Sidraba birzs

Lieluzvedums “Mūžīgais dzinējs”, DA "Daiļrade" mēģinājumā un Agritas Murānes svētku stāsts

Sidraba birzs

Diriģentu koris, vokālo ansambļu aktivitātes un Guntras Kuzminas-Juknas svētku stāsts

"Kopā augšup" aizkulises, ekspozīcija "Dziesmusvētku telpa" un Ilgas Šķenderes stāsts

Tās visas skaistās lietas. Dziesmu svētku noslēguma koncerta un ekspozīcijas «Dziesmusvētku telpa» aizkulisēs

XXVII Vispārējie latviešu dziesmu un XVII deju svētki kulminēs 9. jūlijā ar noslēguma koncertu "Kopā augšup". Savukārt Mežaparka Lielās estrādes ziemeļrietumu spārnā durvis jau vērusi Rakstniecības un mūzikas muzeja jaunā ekspozīcija "Dziesmusvētku telpa".

Komponists Zigmars Liepiņš paziņoja, ka izņem no koncerta repertuāra savu dziesmu "Svētī debesīs šo zemi", kurā kā teksta autors norādīts Kaspars Dimiters, Latvijas Radio 3 "Klasika" raidījuma "Sidraba birzs" tikšanās ar radošo grupu jau bija notikusi, bet šobrīd zināms, ka koncerta veidotāji, respektējot komponista vēlmi, ir atraduši alternatīvu, aizstājot to ar Raimonda Tigula "Rīta un vakara dziesmu". Tā koriem ir pazīstama, jo skan arī programmā "Tīrums" un ļoti labi iederas noslēguma kopīgajā dramaturģijā.

Bet Zigmara Liepiņa rīcībai ir savi pamatoti iemesli. "Jo kas ir dziesmu svētku būtiskākā īpašība? Īpatnība koriem un dziedātājiem ir tā, ka viņi dzied ar spožām acīm, sajūsmināti par katru noti, ko izdzied. Viņiem tas ir dvēseles stāvoklis. Nevaru iedomāties, ka tie cilvēki, kuri zina, ko pašlaik dara Dimiters, varētu sevī atrast tādu dvēseles stāvokli, kurā nodziedāt dziesmu, kurā ir vārdi "Dievs, svētī Latviju!". Kaut arī tie nav Kaspara vārdi, visi pārējie ir viņa. Pēc visa tā, ko viņš uzrakstījis krievu valodā un publicējis ar pilnīgi skaidru attieksmi attiecībā pret Latvijas valsti un pret Latvijas tautu... Tāpēc uzrunāju Romānu Vanagu un Mārtiņu Klišānu, ka atceļu šīs dziesmas izpildījumu dziesmu svētkos un tā tiek noņemta no repertuāra. Jo nevaru iedomāties, kādā veidā tā tur varētu parādīties."

Mūsu liktenis – kopā augšup iet

Viens no koncerta "Kopā augšup" uzstādījumiem ir paaudžu satikšanās, tāpēc tajā piedalīsies visu paaudžu dziedātāji, dejotāji, mūziķi. Arī repertuāra kodolu veido tās vērtības, kas sakrātas pūrā un mantotas no paaudzes paaudzē. Plašākā sarunā tiekamies ar trim personībām no noslēguma koncerta "Kopā augšup" kuplās rīkotāju komandas, kuru pārziņā ir saturiskais un arī skaitliski vērienīgais dalībnieku skaits: koncerta māksliniecisko vadītāju Romānu Vanagu, deju virsvadītāju Ivetu Pētersoni- Lazdāni, kuras pārziņā plaša deju kolektīvu iesaiste, un pūtēju orķestru diriģentu Gunti Kumačevu, kura pārraudzībā ir pūtēju pienākumi.  

Inta Pīrāga: Ja es katram no jums lūgtu pateikt tos trīs vissvarīgākos atslēgas vārdus attiecībā uz šo koncertu, kas visbūtiskāk atklāj tā nozīmi…

Romāns Vanags: Man tā

grūti uzreiz pateikt trīs vārdus, bet tos divus noteikti zinu, jo "Kopā augšup" ir manis izdomāti kopā ar mūsu koncerta režisoru Reini Suhanovu. Trešais laikam būtu vārds "liktenis" – ka mūsu liktenis ir kopā iet augšup.

Guntis Kumačevs: Pirmām kārtām domāju no pūtēju orķestra viedokļa, bet saskatu trīs principus, kas vijas cauri visam noslēguma koncertam, un man tie būtu mūsdienīgums, skats uz senatnīgo un tajā pašā laikā arī skats tālāk, uz nākotni.

Iveta Pētersone-Lazdāne: Redz, kā – mēs tomēr nemaz tik vienādi nedomājam.

Es varbūt tā tradicionālāk. Jebkuriem dziesmu un deju svētkiem ir svarīgi gan dalībnieki, gan vadītāji, kas viņus vada, gan skatītāji, kas to visu bauda.

Kori šoreiz ar pūtējiem un dejotājiem tik lielā skaitā koncertā būs pirmo reizi. Kādēļ tas bija svarīgi? Lai gan zinām no vēstures, ka arī dejotājiem, pūtējiem, arī koklētājiem un folkloristiem ir svarīgi atrasties uz skatuves noslēguma koncertā.

Romāns Vanags: Tas jau arī man pašam bija tas motivējošais dzinulis uzņemties šo darbu, jo

pats neesmu piedāvājis nevienu koncepciju: mani aicināja mani kolēģi – koru nozares padome nobalsoja par mani vienbalsīgi, ka man vajadzētu uzņemties šī koncerta māksliniecisko vadību, un tad nu meklēju domubiedrus.

Esmu priecīgs, ka izdevies atrast gan Ivetu, gan Gunti, gan arī Airu [Birziņu] un Agitu [Ikaunieci-Rimšēvicu], tāpat arī Reini [Suhanovu] un Austri [Mailīti] – tās ir mūsu svarīgākās personas, kuras šajā laikā ir garīgi ļoti sadraudzējušās. Jo tieši šādā veidā, strādājot kopā, redzi ne tikai savas nozares svarīgās lietas, kas ir ārkārtīgi nozīmīgas tieši šādā noslēguma koncertā. Joprojām ir interesanti sekot līdzi gan Gunta domām un vērtībām par to, kādai mūzikai būtu jāskan noslēguma koncertā. Tāpat Ivetas izvēlētās dejas. Man liekas, visspilgtākā tomēr būs mūsu kopīgā ideja visas nozares savīt kopā vienā veselumā, ko mēs savā draudzīgajā komandā saucam par novadu uznācienu.

Mežaparka estrādē būs pilnīgi visi pūtēju orķestri, kas gatavojas šiem svētkiem. Gunti, saprotu, ka repertuārs ir labi aprobēts un ilgi gatavots arī no jūsu lielkoncerta, bet vai ir arī kāds īpašs pārsteigums atstāts tieši Mežaparkam?

Guntis Kumačevs: Protams, ir arī repertuārs, kurš tīri praktisku iemeslu dēļ mums dublējas no pūtēju orķestra lielkoncerta, bet ir arī īpaši šim koncertam rakstīts skaņdarbs – Riharda Zaļupes "Dziesmu svētku fanfaras", kas būs pirmatskaņojums. Kaut kādā ziņā šis ir skaņdarbs no manis pieminētajām vērtībām – mūsdienām, pagātnes un nākotnes: manuprāt, šis darbs aptver visus trīs faktorus. Būs arī Nacionālo bruņoto spēku štāba orķestra un arī Zemessardzes orķestra mūziķu priekšnesumi kopā ar koriem, un atvēlēts laiks arī jau Romāna pieminētajiem novadu uznācieniem. Un šeit, manuprāt,

būs ļoti būtiska nianse, kas nav dzirdēta jau ļoti daudzus dziesmu svētkus, vismaz manā atmiņā tas noticis tikai deviņdesmitajos gados: proti, šajos dziesmu svētkos dejotāji uzstāsies kopā ar dzīvu mūziku, ar dzīvu pūtēju orķestri, ar ko es mūs visus arī apsveicu un gaidu šos priekšnesumus!

