Kāpēc dizains?

Absolūtā brīvība visu darīt citādi. «Bauhaus» fenomenu analizē arhitekte Ieva Zībārte

Kāpēc dizains?

Eksperiments ar Tērbatas ielu: kā veidot zaļu, pilsētniekiem draudzīgu un drošu vidi?

Kā panākt dabai draudzīgāku iepakojumu?

Videi draudzīga iepakojuma koncepcijā daudz atkarīgs no sabiedrības izglītības līmeņa

Apņemšanās uzņemties lielāku atbildību par planētas saglabāšanu ir aktuāls jau vairākus gadus. Viens no veidiem, kā to izdarīt – meklēt jaunus veidus, kā neradīt lielāku piesārņojumu un kā panākt dabai draudzīgāku iepakojumu. Dizaineri piedāvā jaunas idejas, kā iepakojumu radīt no materiāliem, kuri dabā sadalās, neradot toksiskus atkritumus. 

Pasaulē idejas ir dažādas. Ja pieminam pārtikas industriju, Islandes dizaineri piedāvā gaļas produktus iesaiņot gēlam līdzīgā caurspīdīgā vielā, kas vizuāli līdzinās plastikai un kas gatavota no dzīvnieka ādas. Itāļi izstrādājuši veidu kā ātrajā ēdināšanā nopērkamos ceptos kartupeļus pasniegt turzā, kas gatavota no kartupeļu mizām. Tāpat iepakojumā daļēji vai pilnībā izmanto cieti, cukurniedru šķiedras, aļģes, bišu vasku. Ražotājam jāizvēlas iepakojums, ko nosaka arī produkts, tā konsistence, sastāvs, uzglabāšana. Tāpat kā pats produkts, tas vēsta par uzņēmuma darbības filozofiju, un tas mums jāpamana starp tūkstošiem preču. 

Kādas ir iepakojuma tendences, kas tieši ietekmē arī atkritumu šķirošanu, pārstrādi, tālāku izmantošanu? Raidījumā "Kāpēc dizains?" par to diskutē Latvijas Graudaugu pārslu ražošanas uzņēmuma "Milzu!" īpašnieks Enno Ence, kura uzņēmums 2015. gadā saņēmis labākā iepakojuma balvu Latvijā un 2016. gadā komunikāciju dizaina apbalvojumu "Red Dot Award", kā arī "Field Design Studio" dizainers Jānis Andersons, kura darbs pie "Kalve Coffe" dizaina izstrādes aizvadītā gada izskaņā apbalvots ar Baltijas iepakojuma dizaina NAPA sudraba medaļu.

Svarīgs sabiedrības izglītības līmenis  

Cik dažādi ir iepakojumi, jo patērētāju apziņā, iespējams, dalās tāds vienkāršāks dalījums - papīrs, plastmasa, stikls pats par sevi. Kādu iepakojuma materiālu jūs izmantojat?

Enno Ence: Mūsu iepakojuma tendences, pirmkārt, nosaka higiēnas prasības, kā mūsu produktam jābūt iepakotam; otrs ir konkurence: kas notiek plauktos, cik lieli ir to izmēri un viss pārējais. Trešais – higiēnas prasības, ko diktē citas regulējošās instances, jo ķēde no mūsu fabrikas līdz patērētājam ir diezgan gara, tāpēc produktam jābūt aizsargātam.

Jānis Andersons: Arī "Kalve Coffe" produktam ir tas pats process, lai tas saglabātu savas īpašības, nonākot līdz pircējam: ir plastmasas maisiņš, bundža vai lielākos iepakojumos – arī plastmasas pakas, bet lielajiem pircējiem produktu piegādājam arī spaiņos. Iespēju robežās regulāri pārskatām, kas industrijā mainījies: ko varam aizstāt ar kaut ko jaunu, tai skaitā videi draudzīgu, un kā tas iet roku rokā ar biznesu, jo produktam pircēji jāsasniedz tikpat labam, kāds tas bijis ražotnē. Produktu piedāvājam arī metāla bundžās, jo ir vietas, kur pircējs var nākt un uzpildīt atkārtoti, nemaksājot vēlreiz par iepakojumu.

Kādas ir globālās tendences, un kā jūs tās varētu izmantot savā biznesā?

Jānis Andersons: Savulaik strādāju kosmētikas kompānijā "Stenders", kuru veikali bija gandrīz visur, izņemot Dienvidameriku, ja nekļūdos. Tendences ir ļoti atkarīgas no sabiedrības izglītības līmeņa un izpratnes.

Braucot ar iepakojumu pie partneriem Eiropā, visiem kā vienam bija jautājums – pēc iespējas mazāk iepakojuma, lai ir pārstrādāti materiāli. Bet pasaules citā pusē skatījums uz iepakojumu, tā nozīmi un ietekmi uz vidi ir pilnīgi savādāks: izglītības trūkuma dēļ pircējs prasa vairāk, spožāk...

Enno, jūsu uzņēmums Latvijā tiek augstu novērtēts kā inovatīvs uzņēmums produkta uzturvērtības izpētē. Vai, jūsuprāt, pircējam ir svarīgs arī iepakojums?

Enno Ence: Domāju, pircējam tas ir svarīgi. Jo patērētājs vairāk rūpējas par savu veselību, jo vairāk viņš domā arī par to, kādu ietekmi uz vidi varētu atstāt iepakojums. Runājot par tendencēm – zinātne meklē risinājumus, ka viens no veidiem ir biopolimēri. Bet tie būs ļoti dārgi un šobrīd vēl nav atrasti risinājumi, kā precīzi definēt, ka tie atbilst higiēnas prasībām. Tīrs biopolimērs būtu tāds polimērs, kurā naftas produktu sastāvdaļu vispār nav. Latvijā esmu piedalījies vienā projektā, kur esam izveidojuši šādu biopolimēru laboratorijas apstākļos. Tagad vajadzētu mērogot, lai saprastu, kā to būtu iespējams ražot lielos daudzumos un kur to varētu izmantot, bet izpēte prasa diezgan lielus līdzekļus. Ja naftas produktu nav, šis produkts var ļoti labi sadalīties dabā, dabai nekaitējot.

Jānis Andersons: Tikko lasīju Eiropas Savienības jaunos regulējumus –

lai Eiropas Savienībā aizstātu visu iepakojamo plastmasu ar bioplastmasu, būtu vajadzīgi 30% no kukurūzas, kas tiek saražota visā pasaulē.

Tā ir tikai viena Eiropas Savienība. Kukurūza ir viens no svarīgākajām pārtikas pamatproduktiem, un drauds varētu būt tāds, ka tā kļūst dārgāka un nabadzīgākos reģionos nepieejamāka, radot atkal citas problēmas. Tāpēc tas viss jāskatās kompleksi.

No kreisās: Ilze Dobele, Jānis Andersons un Enno Ence

Turīgi reģioni – lielāki vides piesārņotāji

Uz produktiem redzam dažādas atzīmes – ne tikai informāciju par tā izcelsmi, bet arī iepakojumu – ka tas, piemēram, ražots no otrreiz pārstrādāta materiāla. Bet vai tiešām šis otrreiz pārstrādātais materiāls vienmēr ir videi draudzīgāks nekā sākotnējais?

Jānis Andersons: Man ir piemērs. Liekot produktu stikla iepakojumā, tas ir smagāks, aizņem vairāk vietas, tas tiek uzlikts uz paletes, ielikts konteinerā, liels kuģis to ved, un, iespējams, 1000 stikla burku atgādāšanas process ir videi kaitīgāks nekā 1000 plastmasas pakas, kuras pēc tam, pareizi pārstrādājot, varbūt pat var nonākt līdzsvarā. Pat izmantojot videi draudzīgus un pārstrādājamus materiālus, pie sliktas pārstrādes sistēmas tas tāpat ir kaitējums videi. (..)

Turklāt turīgi reģioni ir lielāki vides piesārņotāji, jo viņi vairāk patērē, vairāk pērk un vairāk rada atkritumus. Tātad – jo Eiropas Savienībā dzīvosim labāk, jo mums būs vairāk atkritumu...

Enno Ence: Piekrītu, ka nevajadzētu lēkt no viena grāvja otrā. Protams, risinājums jau nav tikai kukurūza. Pētījumu ir ļoti, ļoti daudz, un tas, kurš atradīs vislabāko risinājumu, tas arī darbosies – domāju, biznesam tur ir ļoti plašas iespējas.

Jānis Andersons

Ko ražotājiem nozīmētu pāriet uz citu iepakojumu?

Jānis Andersons: Man bijusi saruna ar klientiem, kuri saka – viņi liks savu produktu, lūk, šajā papīra maisiņā, jo tas izskatās bio. Un tad es viņiem saku – nu, nē: tikai tāpēc, ka tas no ārpuses izskatās pēc papīra, nenozīmē, ka tas viscaur ir no tā. (..) Vēl jāņem vērā fakts, ka daudzkomponentu materiālu pārstrādāt ir grūtāk, jo tas dažādos veidos ir jāatdala. (..) 

Vienreiz lietojamie trauki ir lielākais vides piesārņotājs, un arī papīra krūzītes, kas ārēji tādas šķiet, bieži vien ir vairāku komponentu produkts, kur ārējā kārta ir papīrs, bet iekšā – plastmasa. Ja papīrs spēj sadalīties divos mēnešos, plastikāts to nespēj.

"Kalve Coffee" mērķis ir kļūt par nulles emisiju uzņēmumu. Produktus jau šobrīd izvadājam ar elektroautomobili, mums ieviesta "zero waste" sistēma – ka pircējs iepakojumus var uzpildīt atkārtoti, bet tai pašā laikā produkta kvalitātei jābūt labai un produktam jāuzglabājas maksimāli ilgi, lai atbilstu derīguma termiņam.

Iepakojums kā komunikācijas veids

Pircējs seko tam, kas viņam garšo, ko viņš vēlas. Bet vēl viena lieta – samazinoties mūsu spējai noturēt uzmanību, bieži vien mūsu izvēli nosaka arī vizuālais izskats. Jums gan kā ražotājiem, gan Jānim vēl papildus kā dizaineram jādomā arī par to, lai jūsu preci pamanītu. Cik daudz jums nākas upurēt produkta vizuālajā tēlā, lai iepakojums būtu videi draudzīgs?

Jānis Andersons: Es laikam to neredzu kā upurēšanu. Manuprāt, iepakojums ir tikai viena, pat ne tā lielākā daļa no produkta kopumā. Ja uzņēmuma produkts ir godīgs, attieksme pret klientu ir godīga, iepakojums ir atbilstošs tai auditorijai, kas šo produktu patērē.

Ja uzņēmums visos līmeņos īsteno labas ražošanas, dizaina un mārketinga praksi, produkts un zīmols strādā kā kopums. Pieļauju, ka labiem zīmoliem pārdot produktu vienkāršā iepakojumā nesagādās problēmas.

Enno Ence

Enno Ence: Uzburam ainiņu: ieejam lielveikalā, ejam cauri plauktiem, bet visu krāsaino iepakojumu vietā stāv baltas kastes vai maisiņi. Nav nekādas informācijas, un mēs nespējam izvēlēties ne to, ko mēs gribam, ne varam atrast to, ko vēlamies. Iepakojums ir komunikācijas veids.

Uz mūsu brendu "Milzu!" skatos kā uz personību, un ar savu komunikāciju un dizainu mēģinu pateikt visu to, ko esmu šeit ielicis, un ar izskatu, ko esam uzlikuši uz iepakojuma, vēlamies iedot informāciju. Tas nozīmē, ka iepakojums, tāpat kā komunikācija uz tā, paliks.

Jautājums ir nākotnes tendences – kurā virzienā aiziesim. Jaunā paaudze apzināti vai neapzināti jau izvēlas: šito ēdīšu, to ne. Jaunā paaudze skatīsies un domās par vidi, un visdrīzāk, ka viņiem šie risinājumi jau būs kā higiēna, kā norma. Tikpat svarīgs, ko tu ēd, būs iepakojums, kādā tu šo ēdienu saņem.

***

Eiropas Savienība nosaka, ka jau pēc pieciem gadiem būs jāspēj pārstrādāt vismaz 65% iepakojuma materiālu. Tātad arī mums Latvijā. Vēl pirms svētku kņadas Siguldas pilsēta paziņoja, ka novadā drīzumā nevarēs vairs gaisā laist hēlija balonus un laternas, publiskajos pasākumos neizmantos plastmasas vienreizējos traukus, kas veido piesārņojumu, no kura mēs noteikti varam izvairīties. Šķiet, šāds lēmums svētku noskaņu nevis mazināja, bet vairoja.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Dizains un arhitektūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti