pusautomātiskas un plaši izmantotas, vēlāk piemirstas, bet pateicoties Inesei Mailītei, piedzīvojušas savu renesansi un iekļautas Nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā.

Inese savas aušanas gaitas uzsākusi, mācoties Madonas vidusskolā un apmeklējot pionieru nama aušana pulciņu. Minētā Marijas tante gribējusi Inesei, toreiz pavisam bērnam esot, nodot Viļumsona staļļu zināšanas, bet Inese nobijusies no lielajām stellēm un atteikusies. Tomēr pēc četrdesmit gadiem viņai nācies apgūt Viļumsona steļļu noslēpumus.

"Strādāju Sarkaņos, bija man tā izdevība vadīt aušanas pulciņu, un tad – likteņa palaidnība – tika piedāvātas Krustpilī Viļumsona stelles, bet pārdevējai bija uzstādījums: es pārdodu tikai tam, kas turpina aust. Madonas novada dome nopirka. Es nesapratu neko no Viļumsona stellēm, tā bija avantūra, traki, tas bija. Bija jāpalaiž, būrāmies, sēdējām, domājam, ko darīt. Nu kaut kā atgriezās tas Viļumsons pie manis, un es esmu ārkārtīgi pateicīga," saka Inese.

Paaudžu sadiegšana

Aušanas procesā Ilzei vistuvākais ir jaunatklāšanas prieks: "Sākuma process, kamēr izdomā to visu, kā tas izskatīsies, man tā aušana pati par sevi vairs nav tas aizraujošākais, jo manī iekšā mīt kaut kas no tehniskā prāta, un man vairāk patīk tā šifrēšana un atšifrēšana, un izdomāšana". Savukārt mamma, Inese Mailīte, aušanas procesā visvairāk izbauda tieši mieru: "Man patīk tā mierīgi sēdēt un tad meditēt, tā jaunatklāšana man vairs nav tik ļoti aktuāli. Līdz tam gan man gribējās gan mežģīņsegas aust, visādus sarežģītus [audumus], bet tagad tā mierīgi un labi es jūtos pie stellēm." Šo dažādo pieeju sinerģijā rodas lieliska sadarbība, mātei ir ideja, ko noaust, meitai ķēriens to atrisināt un izstrādāt.

Ar rokdarbiem nodarbojušās gan Ineses mamma, gan vecmamma.

"Mailīšu fabrikas" ēkas otrajā stāvā izlikti Mailīšu darinājumi – brunči, lakati segas, linu krekli, uz galda balts linu galdauts, teju kā smalka ažūra rakstā izmargots, ar izšuvumiem. To savulaik ir tapinājusi Lidija Gailīte, Ineses mamma un Ilzes vecāmamma, un tas saistīts ar 1940. gada Dziesmu svētkiem.

Lai arī rakstiskas liecības nav atrastas, Lidija Gailīte stāstījusi, ka bijusi arī Tautas lietišķās mākslas izstāde Dziesmu svētku laikā un viņa ir piedalījusies šajā izstādē ar galdautu, kas pašlaik redzams uz galda. Kad viņa iegājusi izstāžu telpā, tad pie galdauta bijis piesprausts teksts "Piešķirta zelta medaļa".

"Lieta tāda, ka Ulmanis neaizbrauca uz šiem Dziesmu svētkiem, jo tieši 17. datumā viss sākās [Padomju varas okupācija]. Galdauts brīnumainā kārtā tomēr ir nonācis atpakaļ, un svētku reizēs tiek arī lietots," nostāstos dalās Ilze. "Tāds dižums jau ir, un pieskaršanās šim galdautam nozīmē ārkārtīgi daudz," piebalso Inese.

Lidijas Gailītes izšūtais lina galdauts
Lidijas Gailītes izšūtais lina galdauts

Tāpat no pūra lādes tiek izcelta sega, vilnas audums ar tādām kā lina mežģīnēm. Šis darinājums 1986. gadā atnesa Inesei Mailīte tautas daiļamatu meistara nosaukumu.

Melnbaltā fotogrāfijā redzamas abas audējas, Ilze kā maza meitene tin diegus, bet Inese auž, tas ir 1989. gads, un top Ērgļu tautas tērps.

Oriģinālā tautas tērpa brunči darināti no lina, ko tajā laikā krāsainu dabūt nevarēja, tādēļ nācās improvizēt, un brunči tapa no vilnas. "Mājās bija aitiņas, tad varēja vilnu samainīt pret dziju, un arī pašas krāsojām zilu un sarkanu, kopā ar mammu. Šie brunči man ir saglabājušies," atceras Inese. 2016. gadā pie Ērgļu brunču aušanas ķērās Ilze: "Tas jau ir lins, mūsdienās materiālus varam dabūt kādus vien vēlamies un kādās krāsas vēlamies. Sākumā biju domājusi, ka sev tikai tautas tērpu taisīšu, bet es izaudu pirmos brunčus, tad jau "apetīte rodas ēdot" – aužot. Tika izausti vēl pārējie Ērgļu brunči, izšūti, sašūti krekli – ar rokām viss."

Ilze Mailīte rāda Ērgļu novada brunčus
Ilze Mailīte rāda Ērgļu novada brunčus

Vienu pēc otra Ērgļu audējas Ilze un Inese Mailītes izliek apskatei savus rokdarbus. Lai cik tālu cilvēks stāvētu no šīs mākas un tautas mākslas darbiem, šo redzot, viņš apjauš, kāds pamatīgums un prasme ir likta lietā, lai radītu audeklus pašu un citu priekam.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti