Raiņa poēmas "Daugava" četras daļas, kuru nošu partitūrai pēdējās korekcijas komponists Mārtiņš Brauns veica tikai divus mēnešus pirms savas nāves, nesenajā koru skatē diriģentei Kristiānai Krievai kļuva par vienu no emocionālākajiem momentiem nepilnu desmit gadu sadarbībā ar "Mārtiņkori". Viņa stāsta: "Tieši pirms kovida mums bija plānots kopā ar kori "Norise" nodziedāt visu ciklu, mēs to ļoti cītīgi apguvām. Kovids šo koncertu norāva, un mēs bijām ļoti priecīgi šīs dažas daļas nodziedāt skatē. Tad es sapratu, ka šim korim šī cikla dažas daļas ar zemtekstiem, kas tur ir iekšā, ir kā naglai uz galvas."
Lielākā daļa "Mārtiņkora" koristu piedzimuši un uzauguši citās valstīs un pat citos kontinentos – ASV, Kanādā, Anglijā, Austrālijā, bet tagad sapulcējušies, lai dziedātu kopā Latvijā. Kora pirmsākumi meklējami Minsteres latviešu ģimnāzijā Vācijā, to 1979. gadā dibināja matemātikas skolotājs, muzikāli apdāvinātais Mārtiņš Zandbergs. Lai parunātu par kora vēsturi, jādodas ciemos pie Laimas un Ulda Dimiševskiem. Klusā Pārdaugavas ieliņā ir maza mājiņa, kurā mīt meitene no Kanādas un puisis no Latvijas, viņi arī satikās Vācijā, Minsterē, bet tagad dzīvo Latvijā un dzied "Mārtiņkorī".
Laima Dimiševska, skolotāja Latvijas Starptautiskajā skolā, ir "Mārtiņkora" prezidente, dzied otrajos altos, bet viņas vīrs, muzeja "Latviešiem pasaulē" direktors – tenoros.
Kā vecāki viņus izdomāja sūtīt mācīties uz Minsteri? Stāsta Laima: "Tas sākās ar latvietības audzināšanu. Bija bērnu vasaras nometnes, latviešu vasaras vidusskolas un katru vasaru sešas nedēļas. Paziņas bija savus bērnus sūtījuši uz Minsteri, un tad vecāki izdomāja, ka tas ir nākamais solis – vienu gadu padzīvoties starp latviešiem no visas pasaules Minsterē. Tas bija 1988. gads, Latvija vēl nebija brīva." Uldis papildina: "Mani vecāki mani nesūtīja uz Minsteri. Es pats atradu rakstu par Minsteri avīzē, un tas bija kā āķis lūpā. 1994. gadā tur nonācu, beidzu skolu gadu pirms tās slēgšanas. Tā bija Vācijas standarta ģimnāzija ar visām prasībām." Bet Laima 1994. gadā atgriezās Minsterē strādāt par internāta audzinātāju. "Par jauniešu uzraudzi," smejas Uldis. "Tā mēs sapazināmies." Mārtiņš Zandbergs bija viņa matemātikas skolotājs. "Pēdējā gadā viņš skolu atstāja, un mums nācās iet uz vācu ģimnāziju mācīties varbūtības teorijas vācu valodā. Tas bija grūts uzdevums." Tomēr Uldis dziedājis Mārtiņa vadītajā Minsteres jauktajā korī, kura mēģinājumi notikuši latviešu centrā Minsterē.
Laima un Uldis pēc satikšanās Minsterē kādu laiku dzīvoja Kanādā. Pēc atgriešanās Latvijā uz "Mārtiņkori" pirmā devusies Laima: "Piedzima pirmais bērniņš, domājām, ko tālāk darīsim, tad izdomājām braukt uz Latviju, uz nezināmo. Biju dzirdējusi, ka tāds koris te ir, kur dzied bijušie minsterieši. Domāju, man vajag vienu vakaru nedēļā, kad tikt prom no bērniem. Tad es sāku dziedāt "Mārtiņkorī". Tas bija 2006. gada rudenī. Pēc gada pierunāju arī Uldi."
Uldis turpina: "Es nedziedāju pandēmijas laikā, jo man koris vairāk ir sadziedāšanās ar citiem cilvēkiem. Kā tu vari dziedāt savā guļamistabā! Tā ir reize nedēļā, kad jāiet – tāds vieglais režīms. "Mārtiņkorī" cilvēki jūtas brīvāk nekā standarta Latvijas korī. Latvijas kori parasti ir stingri disciplinēti attiecībās ar diriģenti, kur visu nosaka kāds no augšas. Šeit cilvēki vairāk sanāk un kopā dzied, pēc kora ik pa laikam aiziet parunāties. Tā ir tradīcija, kas nāk no Minsteres, no trimdas laikiem."
Laima toties ar dziļām emocijām piemin savas pirmās uzstāšanās dziesmu svētkos Latvijā.
"Kad es šeit pirmoreiz dziedāju dziesmu svētkos, tas bija īpaši, vairākas dziesmas mani noveda līdz asarām. Tad ir citādi nekā svešā telpā nodziedāt koncertu, vai trimdā. Tev apkārt šalc meži Mežaparkā, tas ir super!"
Vācijas vēstnieka rezidencē Mežaparkā 17. maijā skanēja dziesma "Dziedātāju māsu devu", kas ir "Mārtiņkora" moto. Kora dibinātāju Mārtiņu Zandbergu, tagad – ierindas dziedātāju šajā korī, Latvijas Radio sastop pasākumā, kur, piedaloties premjerministram Krišjānim Kariņam ("Jaunā Vienotība’), piemin 25 gadus kopš Minsteres latviešu ģimnāzijas pēdējā izlaiduma. Zandbergs uz Latviju devies 1997. gadā.
Brīnišķīgs liktenis vienam emigrācijas korim – pārcelties uz Latviju kopā ar daudziem dziedātājiem!
"Jā, tas ir vienīgais koris, kuru es zinu tādu. Bet tas arī bija visjaunākais koris trimdā,"’ stāsta Zandbergs. "Man visi soprāni bija 18 gadus veci, citiem bija piecdesmitgadīgi. Minsteres jauktais koris bija labs. Jaunas balsis, un tie jaunie cilvēki pēc 10 gadiem pārcēlās uz Latviju. Tagad uzskatām, ka esam faktiski vietējais koris, skatēs arī piedalāmies. Esam iekšā Latvijas koru ritmā. 2000. gadā atsākām šeit Latvijā. Ārzemēs vairs nav tā, ka kori plaukst. Minsterē tagad arī ir dziedātāju grupa sanākusi, kas gribēs piedalīties dziesmu svētkos. Lielos centros – Londonā, Čikāgā, Ņujorkā – vēl kori pastāv. Tagad vairs nav trimda, bet diaspora, koru tradīcija ir veca."
"Mārtiņkorī" dzied arī pagājušogad mūžībā aizgājušā izcilā ārzemju latviešu koru komponista un diriģenta Andreja Jansona meita Zinta, bet viņas brālis Mārcis – Mičiganas latviešu korī Amerikā, Kalamazū. Tas ir viens no 46 diasporas koriem, kas piedalīsies šajos dziesmu svētkos.
Mārcis stāsta, ka viņam no dzīvesvietas Detroitā uz Kalamazū ceļā jāpavada piecas sešas stundas, bet dziedātāju grupai, kura uz mēģinājumiem ierodas no Milvokiem, jābrauc vēl ilgāk. Mēģinājumi notiek reizi divās nedēļās. Lielākā daļa dziedātāju gatavojas braukt uz dziesmu svētkiem. "Ja nebūtu dziesmu svētku, nebūtu šā kora," atzīst Mārcis.
Viņš 2016. gadā dzīvojis un strādājis Latvijā, tad dziedājis arī "Mārtiņkorī". Bet viņa tēvs Andrejs Jansons gandrīz līdz mūža pēdējai dienai darbojies mūzikā. Kad pirms diviem gadiem tapis Mičiganas latviešu koris, Andrejs Jansons bijis pirmais, ko dziedātāji uzrunāja diriģenta postenim. Tobrīd mērķis bija Mineapoles dziesmu svētki 2022. gada vasarā. "Es viņu vedu uz mēģinājumiem, viņam jau bija 81 gads, mums abiem sanāca kopā jauki pavadīt laiku," stāsta diriģenta dēls. Meita Zinta piemin: "Viņš jau bija iecelts par goda virsdiriģentu dziesmu svētkiem Latvijā."
"Andrejam tā bija dzīves misija," turpina dēls Mārcis. "Viņš bija kā mācītājs, materiālās lietas neinteresēja. Latviešu mūzikas tēma un sevišķi kora tēma – tā bija viņa reliģija un ģimenes reliģija gandrīz." Bet Zinta vēl piebilst: "Dziedāšana latviešu korī – tā ir tiešā saite uz Latviju, tāds automātisks tilts."
