Ar saviem tautastērpu stāstiem, to nozīmi dalās latvieši no visas pasaules.

"Piemēram, kur es dzīvoju, Austrālijā nebija dzirdējuši par Latviju. Tad ar tērpu, to lepno, skaisto tautu meitu tu vari pastāstīt gan par to, ka Latvija tajā laikā bija okupēta, gan kāda mums ir kultūra. Tautas tērps kļūst par tādu vēstnieku ārpus Latvijas, un vēl arvien šodien tā ir," saka muzeja un pētniecības centra "Latvieši pasaulē" kuratore Marianna Auliciema.

Starp šiem 40 ārzemju latviešu tautastērpiem ir tādi, kurus 1944. gadā paņēma no Latvijas līdzi bēgļu gaitās. Tie ir retums. 

"Tie ir kā skaistuma etaloni. Daudzi etnogrāfiski ļoti pareizi  tādi... vai nu salonā pasūtīti, vai mājturības skolā darināti. Augsta līmeņa tērpi. Citi tērpi ir darināti ārpus Latvijas. Tur ir bijusi vajadzīga ļoti lieta izdoma un liela apņēmība," stāsta kuratore.

Bēgļu nometnēs bija rosīga kultūras dzīve – latvieši dziedāja koros, dejoja, spēlēja teātrī. Visi gribēja savu tautas tērpu. Nabadzības apstākļos nebija viegli sameklēt pareizas krāsas audumus un avotus, kur smelties latvju rakstus.

"Nāk palīdzības pakas ar audumiem, lietotām drēbēm, tad arī meklēja... krāsoja, piemēram, segas pareizā krāsā. Ņēma arī izpletņu zīdu krekliem vai palagu, lai kreklu uzšūtu," ar stāstiem dalās Marianna Auliciema.

"Mana mamma bija maziņa tajā laikā. Mamma viņai bija uztaisījusi tautas tērpu. No skārda bundžām bija izsituši saktas un vaiņagam pērlītes, bet tas jau nebija svarīgi, ka alumīnija. Svarīgais bija, ka bija latviešu tērps,"

piebilst kuratore.

Izstādē atrodams arī tērps, ko darināja Ērika Zosārs Melburnā. Īpašākais ir brunči.

"Tie ir Praulienas brunči, kurus parasti auž. Skatoties tuvāk, var redzēt, ka katra zvaigznīte ir izšūta ar roku. Mainās uz mazām saulītēm. Zosāres kundze ir sēdējusi, viņas dēls, kurš uzdāvināja šo tērpu, atceras – mamma mūžīgi kaut ko izšuj. Visu to lielo gabalu viņa ir izšuvusi, un te aizmugurē var redzēt. Ja kāds zina, tad saprot, kāds milzīgs darbs," saka Marianna Auliciema.

Savukārt izstādē redzamu villaini, saktu un jostu 30. gados Alsungā iegādājās Elfrīda Bikauniece. Uzšuva sev tautas tērpu. Taču 1944. gadā bija jāpamet dzimtene.

"Paņēma līdzi sev, kas bija visdārgākais. Tas bija viņas tautas tērps. Viņa paņēma šo veco trako drānu, sadiedza, lai būtu viņai mugursoma. Kā lences ņēma jostu. Ielika iekšā saktu un tā izbrauca bēgļu gaitās," skaudro stāstu atstāsta izstādes kuratore.

Otrā pasaules kara gados aptuveni 180 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju pameta mājas un meklēja glābiņu rietumos.  Izstādē aplūkojami arī priekšmeti un fotogrāfijas, kas stāsta par dzīvi trimdas kopienās.