Iveta, kā tas ir – dejot dzīvās mūzikas pavadībā?

Iveta Pētersone-Lazdāne: Šajā noslēguma koncertā visi 11 deju numuri – un tas ir daudz vairāk nekā iepriekš – notiks dzīvās mūzikas pavadījumā. Protams, amatierdejotājiem tas ir liels izaicinājums. Bet ar koriem jau esam mājasdarbu veikuši – koristi ar saviem virsdiriģentiem iedziedājuši fonogrammas, lai mēs jau lēnā garā pie dzīvā skanējuma varētu pierast. Mēs arī saprotam, ka

būsim tā mirkļa maģijas sastāvdaļa: esam gatavi strādāt kopā ar virsdiriģenta rokām, redzēt un just kori un dejot dzīvās mūzikas pavadījumā. Šāds mirklis ir iespējams tikai tās trīs minūtes vai pusotru minūti – cik nu deja ilgst, un tas nekad vairs nebūs atkārtojams!

Droši vien dejotājiem tas ir liels prieks, saviļņojums – būt sastāvdaļai no šī priekšnesuma. 

Viens no koncerta vadmotīviem ir paaudžu satikšanās, kas ir dziesmu svētku tradīcijas saglabāšanas pamatā. Arī repertuāra kodolu veido tās vērtības, kuras sakrātas pūrā un mantotas no paaudzes paaudzē.

Iveta Pētersone-Lazdāne: Šis ir saviļņojošs jautājums, uz kuru nav nemaz tik viegli atbildēt bez asarām acīs. Jo,

lai cik nebūtu dīvaini, senioru kolektīvi, kuri patiesībā ir kopdejošanas tradīcijas aizsācēji nu jau pirms 75 gadiem, jo deju svētki šogad svin 75. gadskārtu, senioru kolektīvi noslēguma koncertā nekad nav piedalījušies! Šie ir pirmie svētki, kad noslēguma koncertā piedalīsies visas dejotāju paaudzes –

bērni, jaunieši, vidējā paaudze un seniori, tātad no mazbērniem līdz vecvecākiem.

No kreisās: Inta Pīrāga, Romāns Vanags, Guntis Kumačevs un Iveta Pētersone-Lazdāne
No kreisās: Inta Pīrāga, Romāns Vanags, Guntis Kumačevs un Iveta Pētersone-Lazdāne

Romāns Vanags: Un tas nu ir izdevies! Jauniešu kori – vairāk nekā 2000 jaunu dziedātāju! – ar savu klātbūtni piedalīsies noslēguma koncerta pēdējās sešās dziesmās. Nāks arī senioru kori. Tā būs tiešām īsta paaudžu satikšanās.

Lolita Ritmane speciāli šim koncertam uzrakstījusi jaunu dziesmu "Augšup dzīvība skan", kurā izskan ideja par saknēm: ka no tām viss sācies un mums tās jāredz. Ja mēs tās laikus nepamanīsim un nekopsim, tad tas koks arī neizaugs. Tās visas skaistās lietas noteikti būs.

Pūtējiem šajā ziņā laikam mazliet vieglāk. Tur tās saknes ir ļoti saplūdušas, mūzikas skolas ar amatieru pūtēju orķestriem – grūti atdalīt, kurš ir kurš.

Guntis Kumačevs: Jums pilnīga taisnība. Jāņem vērā tas, ka pūtēju orķestru mūziķi mācās spēlēt konkrētu instrumentu, un tas ir ilgstošs process. Ja salīdzinām ar kora un dejas nozari, skaitliski mūsu ir nesalīdzināmi mazāk, tāpēc cenšamies saudzēt jebkuru orķestri, jebkuru mūziķi un priecājamies gan par kādu ļoti pieredzējušu kungu vai dāmu, gan jaunieti, kurš vēlas startēt pūtēju orķestrī jau mūzikas skolas vecumā...

Vai sirds pēc šiem diviem mēnešiem, kas bija pilni emocijām saistībā ar skatēm, jums ir mierīga? Skates ir noslēgušās, visi kvalitatīvie rādītāji zināmi. Vai tas dod drošības izjūtu? 

Romāns Vanags: Man – jā. Kā jums, kolēģi?

Guntis Kumačevs: Ja runa par skatēm, tad – jā, bet ja runājam par mazu uztraukumu, tad tas ir aktuāls pēdējos pāris gadus un ir mazliet saglabājies arī pēc pandēmijas beigšanās. Vēl arvien atmiņā ir dziesmu svētku noslēguma izmēģinājuma koncerti dažādos novados pagājušajā gadā. Bet var teikt, ka tas ir tāds patīkams satraukums par to, kas ir pārdzīvots un kas tūlīt pat tuvākajā laikā notiks.

Iveta Pētersone-Lazdāne: Es tev piekrītu – ir patīkama sajūta būt tonusā, jo lielais mājasdarbs ir sagatavots un to, kas līdz šim bijis plānots uz papīra, mēs tūlīt ieraudzīsim īstenojamies dzīvē.

Dziesma. Upe. Laiks

29. un 30. maijā ar svinīgu atklāšanu Mežaparka Lielās estrādes ziemeļrietumu spārnā durvis vērtas Rakstniecības un mūzikas muzeja jaunajai ekspozīcijai "Dziesmusvētku telpa", kura apmeklētājiem pieejama no 1. jūnija. Un paldies čaklajām bitēm no ekspozīcijas vadības – izglītojošās un pētnieku komandas: ekspozīcijas vadītājai Ivetai Gravai, Rakstniecības un mūzikas muzeja (RMM) pētniecei un mākslas ekspertei Daigai Bondarei, izglītojošā darba un darba ar apmeklētājiem vadītājai Inesei Zariņai un RMM sadarbības un attīstības vadītājai Leonardai Ķesterei, kuras ļauj nesteidzīgi izbaudīt visas interaktīvās multimediālās, vizuālās un emocionālās iespējas, ko šī telpa divos stāvos piedāvā. Īpašu ievērību pelna četri objekti: multimediālā instalācija "Lielākais koris pasaulē", interaktīvā dārgumu siena "Laika upe", Līgo karogs un kormūzikas klausīšanās krēsli. 

No kreisās: Inese Zariņa, Leonarda Ķestere un Daiga Bondare
No kreisās: Inese Zariņa, Leonarda Ķestere un Daiga Bondare

Inta Pīrāga: Atrodamies ekspozīcijas pašā viducītī. Pasaules lielākais koris laikam ir viens no centrālajiem objektiem?

Inese Zariņa: Jā, tieši tā arī ir. Mūsu ekspozīcijā tā ir centrālā vieta, ar ko mēs ļoti lepojamies: te ir 128 ekrāni, uz kuriem var vērot dziesmu svētku stāstu, kā tas top no dabas skaņām, kulminējot Mārtiņa Brauna dziesmā "Saule. Pērkons. Daugava".

Ekspozīcija "Dziesmusvētku telpa"
Ekspozīcija "Dziesmusvētku telpa"

Cik ilgu laiku apmeklētājs var šeit pavadīt?

Inese Zariņa: Principā plānojam, ka apmeklētājs varētu šeit pavadīt stundu, bet vēl testējam un skatīsimies, jo ir aizdomas, ka ar stundu varētu būt mazlietiņ par maz, ja gribas apskatīties Laika upi, paklausīties kormūziku klausāmkrēslos un vēl paralēli tam redzēt filmu. 

Inta Pīrāga un ekspozīcijas "Dziesmusvētku telpa" klausāmkrēsli
Inta Pīrāga un ekspozīcijas "Dziesmusvētku telpa" klausāmkrēsli

Leonarda Ķestere: Kompozīcijas veidotāji vēlējušies iziet gan dabas cikla, gan cilvēka dzīves ceļu, to visu miksējot ar nepagurstošo gatavošanos dziesmu svētkiem visā Latvijā, visā pasaulē no malu malām. Unikāls ekspozīcijas projekts! Šī sinhronizācija gan attēlam, gan skaņai, šie daudzkanālu ieraksti ar atsevišķām balsīm, balsu grupām, ko veicis Sigvards Kļava, šī kompozīcija, kuru ir veidojis videomākslinieks Roberts Rubīns – viņi ir brīnumdari! (..)

Ekspozīcija "Dziesmusvētku telpa"
Ekspozīcija "Dziesmusvētku telpa"

Daiga Bondare: Mūsu Laika upe, kas šo tradīciju ir atnesusi no 150 gadu vēstures līdz mūsdienām, turpina plūst arī tālāk. Tajā mēs redzam dažādas fotogrāfijas, kas ataino laikmeta garšu dziesmu svētku notikumā. No svētku pirmsākumiem attēlu vēl ir diezgan maz, jo tie bija pašas fotogrāfijas pirmsākumi. No pašiem, pašiem pirmajiem Vispārīgajiem latviešu dziedāšanas svētkiem ir saglabājusies tikai viena fotogrāfija, kuru šeit var aplūkot: tas ir Dikļu dziedāšanas biedrības koris, kurš, visticamāk, nofotografējies kādās iekštelpās. (..)

Mūsu mākslinieces Annas Heinrihsones koncepcijā šī tiešām ir tāda Laika upe, kas neakcentē kādu konkrētu dalībnieku vai kādu izcilu personību – šeit ir visi dziesmu svētku dalībnieki kā lielās upes daudzie pilieni, kas satek kopā balsu un soļu simfonijā.

(..) Varbūt šķiet, ka šādā muzejā īstā vieta būtu dažādiem dziesmu svētku kausiem, balvām, apbalvojumiem un medaļām. Protams, daļu no tā šeit var redzēt, bet mums ir arī ļoti, ļoti interesanti un neparasti svētku vēstures liecinieki – piemēram, virsdiriģentam Jānim Dūmiņam dāvinātais ozollapu vainags vai brīnišķīgais bišu darbs no Dikļu estrādes, kas atradās, nojaucot iepriekšējo Neikena kalniņu – estrādes būvi. Protams, blakus bišu darbam ir arī mākslinieka darbi, tādi kā Haralda Medņa vadītā Lazdonas kora balva 1938. gada dziesmu svētkos. Amplitūda tam, ko šeit var redzēt, ir patiešām ļoti, ļoti plaša.

Restaurētais Jāņa Dūmiņa ozollapu vainags
Restaurētais Jāņa Dūmiņa ozollapu vainags

Ozollapu vainags ir restaurēts?!

Daiga Bondare: Jā, tas ir brīnišķīgs projekts, ļoti, ļoti interesanta pieredze mūsu muzeja restauratoriem, jo mūsu muzejā strādā galvenokārt papīra restauratori. Taču

Jāņa Dūmiņa ozollapu vainagam pirms iznāciena Dziesmu svētku muzejā bija vajadzīga neliela skaistumkopšana, un to mūsu kolēģiem palīdzēja veikt Dabas muzeja botāniķe Janta Meža. Tas ir brīnišķīgs stāsts par to, kā restauratori veselu dienu no mazliet sagurušā Dūmiņa vainaga izveidoja spirgtu, kuplu, brīnišķīgu ozollapu vainagu,

par kuru tiešām var noticēt, ka pavisam, pavisam nesen Jānim Dūmiņam to kora dziedātāji galvā likuši un ar to droši vien Dūmiņš ir gaisā mests. Kas to var zināt… Mūsu lepnums ir Līgo karogs, ar ko viss sākās. Šī ir Līgo karoga visjaunākā kopija, jo iepriekšējā bija izgatavota 2018. gada dziesmu svētkiem. Šo kopiju dziesmu svētku gājienā nenesīsim, lai nepakļautu vēja, saules un lietus iedarbībai. Bet šis karogs ir ļoti tuva kopija oriģinālam.

Ekspozīcijas "Dziesmusvētku telpa" vadītāja Iveta Grava
Ekspozīcijas "Dziesmusvētku telpa" vadītāja Iveta Grava

Vai ir kas īpašs jāņem vērā ekspozīcijas apmeklētājiem?

Iveta Grava: 

Šis būs viens no pirmajiem muzejiem, kurā būs ļoti stingra tā saucamā "Time Lapse" jeb laika sistēma, kad lūgsim tiem, kuri vēlas nākt uz ekspozīciju, mērķēt uz kādu konkrētu ierašanās laiku.

Cik ilgi viņi šeit vēlēsies uzturēties, tas būs viņu pašu ziņā, jo te ir ļoti daudz ko redzēt, meklēt, pētīt un apskatīt – kaut vai visu dienu šeit var pavadīt! Šī ekspozīcija, gluži tāpat kā Rīga, nekad nebūs gatava, jo tradīcija turpinās, turpināsies mūsu darbs. Mēs turpināsim tālāk pētīt, atrast jaunus ceļus, klausīties apmeklētāju stāstos par dziesmu svētkiem. Šī ir tiešām tāda vieta, kur mēs stāstīsim jums un jūs arī stāstīsiet mums.

Bārtas novada tautastērpa ansambļa daļa - sievas vainagcepure. Piederējusi Latvijas Valsts prezident...
Bārtas novada tautastērpa ansambļa daļa - sievas vainagcepure. Piederējusi Latvijas Valsts prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai. Ar šo vainagcepuri Vaira Vīķe-Freiberga uzstājās, sakot atklāšanas runu VI Latviešu dziesmu svētkos Toronto 1976. gada 27. jūnijā, kā arī Dziesmu un deju svētku "Rīgai 800" noslēgumā Mežaparka Lielajā estrādē 2001. gada 29. jūlijā. Darinājusi Otīlija Mežule. Kanāda, Toronto, 20. gs. 70. gadu pirmā puse. Rakstniecības un Mūzikas muzeja krājums

Diriģente Ilga Šķendere: mums jākopj lauki – lai ir kas dzied

Koncertā "Kopā augšup" piedalīsies arī Cēsu Valsts ģimnāzijas koris Ilgas Šķenderes vadībā. Kāds ir viņas dziesmu svētku stāsts?

Inta Pīrāga: Izrādās, ka jubileja ir ne tikai dziesmu svētkiem, bet arī jums. Un, ja tā padomā, tad tikai par divām trešdaļām mazāk nekā svētku kustībai kopumā!

Ilga Šķendere: Jā, tas bija ārkārtīgi skaists laiks, man bija tikai septiņpadsmit.

Mācījos Rēzeknes mūzikas vidusskolā un dziedāju sieviešu korī "Ieviņa", diriģente bija mana diriģēšanas skolotāja Anta Milaševiča. Pašas gatavojām īstos, autentiskos tautas tērpus un, šķiet, bijām pirmās un vienīgās, kas gājām gājienā pastalās. Un tas prieks, tas lepnums – tas nav izmērojams, tas nav izstāstāms! 

Sasniedzām ļoti labus rezultātus. Bijām ārkārtīgi laimīgi, paši gājām gājienā, un pēc tam tā kopība estrādē – arī tas nav izstāstāms… Un tad jau bija 1973. gads, dziesmu svētku simtgade, un tas, cik mēs bijām augstās debesīs – tas bija pasakaini. Bijām ļoti draudzīgs kurss, no kura ļoti daudzi bijām Mežaparka estrādē. Tas vēl vairāk kuplināja un pavairoja prieku un laimes sajūtu.

Ilga Šķendere un Inta Pīrāga
Ilga Šķendere un Inta Pīrāga

Vai atmiņā palicis arī tas laiks, kad bija jādzied ne tikai latviešu dziesmas un tautasdziesmas? 

To atceros ļoti labi. Atceros, kā priekšā soļoja padomju karavīri. Vienmēr skatījos debesīs, vai kāds nelido. Nopietni! Man tad bija tāda baiļu sajūta, ka tikai kāds nelido pāri Mežaparka estrādei. Atceros arī 1985. gadu, kad ar saucieniem "Gaismas pili! Gaismas pili!" izsaucām Haraldu Medni… Un tad dziedājām ar asarām acīs. Ak, tās naktis skaistās...

Tās ir pirmās spilgtās atmiņas. Bet šo gadu laikā noteikti nākušas klāt vēl citas. Kas jums pašai ir noteicošais – kam jānotiek dziesmu svētkos, lai tie paliktu atmiņā ar saviļņojumu, ka gribas raudāt no laimes?

Vispirms mums jāprot radīt prieku sevī, lai tad ar prieku ietu pie citiem.

Vienmēr esmu ārkārtīgi mīlējusi savus skolniekus, ar kuriem esmu strādājusi: mums bijis ļoti, ļoti labs kontakts. 35 gadus nostrādāju Cēsu mūzikas novirziena skolā un tagad strādāju Cēsu Valsts ģimnāzijā, un nevaru pat izstāstīt, cik atsaucīgi ir jaunieši! Ar mazajām meitenēm savulaik braucām uz ārzemēm, dziesmu svētkiem, koncertējām Latvijā. Un tagad ar ģimnāzijas jauniešiem tāpat. Tas nāk no tā, ka mums ir jārada prieks. Būsim sirsnīgāki un atvērtāki viens pret otru, tad arī prieks vairosies un gribēsim vairāk darīt.

Citur saka – koru nav un ejam mazumā. Varbūt izklausīsies lielīgi, bet ir jābūt tam priekšā stāvētājam, diriģentam, kas vieno visus, un mums pēc iespējas vajadzētu audzināt jaunos mūziķus, jaunos diriģentus un cilvēkus, kuri deg par šo lietu. Tikai mums ir jākopj lauki, lai ir kas dzied.

Ir jāaudzina jaunie mūzikas skolotāji, kas grib strādāt, lai laukos šīs tradīcijas nepazūd. Par to ir ļoti, ļoti jādomā, un par to vajadzētu domāt valstiskā līmenī – ne tikai diriģentam, ne tikai skolas direktoram, bet valstiskā līmenī. Jo kas tad ir latvieši bez dziedāšanas, kas ir latvieši bez tautasdziesmas?

Ilga Šķendere un Inta Pīrāga
Ilga Šķendere un Inta Pīrāga

Mēs tiekamies Cēsīs, kad te sapulcējies diriģentu koris. Kā ir ar saviem amata brāļiem stāvēt plecu pie pleca, kad vēl tādi paši stāv priekšā un diriģē?

Ļoti, ļoti labas sajūtas! Jo pēdējos gadus bija pandēmija un neiznāca dziedāt kopā.

Vismaz trīs gadus pati neesmu korī dziedājusi – esmu tikai mācījusi dziedāt. Šodien ar asarām... Tāda laimes sajūta, ka esam visi – un kā skan! Lidojam, lidojam šodien, augšup, augšup, augšup! Un droši vien tad, kad 3. jūlijā mums būs tas īstais, nopietnais koncerts, būs vēl pacilātāk. Būs ļoti skaisti.

Es vispār esmu par mūziku, par dziedāšanu – ka tas mums jākopj un jāsaglabā. Mans elks ir Imants Kokars, kura laikā man bija laime mācīties Valsts konservatorijā, un man bija tā laime dziedāt viņa vadītajā "Beverīnā". Imants Kokars bija skolotāju skolotājs, kurš visam mūžam iedeva pamatus un mācību, kā mums vajag strādāt, kā mums vajag uziet uz skatuves, kā vajag stāvēt. Man vienkārši dzīvē ir ļoti, ļoti laimējies.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti