Sestdienas vakars Operā

Klaudio Monteverdi opera "Popejas kronēšana" Barselonā, 2023

Sidraba birzs

Koncerta "Tīrums. Dziesmas ceļš" tapšanas aizkulises

Sidraba skaņa Sidraba birzī. «Klasika» sāk ceļu pretī Dziesmu svētkiem

Sidraba skaņa Sidraba birzī. «Klasika» sāk ceļu pretī Dziesmu svētkiem

Lieldienās Latvijas Radio 3 "Klasika" sāk jaunu raidījumu ciklu "Sidraba birzs", kas vedīs pretī šīsvasaras lielajam notikumam – XXVII Vispārējiem latviešu Dziesmu un XVII Deju svētkiem. 

Ikvienā no cikla 12 raidījumiem centrā būs kāds no programmas lielajiem notikumiem, lai mēģinātu izsekot tā tapšanas gaitai, tiekoties ar radošo komandu, dalībniekiem un līdzjutējiem. Būs arī noderīgi padomi, aktualitātes, ikreiz arī kāds personisks stāsts par piedzīvoto svētku brīžos. Tiks skaidrota svētku nozīme un amatiermākslas kustības procesi, sabiedrībā radot sirsnīgu līdzdalības sajūtu.

Cikla pirmajā raidījumā uz sarunu aicināts Mežaparka estrādes arhitekts Austris Mailītis, jo viņa ideja par Sidraba birzi dziesmu kalnā kalpo kā metafora vērtībām, kuras vajadzētu paturēt prātā, gatavojoties svētkiem. Bet reportāžā no Latvijas Universitātē notiekošās Rīgas koru skates savas domas par dziedāšanu korī un Dziesmu svētkiem pauž jauktā kora "Ogle" dziedātāji un diriģente Kristiāna Pelše (viņiem šie ir pirmie kopīgie Dziesmu svētki), kā arī kora "Cantus Fortis" aktīvisti, jo šis skaitliski ir lielākais Rīgas koris ar 100 dziedātājiem. Visbeidzot, atziņās par savu ilggadējo pieredzi kordziedāšanā un Dziesmu svētku lietās dalās ārsts (agrāk – ķirurgs, tagad – psihoterapijas prakses vadītājs) Jānis Ozols, kurš draugos ar mūziku ir jau kopš agras bērnības.

Arhitekts Austris Mailītis: Sidraba birzs ideja ir atvērta

Vārdos "Caur sidraba birzi gāju" ietvertas arī šodien tik svarīgas  lietas kā miers, godīgums, gara tīrība. Kādas enerģijas vadīts Austris Mailītis gaida šo vasaru, kad tā pa īstam estrādes jaunā atdzimšana tiks iesvētīta ar pilnām koru tribīnes un skatītāju vietām? Viņš ir cieši saistīts arī ar svētku noslēguma koncertu "Kopā augšup", kur viņam uzticētas rūpes par scenogrāfisko risinājumu. Un ne mazsvarīgs ir fakts, ka viņš pats ar kordziedāšanu saistīts jau kopš bērna kājas...

Inta Pīrāga: "Klasika" šim raidījumam izvēlējusies nosaukumu "Sidraba birzs", un  uzskatām jūs par tā krusttēvu. Ar kādu enerģiju jūs gaidāt šos svētkus ne tikai kā Dziesmu svētku estrādes autors, bet arī kā cilvēks, kurš būs iesaistīts daudzos svētku pasākumos?

Austris Mailītis: Dziesmu svētkus gaidu ar gaišu un arī ļoti darbīgu enerģiju, jo darbs pie Sidraba birzs nebūt nav beidzies. Šobrīd turpinām strādāt pie Dziesmu svētku scenogrāfijas svētku noslēguma koncertam, kas būs pirmais lielais kopējais notikums jaunajā Dziesmu svētku estrādē. Tā būs tā reize, kad patiešām Sidraba birzs tiks iedzīvināta un pa īstam ieskandināta.

Arhitekts Austris Mailītis
Arhitekts Austris Mailītis

Vai pirmsākumos dzimusī Sidraba birzs ideja – ka tā būs vieta, kur tautai satikties, smelties spēkus un noskaņoties uz labu labo dziedāšanu, – sarežģītās dzīves situācijas laikā ir paplašinājusies?

Tā ir interpretējama un noteikti atvērta! Jau sākotnēji Sidraba birzs idejas pamatā likām vairākus veidus, kā uz to skatīties. Viens no tiem ir mūsu dabai tuvā dzīvesziņa. Daba mums ir kas vairāk nekā tikai mežs – mežs mums ir arī baznīca. Tā ir mūsu spēka vieta, un tā doma – estrādi veidot līdzībās ar dabu – ir tieši par mūsu dabisko dzīves vidi. Par to, ka dabiskā dzīves vide ir mūsu spēka vieta. Tas ir viens līmenis. Otrs līmenis ir mitoloģiskais: Sidraba birzs ir ideja par vērtībām un ideāliem. Tā ir mūsu ideālu telpa. Vismaz tā mēs to interpretējam. Mūsu tautasdziesma par sidraba birzi – tā ir par tādām vērtībām kā tīrību un godīgumu, un tās, protams, ir tādas lietas, ko var turpināt interpretēt un attīstīt arī šobrīd. Bet ir vēl viena ideja: Sidraba birzs asociējas ar mūsu mazliet ziemeļniecisko, gaišo, vizuļojošo, smalko estētisko izjūtu. Un šeit gribu pieminēt arī sidraba skanējumu, ko ar Sidraba birzs ideju centāmies mazliet veicināt:

bija viens ļoti skaists brīdis – tā bija viena no pirmajām koru sadziedāšanās reizēm, lai izmēģinātu, kā skan estrāde. Un tad koristi un diriģenti teica – o, tiešām, skan kā sidraba skaņa! Arī tas ir kas tāds, ko gribētos arvien vairāk iedzīvināt – lai mūsu skaņa ir tā sidraba skaņa.

Šodienas notikumu kontekstā nozīmes var tikt vēl vairāk paplašinātas ar humānajām idejām – gan runājot par karu, gan ņemot vērā to, kas notiek dabā un to, kāda ir mūsu ietekme uz pasauli, kurā mēs dzīvojam. Sidraba birzs ideju var audzēt un paplašināt dažādos virzienos. Un ceru, ka tas tā arī notiks.

Skaņa Dziesmu svētku estrādē ļoti var mainīties atkarībā no dziedātāju skaita: ir liela atšķirība, vai tribīnēs ir tikai daži desmiti kori  vai trīssimt, četrsimt dziedātāju liels diriģentu koris. Bet ideālais modelis, protams, ir gan pilnas skatītāju vietas – apmēram trīsdesmit trīs tūkstoši cilvēku, gan pilnas tribīnes – līdz pat astoņpadsmit ar pusi tūkstošiem dalībnieku.

Jā, tā ir. Šis nu būs tas mirklis, kad estrāde patiešām būs pilna – tā, kā tas arī bijis paredzēts uz lielajiem svētkiem. Akustika bijusi ļoti nozīmīga daļa šajā projektā. Un šeit ir vēl viena Sidraba birzs ideja. 

Mēs Baltijas valstīs dziedam tik lielos koros kā nekur citur pasaulē, līdz ar to mums arī tam jāveido īpašas telpas – tādas, kādu nav nekur citur. Līdzīgas būves nekur nav! Un katra jaunā Dziesmu svētku estrāde – vai tā būtu Igaunijā vai Latvijā – ir atklājums un arī izaicinājums.

Akustiskā ziņā tas astoņpadsmittūkstoš dziedātāju lielais koris nav nekāds joks, tas ir viens varens pasākums arī telpiskās akustikas ziņā, un tad ir jautājums, kā lai izdara tā, lai tas labi skan! Un Sidraba birzs nozīmē arī mācīšanos no dabas: tā ir  ideja par to, ka kora dziedājums īpaši labi skan dabā, īpaši labi skan mežā. Tā bija inspirācija, kas veidoja akustisko koncepciju jaunajai Dziesmu svētku estrādei. Lielo koncertu gaidām ar prieku! Domājam, ka skanēs labi.

Šķiet, ka pie šāda projekta nemaz nevarētu strādāts tāds arhitekts, kurš neizprot, ko nozīmē darboties kādā kolektīvā. Šajā ziņā jums pašam ir brīnišķīga pieredze jau no agras bērnības, skolas un vecākiem.

Jā, mani vecāki jau kopš jaunības bijuši lieli koristi un tādi joprojām arī ir, šobrīd abi dzied korī "Senaiskalns". Arī pats esmu dziedājis koros un piedalījies lielajos Dziesmu svētkos, tā kā man tas nav pavisam svešs pasākums.

Būs izdevība arī tagad paņemt notis rokā?

Izdevība ir, un es droši vien kādā brīdī arī uzskriešu tribīnēs. Bet nu – veidojot scenogrāfiju, būs gana daudz darba arī lejā. Redzēs, kā izdosies visu sakombinēt, bet ceru, ka izdosies arī man kādā dziesmā pievienoties.

Kopā būt un kopā just – tāda ir šī gada svētku devīze. Ar ko jums pašam šobrīd vislabāk kopā būt un kopā just?

Ar saviem cilvēkiem – te es domāju gan savus tuvākos, gan visus, kas esam šeit un pasaulē: ar tiem, kas domā līdzīgi, ar tiem, kuri vēlas kādas lietas radīt, domājot par nākošajiem 150 gadiem. (..) Kaut vai, piemēram, sidraba skaņu veidot kopā ar savējiem – tā, kā katrs to māk, prot un iztēlojas. Ar tiem gribas kopā būt.

Kvēlot par mūziku

Zināmas asociācijas ar Austra Mailīša Sidraba birzi Dziesmu kalnā radās pie Latvijas Universitātes, kur divas nedēļas nogales notika koru skates. Koru pulcēšanās uz trepēm pie fasādes, lai taptu kopīgs foto, 2. aprīlī pievērsa ne tikai garāmgājēju, bet arī pa Raiņa bulvāri braucošo transportlīdzekļu uzmanību.

Jauktais koris "Ogle" koru skatē piedalās pirmoreiz – tas gatavojas saviem pirmajiem Dziesmu svētkiem, jo dibināts tikai pirms trijiem gadiem. Dziedātājas ir pārliecinātas, ka iemesls, kādēļ jauni kori rodas, ir tādēļ, lai latvieši uzturētu tradīcijas un vienotu cilvēkus dziesmai. Jauktā kora "Ogle" nosaukumu tā diriģente Kristiāna Pelše skaidro ar vēlmi kvēlot par mūziku, un to dara arī "Klasikas" uzrunātie dziedātāji Raimonds, Laura un Līga.

Kora "Ogle" dalībnieki nāk no dažādiem koriem, kas līdz šim vairāk bijuši jauniešu kori, dziedātāji šobrīd izauguši no jauniešu statusa un atrodas starpposmā starp jauniešu un pieaugušo kori. Tā ir viņu stiprā puse. Kora meitenes prāto – tā ir vēl jaunības maksimālisma dvaša, bet jau ar pieaugušo skatu.

Jauktais koris "Ogle"
Jauktais koris "Ogle"

Raimonds Lūkins ir dziedātājs no "Ogles" pirmo tenoru rindām. Uz jautājumu, kāpēc gribas dziedāt korī, viņš atbild tā: "Grūti to izstāstīt...

Kad dziedi, ne vienmēr, bet dažkārt ir tāda īpaša sajūta krūtīs... Tie, kas to sajutuši, sapratīs. Tieši šīs sajūtas dēļ dziedu korī.

 Tagad, piedaloties skatē, šī sajūta bija trīsreiz! Īsāk sakot, noteikti atcerēšos šo skati. Man pašam šī bija pirmā skate ar jaukto kori, jo iepriekš esmu dziedājis citos kolektīvos, kas nav bijuši jauktie, tāpēc arī man šis bija kaut kas jauns."

