"Īpaši par kori netika domāts. Vienu dienu tāpat vien šķirstīju sociālos tīklus, un Šveices latviešu grupā izlēca paziņojums – koris "Staro" atsāk mēģinājumus, aicinām pulciņā. Un man tāds klikšķis – kāpēc gan ne?" atceras Ligita Žīrena (Girin). "Staro" ir ģimeņu koris, kura mēģinājumi notiek Strasbūrā, bet korī sabrauc dziedātāji no vairākām valstīm – Francijas, Vācijas, Luksemburgas, Šveices. "Pirms pieteikties, paskatījos, vai tuvāk nekā nav. Nē, nebija. Tad prātoju – kā turp vispār tikt?! Tā ir svētdiena, transporta nekāda prātīgā nav. Prasu dēlam Norbertam, kuram tobrīd bija septiņpadsmit gadi, vai negrib arī piedalīties, atbraukt man līdzi, lai drošāk. No sākuma viņš teica – nē, vai tu traka esi?! Pēc tam – okei, tev par prieku aizbraukšu līdzi. Bet pēc mēģinājuma jau atzina, ka esot tīri interesanti, kāpēc gan nebraukt un nedziedāt!"
Pārkāpt pāri bailēm
Desmitos vakarā iekāpuši tālsatiksmes autobusā Grenoblē, abi piecos no rīta izkāpa tumšajā un drēgnajā Strasbūrā. Līdz mēģinājumam vēl bija piecas stundas, bet tas pat neesot bijis slikti, jo daudz izstaigājuši, apskatījuši kanālus un kuģīšus, sabildējušies un vispār jautri pavadījuši laiku. "Līdz tam Strasbūrā nebijām bijuši. Tagad braucam ar automašīnu, ceļš ir skaists, daļēji ved arī caur Šveici, ir interesanti braukt. Strasbūrā daudz staigājam. Šeit arhitektūras stils ir pilnīgi citāds nekā pie mums Dienvidfrancijā, ir interesanti apskatīt," saka Ligita.
Torīt atraduši arī kādu ieskrietuvi, kas bijusi vaļā šajā agrajā stundā, kur nopirkt kafiju un kruasānus, bet pēc pāris stundām, lai nebūtu jāsalst tik ilgi uz ielas, viņas pie sevis mājās laipni uzņēma nākamā korabiedre Astrīda.
Ieiešanai jaunā kolektīvā vajadzīga zināma drosme. Ja nu atbrauc tik tālu ceļu, bet nejūties labi? Ligita atzīst – sākumā uztraukums bijis: "Mums tā latviskā audzināšana ir tāda, ka mēs ieejam svešā vidē, cilvēkos tā kā bailīgi, kā atturīgi. Iekšējās domas jau ir – vai pieņems? Toreiz nodomāju – kā būs, tā būs! Sajūtas pirmajā reizē bija dīvainas, jo bija diezgan daudz arī citu jaunu dziedātāju, bija individuālas balsu noklausīšanās, un tad uzreiz sākām ar man svešām dziesmām, domāju, vai maz to varēšu iemācīties? Bet cilvēki mūs pieņēma ļoti labi, sirsnīgi, sajutos kā savējā.
Ārvalstīs dzīvojošo latviešu kopās jau laikam tomēr ir citādāk, jo visi saprot – esam dažādi, bet vienā situācijā; visi esam ārpusē, bet ar Latviju sirdī, un mēģinām to gariņu noturēt, kā nu kurš māk."
Kad ciparu kļūst par daudz
Francijā Ligita dzīvo jau 23 gadus. Latvijā iepazinās ar francūzi, savu tagadējo vīru Filipu, kurš tolaik piedalījās Ķeguma un Pļaviņu HES atjaunošanas darbos. "Vienā brīdī bija jāizvēlas, kur turpmāk dzīvosim. Franciju izvēlējāmies divu iemeslu dēļ. Lai cik nebūtu skaudri, viens bija materiālais aspekts. Otrs – valodas. Ja mēs paliktu Latvijā, Filipam būtu jāapgūst uzreiz divas valodas – latviešu un krievu, jo tehniskajās nozarēs, vismaz tolaik, lielākā daļa strādājošo bija krievvalodīgie. Man Francijā būtu vienkāršāk," Ligita atceras.
Franču valodas apgūšanai atbraucot Ligita izvēlējās ne to vieglāko ceļu – iestājās universitātē, kur mācījās par uzņēmumu un administrācijas vadītāju, bet pēc tam sāka strādāt grāmatvedības jomā. Uz savu 50 gadu jubileju Ligita gatavo sev dāvanu – jaunu profesiju, kas nepavisam nav saistīta ar finansēm. Šobrīd viņa apgūst galvas, roku un pēdu refleksoloģiju. Tā ir zinātne par refleksiem. Ar uzspiedienu masējot noteiktus punktus, piemēram, pēdās, ķermenis tiek atbrīvots no spriedzes, noguruma, uzlabojas cilvēka pašsajūta, mentālais un emocionālais stāvoklis.
"Nolēmu kardināli mainīt savu profesionālo dzīvi. Iepriekš man galīgi nemaz nebija intereses par ko tādu, par ķermeņa anatomiju. Bet pienāca brīdis, kad likās – kaut kā pietrūkst. Visu laiku tikai cipari, bilances, nodokļi... Protams, es palīdzu uzņēmumiem, strādniekiem, bet pietrūka darba dvēselei. Lēnām meklēju kaut ko. Arī dzīvē mēdz pienākt brīdis, kad vairāk jāsāk rūpēties gan par savu, gan tuvinieku veselību, tā arī iepazinos ar šo jomu, tā mani ieinteresēja, un tagad mācos. Iepazīstu cilvēka ķermeni vairāk, pamatīgāk, no pavisam cita skatpunkta. Tas ir man kas pilnīgi jauns!" stāsta Ligita.
"Latvijā visi runā ļoti ātri!"
Jauns pagrieziens Ligitas dzīvē bija arī koris. Kopš novembra reizi mēnesī Ligita ar Norbertu mēro 600 kilometru, lai apmeklētu mēģinājumus, bet mājās mācās dziesmas no balsu ierakstiem.
Norberts, kuram nu jau astoņpadsmit, atzīst, ka pirmo reizi uz kora mēģinājumu tik tālu braucis patiešām tikai tāpēc, lai pavadītu mammu un lai viņai būtu jautrāk un drošāk. Norberts šobrīd mācās vidusskolas pēdējā klasē, kur papildus parastajiem mācību priekšmetiem kā izvēles opciju apgūst arī informātiku un arhitektūru. Šāda iespēja – izvēlēties ieskatu dažādās nozarēs – skolēniem tiek dota, lai atvieglotu tālākās mācību izvēles. Norberts gribētu turpināt mācīties lietišķo dizainu, ir nosūtījis pieteikumus uz vairākām dizaina skolām un arī uz pilsētvides attīstības programmu. Līdztekus viņš mūzikas skolā mācās akordeonu, kas arī bijusi paša izvēle. Francijā mūzikas skolās bērniem pirmajā gadā ir iespēja izmēģināt dažādus instrumentus, lai tos iepazītu un saprastu, kurš labāk patīk. Kas zina, varbūt nākamajā sezonā kādā no kora koncertiem būs iespēja ne tikai dziedāt, bet arī spēlēt!
Dziedot mācās valodu
Par piederību Norberts teic: "Jūtos kā francūzis, bet nekad neaizmirstu, ka manī ir arī Latvija. Mēs braucam turp katru gadu. Esot Latvijā, jūtos tur piederīgs, vienīgi grūti ar valodu. Latvijā visi runā ļoti ātri!"
Ligita saka – šobrīd nožēlo to, ka savulaik nesanāca bērniem pilnībā iemācīt latviešu valodu: "Mana vislielākā nožēla, ka nebija laika bērniem vairāk mācīt latviešu valodu. Līdz trīs gadu vecumam, kamēr negāja skoliņā [Francijā par skoliņu sauc bērnudārzu – red. piez.], visi runāja latviski. Bet tad no astoņiem rītā līdz pieciem pēcpusdienā franču vidē, mājās vakarā visi pēc darba un skolām, jātaisa ēst, vakara darbi. No sākuma mēģināju runāt abās valodās, bet man bija tāda spriedze galvā, jo pati vēl turpināju pilnveidot savu franču valodu, un tad domāju – nē, tad labāk es franciski stāstu, kas ir Latvija, kas tur notiek, un, ja gribēs iemācīties latviešu valodu, iemācīsies tāpat, kā es iemācījos franču valodu. Gribēšanai liels spēks, ja grib, visu var iemācīties. Dēls Arnolds no pirmās laulības ļoti labi runā latviski, jo līdz pieciem gadiem gāja bērnudārzā Latvijā. Kad atbraucām, mums paveicās, Grenoblē dzīvoja latviete, Almas kundze, pirmās Latvijas Republikas laika skolotāja ar ļoti izkoptu valodu. Arnolds katru trešdienu gāja uz latviešu valodas stundām pie viņas. Tagad Arnolds brauc pats uz Latviju, kad ir atvaļinājums; brauc pie radiniekiem, runā latviski. Protams, ar franču akcentu, bet sazinās."
Zīmīgi, ka Norbertam mīļākā dziesma no dziesmu svētku repertuāra ir nebūt ne vieglā "Sit kociņu pie kociņa": "Visgrūtāk, kur daudz vārdu ar latviešu izteikto "r".
Un vēl grūti vietās, kur jātur ritms un kur locījumu vietas ar latviešu valodas līdzskaņiem." Mamma piebilst – dziedāšana vispār esot laba lieta, lai mācītos valodu, izrunu. Viņai pašai patīkot pilnīgi visas repertuāra dziesmas, bet par sirdij tuvāko sauc "Krauklīt`s sēž ozolā" – varbūt tāpēc, ka to kopā ar citiem jauniešiem daudz dziedājuši Latvijas neatkarības atgūšanas laikā un tā saistās ar labām atmiņām. Skolas laikā Ligita arī dziedājusi korī, bet ar to dziedāšanas pieredze beigusies, tik vien kā bērniem, maziem esot, dziedātas latviešu šūpuļdziesmiņas.
Lepni par latvisko "s"
Pavisam Ligitai ir trīs braši dēli – Arnolds (28), Norberts (18) un pastarītis Kristofers (8). Vārdi visiem ir skanīgi un, kas zīmīgi, gan latviešiem pazīstami, gan zināmā mērā arī starptautiski. "Izvēlējāmies apzināti, lai vecmāmiņām un vectētiņiem abās valstīs būtu viegli izrunāt!" smejas Ligita.
Daudziem nepatīk, ka vārdi tiek latviskoti, bet Ligitas visi dēli ir lepni, ka viņu vārdiem ir latviskais "s" beigās: "Viņi jūtas īpašāki, jā! Un, ja kāds šeit to nepasaka, viņi izlabo."
Vai pārējā ģimene nevēlas piebiedroties dziedāšanai? Ligita saka – vīrs patiešām dziedot ļoti labi, mēģinot pierunāt. Pastarītis gan ļoti vēloties, turklāt arī viņš ir muzikāls – apgūst klavierspēli. Un, tā kā "Staro" ir ģimeņu koris, kur kopā ar vecākiem dzied arī dažādu vecumu atvases, rudenī nekādu šķēršļu pievienoties nebūs arī Kristoferam.
Tikmēr mamma un Norberts gatavojas lielajam notikumam – dalībai dziesmu svētkos. Norberts saka – īpaši specifisku gaidu neesot, vēloties to visu vienkārši izbaudīt:
"Zinu, ka būs daudz, daudz cilvēku, kas viens otru nepazīst, bet kas visi dziedās vienas un tās pašas dziesmas. Tas būs tas brīdis, kad varēšu kaut ko izjust kopā ar daudziem citiem latviešiem."
Skolasbiedri īpaši neinteresējoties par Norberta dziedāšanu latviešu korī, izņemot kādu citas tautības klasesbiedreni, bet Ligitas franču kolēģi gan: "Viņi ir šokēti un vienlaikus stāvā sajūsmā – kā, tu brauc tik tālu dziedāt?! Bet man tas ir piederības jautājums, nekā tuvāk te nav."
Kopsajūtai vārdi nav vajadzīgi
Gatavojoties dziesmu svētkiem, abiem šūdināti arī tautiskie tērpi. Izvēlējušies jaunrades tērpus, kas nav etnogrāfiski precīzi un no kāda konkrēta novada, bet ieturēti tautastērpu stilā. Tos šuvusi Ligitas māsa, mēri tika pārsūtīti elektroniski.
Ligita smejas, ka Norberts kautrējoties skaļi atzīt, bet tautiskajā tērpā jūtoties ļoti labi, pat ielicis foto savos sociālo tīklu profilos. "Viņš vēl priecājās, ka pirmo reizi bikses esot kā uzlietas, šūtas tieši uz augumu! Jo veikalos pirktās parasti met krunkas. Jutās ļoti pacilāts, teica man – es jūtos kā īsts latvietis!"
Par svētkiem abi ir gaidu pilni, jo abiem tie būs pirmie svētki kā dalībniekiem:
"Dziesmu svētkiem 150 gadi, tā būtu lieliska izdevība piedalīties, izjust to kopības sajūtu Latvijā. To nevar izstāstīt, ja cilvēks nav piedalījies, nav redzējis."
Skatītājos būs arī Norberta tētis un jaunākais brālis, kas dosies turp no Francijas. Vēlmi piebiedroties izteikuši vairāki franču draugi, kuriem Ligita rādījusi iepriekšējo gadu ierakstus. Un lūguši, lai nofilmējot skatus no dziedātāju skatpunkta.
"Uz pasākumiem esmu uz Latviju vedusi visu savu franču ģimeni, piemēram, uz Rīgas 800 gadu jubilejas dziesmu svētkiem, tas viņiem bija neaizmirstams piedzīvojums! Viņi teica – nu mēs arī jūtamies kā latvieši. Kaut vārdus nesaprata, bet izbaudīja emocijas, saliedētību. Un kur nu vēl "dziedošie tramvaji"! Viņi ierakstīja video, cik gadu jau pagājis, bet ik pa brīdim turpina atskaņot un visiem stāstīt. Tās ir tās labās enerģijas, kas pārceļas no cilvēka uz cilvēku bez vārdiem, bez kādām norādēm.
Filipa vecāki nu jau ir krietnos gados, bet ceru, ka pievienosies franču draugi. Francūži sanākšanās dzied ļoti reti. Kaut bieži svinam svētkus arī francūžu lokā, Norberts saka – man patīk, kā svētkus svin latvieši. Pie latviešiem ir citādāk – sirsnīgāk, patiesāk un omulīgāk."
