Inta Zēgnere: Apsveicu tevi ar jaunu, apjomīgu un bagātīgi ilustrētu grāmatu "Antīkie tēli Rīgas ielās"! Klajā tā nākusi pavisam nesen, un tajā tu mums atklāj Rīgu no pilnīgi jauna skatu punkta, analizējot un skaidrojot antīkās izcelsmes tēlus un sižetus, pat dekorus un uzrakstus uz namu fasādēm! Te ir gan mūsu Radio mājas varoņi, gan daudzas citas zināmas un nezināmas personas. Kā tev radās šī ideja – padarīt tos atkal atpazīstamus?
Harijs Tumans: Tā bija nejaušība. 2014. gadā man vajadzēja nolasīt publisku lekciju Latvijas Universitātē, bet ar vienu noteikumu – tai vajadzēja būt saistītai ar Latvijas vēsturi. Bet es esmu antīkais vēsturnieks, mana tēma ir Grieķija un Roma. Uz brīdi biju stipri aizdomājies – man nebija tēmas… Taču tad man palīdzēja sieva.
Reiz, sēžot pie vakariņu galda, spriedām par šo jautājumu, ka ir iespēja nolasīt lekciju, bet nav tēmas. Un tad viņa man pēkšņi teica – paskaties taču uz namu fasādēm, cik daudz tajās antīko tēlu! Tā bija ģeniāla ideja!
Kā ābols, kas Ņūtonam uzkrita uz galvas... Domāju – nu, protams! Sāku vākt materiālus... Decembrī nolasīju lekciju un atskārtu, ka materiālu man ir tik daudz un vēl tik daudz kas jādara un jāstrādā, ka sapratu: jāveido nopietns pētījums, un sāku strādāt. Un tā sešu gadu laikā grāmatu arī uzrakstīju. Vēl viens gads pagāja, grāmatu sagatavojot izdošanai. Tā kā kopumā grāmata tapusi septiņu gadu laikā.
Kopš brīža, kad "Ņūtona ābols" nokrita uz tavas galvas, līdz izdošanas brīdim – tas, šķiet, bija laiks, kad tu pilnīgi citām acīm sāki vērot katru ielas stūri, katru portālu un visu, kas tev apkārt?
Es mainīju savu attieksmi pret Rīgu! Līdz tam, tāpat kā visi, pārvietojos no punkta A uz punktu B, nepievēršot uzmanību tam, kas apkārt. Ja vajadzēja parādīt kādiem draugiem un ārzemju ciemiņiem Rīgu, es tam pievērsu uzmanību, bet ikdienā nē.
Kad sāku vākt materiālus, bez fotoaparāta uz Rīgas centru negāju. Sāku pētīt fasādes. Un pēkšņi ieraudzīju, ka pat tajā maršrutā, kas man ir pa ceļam no trolejbusa pieturas līdz fakultātei, ir tik daudz antīko sižetu – gan tēli, gan dekori, ko agrāk nebiju pamanījis!
Es ļoti aizrāvos ar to visu – atklāju daudz jauna. Kad biju visu safotografējis un datorā sāku tuvāk aplūkot bildes, sāku pamanīt jaunas detaļas un tādas nianses, kuras, no ielas skatoties, pat nevar pamanīt. Jā, tas bija ļoti aizraujoši – kā detektīvs! Atšifrējot tēlus, nozīme ir katram žestam, elementam – jebkurai detaļai ir nozīme! Tikai tad, kad visu saliec kopā, iegūsti kopainu – tikai tad var saprast, kas tur attēlots. Tas izrādījās ļoti aizraujošs stāsts. Tas tiešām ir kā atšifrēt senos tekstus, kurus līdz šim neviens nav varējis izlasīt, un pēkšņi mēs tos lasām. Tas arī bija mana darba mērķis – pašam izlasīt un parādīt cilvēkiem tekstus, kas rakstīti Rīgas namu fasādēs.
Cik lapu ir šai grāmatai?
Tagad skatos – 575. ir pēdējā. Ir arī ļoti daudz ilustrāciju, grāmata ir smaga...
Vai bija kaut kādi atklājumi vai pārsteigumi? Piemēram, tev par kaut ko bija radies viens priekšstats, bet pēkšņi izrādījās, ka viss ir pavisam citādi.
Protams! Tas bija diezgan bieži. Tas jau sākās ar Operas namu, ar kuru arī visu sāku. Nobildēju, gāju uz bibliotēku un meklēju, kas mums ir pieejams, kāda ir literatūra, ko par to raksta. Kad sāku analizēt, sapratu, ka lasītais un redzētais neiet kopā. Gandrīz visi zinās slaveno cilni Operas nama fasādē – frontonā: centrālā figūra tur ir skaists tēls ar liru rokās. Visur var izlasīt, ka tas ir Apolons. Vispār jau loģiski – Apolonu gan jaunajos, gan senajos laikos attēloja ar liru rokās. Bet tad, kad sāku pētīt kompozīciju, sapratu, ka tas nelīmējas kopā.
Kāpēc nelīmējas?
Sanāk, ka tur ir divi Apoloni, un tā nevar būt! (smejas) Jo labajā pusē ir tāds smuks pāris – vīrietis un sieviete skaisti sēž blakus. Tā bija liela mīkla – kas viņi tādi ir? Pavisam droši joprojām nevaru apgalvot, bet no konteksta izriet, ka tie ir Apolons un Afrodīte, kas simbolizē harmoniju un mīlestību. Kompozīcija ir fantastiska! Kreisajā pusē redzam Silēnu un Dionīsu, pie tam reibuma stāvoklī. Tātad tā ir haotiska jūtu, emociju pasaule – reibums, haoss, tāda instinktu pasaule. Savukārt labajā pusē ir Apolona un Afrodītes harmoniskā pasaule, skaistums: kreisajā pusē Dionīsam ir delfīns un jūra, kas atkal ir tāda haosa stihija, bet labajā pusē ir gulbis, Amors un arī Harons – mirušo dvēseļu pārcēlājs pār Stiksas upi uz mirušo pazemi. Te Harons guļ, sapņaini nolicis savus airus un klausās mūziku – tātad viņš nestrādā. Tātad tā vairs nav Apolona pasaule. Un tad es atradu laikmetīgās preses liecības – jāsaka, ka žurnālisti, kas tajos laikos aprakstīja Operas namu, proti, 60. gados, paši labi nezināja visu tēlu nozīmi – var labi redzēt, ka viņi minēja. Bet viņi zināja kompozīcijas oficiālo nosaukumu – "Macht der Poesie" jeb "Dzejas vara". Tādā veidā apstiprinājās mana versija par to, ka centrālā figūra ir nevis Apolons, bet Orfejs, jo Orfejs ir atbildīgs par dzeju! Tādējādi Orfejs ir tas, kas nes harmoniju ar savu mākslu.
Respektīvi, šī kompozīcija stāsta par mākslas varu, par mākslas spēku. Par mākslu, kas pasaulē nes harmoniju un skaistumu.
Antīkie tēli jau nav tikai māju fasādēs – tie ir arī parkos un dārzos. Turpat Operas skvērā ir skaistā "Nimfa", kurai, izrādās, ir savs personificēts stāsts.
Rīgā patiešām katra vēsturiskā ēka izceļas ar kaut ko interesantu. Bet šī "Nimfa" – tas arī ir interesants stāsts. Tas ir Augusta Folca meistardarbs.
Manuprāt, visvairāk skaistu skulptūru Rīgai devis tieši viņš – vācu tēlnieks Augusts Folcs.
Par viņu, starp citu, ir grāmata, ko uzrakstīju – ja kādam ir vēlme, var atrast un palasīt. Tas ir aizraujošs stāsts par pašu tēlnieku. Protams, Rīgu grezno ne tikai viņa skulptūras, bet tās kaut kā ir visvairāk zināmas, tai skaitā arī "Nimfa". Par "Nimfu" klīst leģendas, ka tēlnieks bijis iemīlējies meitenē, kura pozējusi kā modele šīs skulptūras atveidošanas procesā, un pēc tam apprecējis viņu. Šo leģendu biju dzirdējis, šķiet, jau bērnībā, taču tad, kad sāku ar to tuvāk iepazīties, man bija pilnīgi skaidrs, ka diemžēl tā ir tikai pasaciņa, kas neatbilst nekādai realitātei. Tas vienkārši ir izdomājums.