Jauktais koris "Ogle"
Jauktais koris "Ogle"

Diriģente Kristiāna Pelše: "Principā jūtos tā, ka mēs ar kori radījām nelielu mikroklimatu, un diriģējot nedaudz centos izslēgt visu, kas notiek aiz muguras. Bet, cik dabūju dzirdēt skatītāju atsauksmes, pēc "Lauztajām priedēm" bijusi sajūta, ka nu ir uzkāpinātas emocijas, un kurš būs pirmais, kurš aplaudēs… Tā kā, man šķiet, mēs panācām savu, atstājām iespaidu, un, galvenais, paši to izbaudījām. Koris tādas emocijas nebija vēl nekad jutis... Arī es pati nekad tādas emocijas nebiju jutusi, tā bija mazliet ārpasaulīga sajūta! Ar šo kori viennozīmīgi ir paceļams ļoti daudz kas un tas arī pierādījās. (..)"

Laura un Līga no jauktā kora "Ogle"
Laura un Līga no jauktā kora "Ogle"

Visbeidzot, vaicāti, vai gaisā virmojošās matu skaldīšanas un tamlīdzīgas problēmas neizbojā svētku prieku, "Ogles" dalībnieki uzskata, ka lielās līnijās tam jāstāv pāri. Latvija ir salīdzinoši maza valsts, visi viens otru pazīst, tāpēc tas tā mēdz notikt. Vienkārši jāstāv tam pāri, jo koru kultūra ir izsena, un tā jāturpina celt tādā pašā godā, kādā tā bijusi pirms 150 gadiem.

Kad dziedi, tu esi skaists

Jauktais koris "Ogle" šajos Dziesmu svētkos kvēlos pirmo reizi, bet Ivara Cinkusa vadītais jauktais koris "Cantus Fortis" pēc dalībnieku reģistrācijas izvirzījies daudzskaitlīgāko kolektīvu augšgalā. Starp simt dziedātājiem – arī Kaspars Simanovičs, Edīte Šēnknehte, Katrīna Dimanta un Ilona Dzērve, kura pilda arī otrās diriģentes funkcijas.

Kaspars Simanovičs ir viens no jaunākajiem kora dalībniekiem: "Uz kori atnācu, pat nepiefiksēdams, ka pēc gada būs Dziesmu svētki! Visi brīnījās, kad to sacīju, jo parasti jau daudzi tajā vilcienā ielec pēdējā brīdī, jo grib tikt uz Dziesmu svētkiem.

Bet man bija sava motivācija un esmu par to priecīgs, ka sakrita abas šīs lietas."

"Mans stāžs korī ir vēl mazāks nekā Kasparam," atklāj Edīte Šēnknehte. "Bet arī – apstākļu sakritība. Lai gan zināju, ka būs Dziesmu svētki, pirms tam pasen biju dziedājusi korī un tad paņēmusi pauzi. Domāju – nē, man tie kori vairs neinteresē. Bet tad kāds man teica – klausies, tu pārāk labi dziedi, vai negribētu atnākt? Tā nu mani kaut kā ievilka, un tagad ir Dziesmu svētki."

No kreisās: Kaspars Simanovičs, Ilona Dzērve, Edīte Šēnknehte un Inta Pīrāga
No kreisās: Kaspars Simanovičs, Ilona Dzērve, Edīte Šēnknehte un Inta Pīrāga

Kas ir jaukākais, kādēļ vērts ir nākt un piedalīties? "Domāju, ka tā ir kopības izjūta," uzskata Kaspars Simanovičs. Sajūta, ka ir tik daudz dažādu cilvēku, kuri ikdienā nesatiekas, kuru ceļi nekrustojas, bet viņi nonāk vienā korī, un dziesmas ir kā tāds kausējamais katls, kas šos cilvēkus vieno savā starpā un rada kopības izjūtu.

Kora dziedāšana vispār ir tāda unikāla lieta: te ir dažādas balsis, ir vīru balsis, ir sievu balsis, katrs dzied šķietami savu – kā dzīvē, bet visi kopā sasniedz harmoniju. Panāk to, ka tas kopā skan tik labi! Šajā ziņā mums vajadzētu mācīties no kora dziedāšanas – šādi dzīvot, ne tikai dziedāt."

Arī viņa kolēģes tam piekrīt. Katrs uz mēģinājumiem atnāk no savām darba gaitām, no savas ikdienas, bet tad, kad tiek atvērtas plaušas dziedāšanai, pilnīgi dvēseles sastopas! Tā dvēseļu sastapšanās ir tas skaistais. Jo tu vari būt jebkāds, bet tad, kad dziedi, tu esi skaists.

Dvēseļu sastapšanās ir brīnumaina, bet kā ir tad, ja fons, kas reizēm virmo gan ap Dziesmu svētkiem pašiem, gan ap skatēm, veidojas ne tik labs? Vai tas neskar labvēlīgo un radošo augsni? "Man īsti nav pieredzes šajā visā, bet ir sajūta, ka tomēr neskar, un gribētu domāt, ka neskar arī veterānus, kuri jau ilgstoši dzied koros un piedalās Dziesmu svētkos, jo mūsu uzdevums ir dziedāt. Mēs priecājamies par dziedāšanu. Mūs neinteresē kaut kādi foni vai runas riņķī apkārt. Mēs nākam baudīt dziesmu, mūziku, kopā būšanu, un mums ar to pietiek. Mums vairāk neko nevajag," uzskata Kaspars Simanovičs.

Viņa sacītajam piekrīt arī Edīte Šēnknehte, Katrīna Dimanta un Ilona Dzērve, uzsverot, ka tas ir lieks enerģijas patēriņš:

"Koncentrējamies uz patīkamo – to, kas skar tieši mūs. Mūsu koris ar to arī atšķiras, ka vienkārši baudām procesu un stāvam pāri visam tam, kas notiek apkārt. Tāpēc mēs esam tik absolūti kolosāls kolektīvs."

Tāpat visi uzrunātie kora "Cantus Fortis" dalībnieki ir vienisprātis, ka darba pienākumi, ģimenes dzīve, hobiji, kas tiek likti svaru kausos iepretim Dziesmu svētkiem, šajos mēnešos ir mazliet pabīdījušies. "Noteikti ir jāpabīdās, nu, nevar jau citādi," teic Kaspars Simanovičs. "Bet lietai, kas patīk, tu vienkārši atrodi laiku. Tā jau ir ar visu mūsu dzīvē. Tas, kas mums patīk, kas mums šķiet svarīgs, tam mēs to laiku atradīsim. Pārējais var pagaidīt."

Ārsts un kordziedātājs Jānis Ozols: Viena no lielākajām Dziesmu svētku problēmām ir virsdiriģentu problēma

Ārstam Jānim Ozolam atmiņu un emociju buķete, par dziedāšanas fenomenu domājot, ir tikpat krāsaina kā svētku gadskārtas. Ar Dziesmu svētku pieredzi, kura sākusies jau bērnībā, dziedot Rīgas zēnu korī, turpinājusies Haralda Medņa izcilajos kolektīvos "Tēvzeme" un "Skaņupe", un joprojām turpinās arī jauktajā korī "Senrīga". 1. slimnīcas kādreizējais vadītājs, šobrīd – arī psihoterapijas prakses vadītājs. 

Inta Pīrāga: Ārsti jau nu reiz nav tā profesija, kuras pārstāvji varētu žēloties par to, ka ikdiena aizrit vienmuļi un tajā trūkst asu emociju. Un tomēr jūs visu mūžu esat atradis ceļu pie koriem!

Jānis Ozols: Koris jau vienmēr veidojas ap diriģentu, un, ja priekšā ir tik izcili diriģenti, kādi bija man, tad var teikt, ka dzīvē ir palaimējies – tā ir organiska dzīves sastāvdaļa. Dārziņskolas zēnu kora vadītājs Krišs Deķis mani savulaik iepazīstināja ar Haraldu Medni, un viņi abi ir mana mūža diriģenti. 

Vai saviem pacientiem kā labu ārstēšanās līdzekli savureiz esat ieteicis pamēģināt dziedāt kādā korī?

Tā tieši ieteicis gan neesmu, bet kā psihoterapeitam man gadījušies tādi cilvēki, kuri paši jau izdomājuši to darīt, un tad esmu viņiem ieteicis, kur meklēt savu kori. Un faktiski ir sanācis. Katram cilvēkam tomēr vajag savu diriģentu, jo ap diriģentu veidojas līdzīgi domājoši cilvēki.

Dakteris Jānis Ozols
Dakteris Jānis Ozols

Aizkadrā teicāt, ka ne visiem ir talants kļūt par virsdiriģentu. Kādām īpašībām ideālajā variantā virsdiriģentam būtu jāpiemīt? Ir kādas īpašas kvalitātes, ko dziedātāji jūt – jā, tas ir mūsējais, mēs viņam ticam, mēs viņu mīlam?

Virsdiriģentam ir [jāspēj] apvienot ļoti daudz cilvēku, un principā

esmu novērojis trīs virsdiriģentu tipus: viņi vai nu iedvesmo un apvieno, vai nu pārliecina un apvieno, vai arī pakļauj un apvieno. Pie iedvesmotājiem piederēja Jānis Dūmiņš, arī Edgars Račevskis, Leonīds Vīgners. Pārliecinātājs bija Haralds Mednis: pie viņa dziedot, vienmēr bija skaidrs, kāpēc. Viņš ļoti lielu uzmanību pievērsta tekstam – kāpēc jābūt tieši tā, un nevienam nebija strīdu. Nu, un pakļāvēji, protams, bija brāļi Kokari.

Imants Kokars, cilvēks ar fantastisku gribasspēku! (..) Viņam bija tas slavenais teiciens: "Man vajag tā!" Šodien tādus īstus pārliecinātājus un īstus iedvesmotājus pat īsti nezinu. Pakļāvēji ir. Viena no lielajām Dziesmu svētku problēmām šobrīd ir virsdiriģentu problēma. Kādreiz bija seši, septiņi, desmit virsdiriģenti. 1990. gada Dziesmu svētkos pirms 33 gadiem pirmoreiz to vairs nenoteica ministrija – bija vēlēšanas. Visi Latvijas kordiriģenti sanāca kopā un ievēlēja piecpadsmit. Šogad būs jau 23 virsdiriģenti un seši Goda virsdiriģenti, tātad kopā – 29! Un mēģiniet iedomāties, kā jūtas koristi, kuriem viena koncerta laikā jāpieskaņojas 29 dažādiem diriģentiem! Turklāt mēģinājumos katrs no viņiem mēģinās no kora izspiest maksimumu – kājās, kājās! Četras līdz sešas stundas mēģinājums, un ne reizi nevar apsēsties...

Šodien gandrīz vai katrs diriģents vēlas kļūt par virsdiriģentu, un cīņas par to "Es, es, es!" rada problēmas koristiem.

Man ļoti patika Dziesmu svētku simtgades koncertu režisora Mihaila Kublinska teiktais koristiem 1973. gadā: "Neskatieties uz publiku, tie ir jūsu svētki!" Un toreiz tā arī bija. Tā tagad varbūt ir tāda veca cilvēka pļāpāšana – sak’, tad zāle bija zaļāka. (smejas) Jā, es pieļauju, ka šodien jaunatne domā savādāk. Bet kaut kas tai lietā ir pazudis. [Virsdiriģentu] vēlēšanās izrādīties un parādīt savu varu ieguvusi ļoti stipras pozīcijas. 

Jūs arī domājat, ka svētki pirmām kārtām ir svētki pašiem dziedātājiem? 

Tie ir latviešu tautas labākās daļas svētki, kur iespējams izjust kopību un tad tautu virzīt kaut kādā virzienā. Jo būtībā virsdiriģentu funkcija ir nacionālo priesteru funkcija! (..) Man pašam Dziesmu svētkos bijis ļoti daudz piedzīvojumu, jo tās naktis jau vienmēr ir negulētas. Atceros, 1972. gadā bija rajona Dziesmu svētki: biju nolicis pēdējo eksāmenu otrā kursa sesijā, pēc tam nodežurējis slimnīcā un aizbraucis uz mēģinājumu Dikļos. Pēc mēģinājuma visi kaut kur aiziet, bet es ēniņā atlikos pagulēt. Pamostos... Orķestris spēlē, koru gājiens iet jau uz estrādi! Piecēlos, nopurinājos un gāju dziedāt!

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti