Inga Ozola: Tiekamies pilsētas centrā, nu jau Liepājas Restaurācijas centrā, pavisam netālu atrodas jaunais Interjera muzejs (Hoijeres kundzes viesu nams saņēmis 1. vietu "Gada labākā būve Latvijā 2021" konkursā nominācijā "Restaurācija"), arī īpaša, ļoti skaisti atjaunota, vēsturiska ēka. Kā izdevās tikt pie šīs ēkas, kā to atradi?
Ivars Pilips Matisons: Tā ir viena no vecākajām Liepājas ēkām, bet diemžēl ļoti sliktā tehniskā stāvoklī. Pilsēta izsolīja šo namu, un tas bija veids, kā es pie tās tiku. Piedalījos izsolē, un šī ēka izvēlējās mani par saimnieku.
Šķietami skumjš stāsts, ka ēka atrodas sliktā stāvoklī. Mēs redzam, ka tā tiks atjaunota un šeit būs dzīvība.
Ēka ir būvēta 18. gadsimta beigās, precīzāka izpēte ir vēl priekšā, bet tūlīt jau tā notiks. Pirms vairākiem gadiem šī ēka paviesojās dažādos medijos ar stāstiem, ka no ēkas pamatiem krīt ārā akmeņi, no ēkas birst apmetums un tamlīdzīgi, jo laika zobs ir darījis savu. Mājai ir daudz tehnisku bojājumu, bet tas, kas mani pārsteidz – nepilna gada laikā, kad esmu šīs ēkas saimnieks, ar māju iepazīstamies, arvien vairāk saprotu, ka daudz vietu un stūrīšu ir labā tehniskā stāvoklī. Varbūt mūsu kopdarbs nebūs tik traks, kā izskatās.
Dodamies aplūkot ēku, kur un kas atradies!
Atrodamies pie ēkas galvenās ieejas. Ieeja ir ielas līmenī, un pirmais stāvs ir nedaudz pacelts, arī ar 18. gadsimta kāpnēm, kas, iespējams, atradušās ēkas ārpusē, kad Bāriņu iela saucās Smilšu iela un pilsētas apbūve nebija tik blīva. Tam laikam tradicionāli kāpnes atradās ēkas ārpusē. Laikam mainoties, tās tika pārvietotas uz iekšpusi, tādējādi ir saglabājušās.
Kādiem mērķiem ēka senāk ir kalpojusi?
Visticamāk, tā ir bijusi dzīvojamā māja, bet ar lieliem pagrabiem. Iespējams, ir notikusi komercdarbība, tam laikam raksturīga, varbūt noliktavas. Par to man vēl pateiks būvpētnieki, kas te varētu būt atradies. Vērojamas dažādu laiku ietekmes: atvērta velve, arka, kas ir redzama no pagalma puses. Šobrīd pagalms ir par metru augstāks, tātad ir kultūrslānis, ir mainījies arī pagalma reljefs.
Ir skaidrs viens, ka šeit būs restaurācijas centrs. Kā tas praktiski notiks? Restaurācijas darbs un ēkas atjaunošana notiks paralēli?
Kad es iegādājos šo ēku, sapratu, ka man pašam būs daudz jāmācās. Senās būvniecības tehnikas nav tik sarežģītas, kā mūsdienās šķiet, materiāli ir pavisam vienkārši – tas ir kaļķis, tā ir smilts un ūdens, ar to jau var ļoti daudz izdarīt. Sapratu, ka pats vēlos iemācīties un lielu daļu darba izdarīt pats ēkas atjaunošanā. Tajā mirklī man atnāca sajūta – kādēļ man to darīt vienam? Ikdienā esmu pasniedzējs un pedagogs skolā, varu mācīt citiem. Tā dzima ideja par restaurācijas centru, šāds centrs Liepājā nebija. Ceru, ka tuvākajā laikā es varēšu kādam iemācīt kaut ko, iemācīties pats. Kopā mācoties mēs šo nozari varam attīstīt!
Jums ir cepure, uz kuras rakstīts – zināt, novērtēt, saglabāt! Moto jau ir skaidrs.
Zināt, novērtēt, saglabāt! Tieši šādā secībā, jo ir svarīgi zināt vēsturiskās vērtības, ir svarīgi tās novērtēt, jo ne viss, kas ir vecs, ir vērtīgs. Tas, kas ir vērtīgs, ir jāsaglabā, tāpēc šāds moto.
Liepājā šādas vietas pietrūka. Ir daudz arī nokavēts, bet ir iespējas vēl darīt. Kā vērtējat to, kas notiek saistībā ar vēsturisko ēku atjaunošanu?
Pilsētā notiek daudz – ēkas tiek atjaunotas, arī šeit pat, Bāriņu ielā. Vienmēr var vairāk, labāk, metodiski pareizāk. Man gribētos šajā brīdī salīdzināt Liepāju ar Kuldīgu. Kuldīga mums ir vairākus gadus priekšā, jo tur no 90. gadu beigām tiek veicināta restaurācijas nozare, bet Liepājā viss vēl ir priekšā, nekas nav zaudēts. Liepājā ir ļoti daudz skaistu un vēsturisku ēku, arvien vairāk jauni cilvēki brauc, arī ne liepājnieki, iegādājas ēkas un vēlas tās atjaunot.
Ko restaurācijas centrs darīs? Kādi šobrīd ir resursi, arī cilvēku?
Restaurācijas centra mērķis ir apvienot un pulcēt amata meistarus, viedokļa pārstāvjus, profesionāļus. Es vēlos, lai restaurācijas centrs kļūtu par tikšanās vietu visām iesaistītajām pusēm – īpašniekiem, restauratoriem, lēmumu un noteikumu pieņēmējiem. Tāds ir mans mērķis.
Šodien ir atklāšanas diena un paredzēti dažādi pasākumi. Kas būs dzirdams un redzams?
Visas dienas garumā ir gaidāmi notikumi, sarunas, jautājumi un atbildes par restaurācijas tēmu. Pulksten 11.00 būvpētnieka Jura Zviedrāna vadībā mēs dosimies nelielā ekskursijā pa vietējo kvartālu. Viņš izstāstīs par labajiem restaurācijas piemēriem, kādi ne tik labie, kur redzamas ir nojausmas par zudušām ēkām, ko var lasīt no pilsētas arhitektūras. Pulksten 12.00 ir gaidāma diskusija par restaurācijas nozari Liepājā. Kur un kādā stadijā esam? Pulksten 13.00 gaidāma lekcija, ko vadīs Juris Zviedrāns un arī būvtehniķis Ivars Silacērps. Kādas kļūdas nepieļaut vēsturisko ēku īpašniekiem, iegādājoties īpašumu. Būs praktiski padomi.
Vietā, kur gaidāmas diskusijas un sarunas, tur jau pēc neilga laika – ceru, tuvāko divu gadu laikā, šajā pussabrukušajā piebūvē, kas senāk bijis vešūzis, veļas mazgātavas telpa, kur kurināja plīti, vārīja ūdeni un mazgāja veļu, piebūves vietā pavisam drīz būs restaurācijas darbnīcas. Esmu plānojis izvietot nelielu smēdi ar iespēju apstrādāt metāla detaļas, protams, koka apstrādes darbnīca, un, iespējams, arī pašā piebūves galā neliela māla vai ģipša apstrādes darbnīca, kas tam laikam, kad šī ēka tika celta, arī bija svarīga – dakstiņu izgatavošana un labošana, krāsns podiņi un ģipšu dekori.
Pētīju programmu. Septembrī mācīsiet veidot vēsturiskos žogus.
Jā, tieši tā, viss, kas notiks restaurācijas centrā gan šogad, gan arī turpmāk, būs pēc principa – tas, kas ir nepieciešams šai mājai, tas, ko es vēlos pats iemācīties, mācīšu citiem. Viena no meistarklasēm būs vēsturiska žoga izgatavošana, jo šai mājai jau ļoti sen nav bijis pienācīgs žogs. Ne tikai 18. gadsimtā, bet arī mūsdienās žogs ir viena no īpašumam vizītkartēm. Šoruden mans mērķis šai mājai ir atdot šo skaisto rotu, darīšu pats un rādīšu citiem, kā to var izdarīt. Mans žogs būs caurredzams, man patīk runāt ar cilvēkiem un kaimiņiem, kas arī ir viens no vēsturisko žogu paraugiem, lai es redzu garāmgājējus un garāmgājēji var ieskatīties manā īpašumā.
Esat sācis ar pagalma sakārtošanu.
Pagalms ir vienīgā vieta, kur es droši aicinu cilvēkus, aicinu un stāstu par nama likteni. Pagalms bijis atvērts ilgus gadus – tikai kam? Ir uzturējušies bezpajumtnieki un citi nelūgti viesi, bet pēdējā gada laikā, kad šis pagalms ir kļuvis par manējo, nelūgto viesu ir mazāk. Kaut arī pagalms būs iežogots, es aicināšu cilvēkus piedalīties meistarklasēs, uzdot jautājumus.
Tā nav maza ēka – ar vairākiem stāviem. Vai tas nenobaidīja?
Es ceru, ka man šeit pašam kādreiz būs iespēja dzīvot. Ēka sākotnēji noteikti būs publiski pieejama, jo saviem spēkiem atjaunot tik lielu ēku nav iespējams. Ir vajadzīgi dažādu fondu līdzekļi, ko es esmu jau tagad piesaistījis arī meistarklasēm, kas notiks šodien. Arī durvju restaurācijai esmu saņēmis finansējumu. Man ir prieks dalīties ar pieredzi.
Te ir redzami gan nesenie eiroremonti, senāku laiku preskartonu apdares, kuras es pamazām ņemu nost, atbrīvoju ēku no sloga un svara. Vecai ēkai svarīgi iznest visu lieko ārā. Ziemas laikā no pagalma un mājas esmu jau iznesis 10 tonnas ar atkritumiem, tad iedomājieties, kāds slogs mājai bija jānes un vēl joprojām ir jānes vairākās istabās. Es vēlos to visu pēc iespējas ātrāk iznest, lai redzu oriģinālo substanci un varu saprast, kā to atjaunot.
Tāds sanitāra darbs – attīrīt ēku, atbrīvot arī pilsētu no drazām.
Man šķiet, ka katra īpašnieka uzdevums ir būt par pilsētas spodrinātāju, jo katra ēka pilsētai ir svarīga.