Lai gan – kaut kāda patiesības daļa tur tomēr ir. Folcs savulaik atbrauca uz Rīgu, lai piedalītos Fabu nama dekorēšanā – tas ir nams Barona ielā 12, ko pazīstam kā Benjamiņu namu. Tur ir ļoti skaisti tēli – gan uz ielas fasādes, kas iziet uz Barona ielu, gan arī iekšpagalmā, un šīs skulptūras ir radījis tieši Folcs. Viņš atbrauca pabeigt šo projektu un tā arī palika Rīgā, ko sākotnēji nebija plānojis. Kad es jau vācu materiālus un fotografēju skulptūras, biju jau izveidojis zināmu priekšstatu par Folca daiļradi, un,
šķirojot fotogrāfijas, pamanīju vienu interesantu lietu: viņš tiešām radījis fantastiski skaistus sieviešu tēlus, manuprāt, visskaistākie Rīgā ir tieši viņa radītie tēli, bet principā šīm sievietēm vairāk vai mazāk ir viena un tā pati seja – tā ir viena un tā pati meitene.
Man radās iespaids, ka Folcs atbraucis uz Rīgu, atradis šeit modeli, iemīlējies un tā arī palicis šeit uz visiem laikiem. Bet kad paņēmu rokās Ināras Appenas grāmatu par Folcu, izrādījās, ka tas neatbilst patiesībai – viņš uz Rīgu atbrauca ar sievu un bērniem. Tātad viņš jau bija precējies un viņam bija daudz bērnu. Tomēr šajā stāstā ir arī kaut kāda patiesība, jo 20. gadsimta sākumā viņa sieva nomira un pēc pāris gadiem Folcs apprecējās ar citu sievieti – latviešu meiteni Olgu Jūliju Kalniņu, un bija laimīgs ar viņu. Kad ieraudzīju viņa krūšutēlu, ko viņš bija radījis un kurā bija parādījis sevi un savu sievu Olgu, sapratu: manai domai tomēr arī bijis kāds pamats. Respektīvi, viņš savu Olgu iztēlojies kā to skaisto meiteni, kuru viņš visu mūžu ir attēlojis savās skulptūrās – Folcs bija viņu stilizējis tādā pašā stilā, un jāsaka, ka viņa ir tiešām līdzīga!
Skatoties uz Olgas fotogrāfijām, var saprast, ka tas tā arī ir: Folcam visu mūžu bijis sievietes ideāls, kuru viņš iemiesojis savās skulptūrās, un beigu beigās viņš šo ideālu apprecējis!
Un šis ideāls tiešām bija latviešu meitene – laikam ne tā pati, kas ir "Nimfa" Operas priekšā, tomēr viņš apprecēja latvieti un bija laimīgs savā ģimenes dzīvē līdz pat savai nāvei.
Daudzas ēkas Rīgā celtas 19. gadsimtā: tas ir klasicisma laikmets, un klasicisms atgriežas pie antīkās kultūras vērtībām. Vai tev ir pamatojums, kāpēc pēc tā bija noilgojusies tā laika sabiedrība gan Latvijā, gan arī Rietumeiropā? Kāpēc notika atgriešanās pie antīkās pasaules?
Es pat teiktu, ka tā bija nevis atgriešanās, bet turpinājums, jo jauno laiku Eiropas kultūra faktiski izauga tieši uz antīkā mantojuma pamata. Tas bija sācies jau renesanses laikā.
Eiropas kultūrai ir divi pamati, divi balsti, divi avoti: Bībele jeb kristietība un antīkās kultūras mantojums.
Tā kā principā – ja gribam kaut ko saprast par Eiropas kultūras mantojumu, mums jāzina šie divi avoti, jo bez tā mēs neko nevaram saprast: ieejot jebkurā mākslas galerijā un skatoties uz gleznām, ja mēs nesaprotam sižetus, nesaprotam, par ko vispār ir runa. (..) Klasicisms ir renesanses turpinājums, un, ja paskatāmies uz Eiropas arhitektūras formām, sākot no renesanses līdz pat 19. gadsimta beigām, redzam, ka visiem arhitektūras stiliem – barokam, rokoko, klasicismam, pat eklektismam – pamatā redzam šīs pašas antīkās formas. Tātad tie paši portiki, frontoni, kolonnas, pilastri, kapiteļi un antīkās skulptūras tai skaitā. Vienkārši tā bija Eiropas kultūras tradīcija, kura sāk transformēties 19. gadsimta beigās, kad no tās sāk atteikties. Jūgendstils radās kā klasikas noliegums. Lai gan atkal: ja paskatāmies uz Rīgas jūgendstilu, redzam, ka bez antīkiem tēliem arī tur nav iztikts. Mūsu jūgendstils arī izmantoja antīkos tēlus, lai gan kopumā jūgendstils centās no tiem aiziet. Pēc tam bija neoklasicisms, kuram pieskaitāms arī Latvijas Radio nams.
Tad nāk funkcionālisms, sāk rasties praktiskās formas, faktiski sākās atteikšanās no arhitektūras – ka nevajag nekādu skaistumu, ir tikai pragmatisms, un ēkas sāk pārvērsties par smagām kastēm bez formas, bez dekoriem. Tomēr vienalga – vēl kādu laiku redzam atgriešanos pie antīkiem pamatiem, un tikai faktiski jau pēc Otrā pasaules kara notika pilnīgi radikāla atteikšanās no klasikas, un arhitektūras vietā mēs redzam tehnoloģijas un oriģinalitātes meklējumus. Bet, kamēr Eiropā bija dzīva klasiskā tradīcija, klasiskā arhitektūra, vienmēr redzam antīkās formas un, protams, arī antīkos tēlus dekorā.
Kas mūs šodien vieno ar antīko pasauli – ir kādas vērtības, kultūras izpratne, emocijas? Vai ir kādi saskares punkti, par kuriem varam teikt – tas mums ir kopīgs, mēs to glabājam un attīstām?
Kamēr mūsos ir dzīva Eiropas kultūra, tikmēr mēs ar to esam saistīti, bet, protams, arvien mazāk.
Mēs zaudējam sevi, zaudējam kultūru un attiecīgi zaudējam arī saikni ar antīko pamatu – izglītības modeli.
Tieši no antīkās kultūras esam ieguvuši ideju par vispusīgi un harmoniski attīstīta cilvēka veidošanu izglītības sistēmā. Tagad mums ir kompetences, praktiskas utilitāras iemaņas, un tā visās jomās.
Jo vairāk mēs pakļaujam savu dzīvi utilitārismam, jo mazāka kļūst mūsu saikne ar kultūru. Jo mazāka saikne ar kultūru, jo mazāka saikne arī ar antīkās kultūras saknēm.
Tas ir ļoti saistīti. Tā kā viss, kas mums no kultūras ir palicis, tas viss arī mūs saista gan mākslā, gan izglītībā, gan filozofijā, gan literatūrā, visās dzīves jomās, nemaz nerunājot par leksiku – cik daudz mēs lietojam antīkos vārdus no Grieķijas, no Romas – par to mēs pat bieži neiedomājamies.
Tu reiz stāstīji par "Stūra māju" Stabu ielā, kur ir kāda ļoti nozīmīgi fiksēta attieksme pret kultūru.
Jā, tas cilnis "Stūra mājas" augšā man ļoti patīk. Tas man pašam bija atklājums! Netīšām, braucot trolejbusā, aiz gara laika skatījos uz namu fasādēm un pēkšņi ieraudzīju, ka tur taču ir cilnis, ko agrāk nebiju ievērojis. Kad sāku to pētīt tuvāk, ieraudzīju, ka tā ir fantastiska kompozīcija! Centrā redzam senas laivas tipa kuģi, uz kura klāja stāv Hermejs jeb Merkūrs ar savu kaduceju, kaut kādas mucas ar precēm stāv viņam blakus, bet pa labi un kreisi ir divas sieviešu figūras ar latviešu tautiskā nacionālromantisma pazīmēm: vienai rokā ir zobrats, otrai – palete. Tātad vienā pusē ir ražošanas simbolika, fabrikas dūmi, aeroplāns, otrajā pusē – māksla, antīkais templis. Tātad – divas pasaules, kas ir pa labi un pa kreisi no Merkūra. Viena ir mākslas, kultūras, skaistuma pasaule, kas rada skaistas kultūras vērtības. Otrā pusē redzam materiālo vērtību ražošanu, un pa vidu ir nauda – pelnīšana.
Redzam, ka tas ir harmoniski attīstītas sabiedrības modelis. Ka ir tirdzniecība un ražošana, un ir māksla un kultūra. Naudas pietiek visam! Tas viss kopā arī nozīmē tautas attīstību: nauda, ražošana un kultūra.
Manifests ir izstrādāts!
Jā, jā, tas ir manifests! Tā vajadzētu dzīvot. Mums no šī harmoniskā komplekta šodien kaut kā trūkst, tā kā tas ir kā atgādinājums, kā vajadzētu veidot harmonisku sabiedrību. Ka nedrīkst aizmirst par kultūru un izglītību.
