Vieta kā pierādījums dzīvotspējai. Bruknas stāsts – līdera un ticības dominante

Brukna ir vieta, kur novārtā pamests, sabrucis un cilvēku piesmiets objekts ir pierādījis spēju pārveidoties, turpināties un dzīvot, vieta, kur cilvēki ir radījuši paši savu būvkultūru.

Būvkultūra

No 24. līdz 27. septembrim Latvijā norisināsies Eiropas Kultūras mantojuma dienas, kuru tēma šogad ir būvkultūra. Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde apkopojusi vairāk nekā 30 labas būvkultūras paraugus, kurus vieno to tapšanas, uzturēšanas un pilnvērtīgas dzīves īpašs novērtējums. Sabiedrisko mediju portālā LSM.lv iepazīstinām ar šo objektu dzīvesstāstiem – par atbildīgiem pasūtītājiem un saimniekiem, par radošiem un tālejoši domājošiem arhitektiem, kurus izstāsta Latvijas arhitektūras un kultūras mantojuma speciālisti.

Bruknas, Bārbeles, Kurmenes atdzimšana saistās ar priestera Andreja Mediņa vārdu, kas šo Zemgales malu ir atdzīvinājis vārda tiešajā nozīmē. Mediņš ir kā magnēts, kas ar savu aizrautību pievelk cilvēkus, taču viņa galvenā spēja ir domāt plaši un ar savas kopienas darbu pārveidot ainavu visās nozīmēs – kā materiālajā, tā garīgajā. 

Par Bruknu vairāk vēsta Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes (NKMP) eksperts, arhitektūras zinātņu doktors Jānis Zilgalvis.

Darba terapija

Bruknas muiža (Brucken) ir plaši pazīstama kā vieta, kur kopš 2001. gada darbojas sabiedriska organizācija “Kalna svētību kopiena” – vieta, kur tiek atveseļoti dažādās atkarībās nonākuši cilvēki. Rehabilitācijai pamatā ir lūgšanas un darba terapija, un, pateicoties tai, jau daudzu gadu garumā rit muižas ansambļa atjaunošana, sakopšana un labiekārtošana. Kopienas dibinātājs un garīgais iedvesmotājs ir priesteris Andrejs Mediņš.

Bruknas muižas kungu māja būvēta 18. gadsimta trešajā ceturksnī klasicisma stilā un pārbūvēta 19. gadsimta otrajā ceturksnī. Pēc Latvijas agrārreformas pilī iekārtota skola. Laika posmā no 1927. gada līdz 1931. gadam notikuši dažādi remontdarbi. Padomju laiks pilij bija īpaši postošs – 20. gadsimta 60. gados ēkas pirmajā stāvā tika izmitināti mājlopi, otrajā stāvā dzīvoja viņu kopēji. Lielajā pils zālē tika rādīts kino.

Līdz mūsdienām nebija saglabājusies neviena telpa ar sākotnējo vēsturisko interjeru.

Ēkas atjaunošanas gaitā pēc 2001. gada tika nolemts nemēģināt atveidot zudušo, bet gan meklēt jaunus risinājumus, tos balstot vēsturiskās vīzijās.

Publisko telpu izveidojums ir brīvprātīgo darba rezultāts. Te strādājuši dažādu Latvijas novadu jaunie mākslinieki un viņu domubiedri, kuri pielikuši savu roku, radot pilī jaunu noskaņu un mājīgumu. Piemēram, bibliotēkas telpā grāmatu plaukti ir izgatavoti pēc vēsturiskiem paraugiem, un šo darbu veikuši Rīgas Amatniecības vidusskolas diplomandi. Plauktu vainagojums ir stilizētās baroka formās, kādas nav svešas lauku sētās sastopamiem 19. gadsimta skapjiem. Apaļš galds ar atzveltnes krēsliem aicināt aicina lasītājus. Savdabīga ir tā sauktā Ēģiptes zāle, kuras griestus apgleznojuši Rēzeknes jaunie mākslinieki. Savukārt ēdamzāles centrā novietots garš galds ar soliem. Garensienas vidū iebūvēts kamīns ar masīvu koka dzegu. Pie sienām redzamās gleznas, kurās attēlots Kristus ceļš, kā stāsta priesteris Andrejs Mediņš, ir no Skaistkalnes baznīcas. Šajā telpā pie sienas novietota arī skulptūra “Kristus pie krusta”.

Cieņa pret vēsturi

Dīvainā kārtā pilī saglabājušās vēsturiskās durvju vērtnes, kas, rūpīgi protezētas un atjaunotas, priecē ar patinu un senatnīgo nokrāsu. Tāpat arī kāpnes hallē, sānu ieejā ir vēsturiskās, kas restaurētas. Laika gaitā nolietojušās bija arī ēkas konstrukcijas. Nācās mainīt grīdas un pārsegumu sijas. Tas tika darīts atbilstoši ēkas vēsturiskajiem būvniecības paņēmieniem un materiāliem. Gan šajā darbā, gan citos jūtama nama saimnieku iejūtīgā attieksme pret vēsturiskajiem elementiem, kas liecina par būvkultūras izpratni.

Pagrabs bija viena no ēkas daļām, kura prasīja īpašas pūles. Padomju laikā tas regulāri applūda netālu nepareizi uzbūvētā dambja aizsprosta dēļ. Lai šo problēmu atrisinātu, ap ēku tika ierīkota drenāža. Grūti aprakstīt to daudzumu dažādu atkritumu, kurus nācās izvest no pagraba, lai tajā varētu ieiet un to pienācīgi izmantot. Vienā no pagraba telpām iekārtota kapela. Tai ir īpaša noskaņa, jo to sedz krusta velves, bet sienās atsegts vēsturiskais ķieģeļu mūris.

Arī šeit jūtama cieņa pret visu vēsturisko, kas lieliski sadzīvo ar jauno izmantošanas veidu.

Īpašs Bruknas muižas iemītnieku lolojums ir no jauna iekoptais renesanses tipa dārzs. Tajā aug garšaugi un sakņaugi ģeometrisku ornamentu aprisēs. Visu šo krāšņo paklāju ieskauj ziedu kolekcijas un aiz tām – dzīvžogs. Dārza īpašie akcenti ir tēlnieka Sanda Aispura darinātās skulptūras. Dārza apakšējā terasē atrodas dzīvžoga labirints – vieta meditācijai.

Ainavas dominante

Bez pils muižas apbūves ansambli veido arī divas klētis un kūts. Jauns mūsdienīgs pienesums muižas apbūvē ir baznīca, kas tapusi ar ziedojumu palīdzību. Dievnams ir starpkonfesionāls un atvērts visiem dienas garumā. Baznīcas arhitektoniskā tēla idejas pamatā ir Karsas Svēto apustuļu katedrāle Armēnijā, tagadējā Turcijas teritorijā, kas mūsdienās kalpo kā mošeja. Celtne atrodas klajā laukā, un tās apjoms ir būtiska Zemgales rāmās ainavas sastāvdaļa un dominante.

Aktīvi turpinās Bruknas muižas labiekārtošanas un uzturēšanas darbi, norisinās garīgi pasākumi, pulcējot arvien vairāk cilvēku.

*

Eiropas Kultūras mantojuma dienu programma Bruknas muižā

25. septembrī:

16.00 – 20.00 - atvērto durvju diena un ekskursijas Bruknā;

16.00 – 20.00 – izziņas orientēšanās muižas kompleksā;

20.00 – ērģeļu mūzikas koncerts Bruknas baznīcā.

Ar Mediņa enerģiju dzīvei atdzimst gan cilvēku dvēseles, gan vietas. Viņa vadībā, ar kopīgu darbu un lūgšanām notiek arī būvkultūras brīnums, ko apliecina nu jau trīs objekti – atjaunotā Bruknas muiža, Bārbeles skola un pārvērtību procesā esošā Kurmene: baznīca, muižas paliekas, bijusī medību māja, parks. Kā nākamais savu kārtu gaida Skaistkalnes katoļu klosteris, kas šobrīd izglābts no sabrukšanas. Mediņš vispirms nāk ar skaidru vīziju – te būs kopienas māja, te skola zēniem, te meitenēm, te vecā baznīca, te jaunā. Mediņa vadībā būvkultūra rodas ar dedzību un iekšējo spēku. Priesteris nav profesionāls arhitekts, viņa sekotāji ir cilvēki, kam darbs restaurācijā ir rakstura pāraudzināšana, nevis rūpīgi apgūta specialitāte, naudā neviens nepeld, bet process notiek ar neapturamu jaudu.

 

Publikācijas top sadarbībā ar Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Dizains un arhitektūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti