Vēsturnieks: Amatas pagastā senas sētas atkal kļūst par vērtību, bet rijas un pirtis var izzust

Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja vēsturnieks Edgars Žīgurs vasarā apsekojis 77 Amatas pagasta vecsaimniecības. Pētījumu īstenot mudinājuši vietējie iedzīvotāji no pensionāru biedrības, lai gūtu padziļinātu informāciju par apkaimes vērtībām. Kopumā izpratne par seno saimniecību vērtību ir augusi, taču ir bažas, ka no sētām varētu pazust rijas, klētis un pirtis, intervijā  Latvijas Radio atzina Žīgurs.

Vidzemē raksturīgas zemnieku senatnīgās ēkas pamatā celtas 19. gadsimtā, dažviet  no 18. gadsimta beigām ir saglabājušās ēkas. Vecsaimniecības būvētas un apsaimniekotas līdz agrārajaii reformai, pirms Latvijas valsts dibināšanas, skaidroja vēsturnieks.

Intervija ar vēsturnieku Edgaru ŽīguriSintija Ambote

    Tas, kas “krita acīs”, bija fakts, ka Amatas pagasts pārdzīvojis celtniecības ziņā vairākus viļņus un no senatnīgās arhitektūras maz kas palicis. Pirmais pārbūves vilnis  notika 19. gadsimta beigās, kad saimniecības izpirka no muižām, bija zināma turība, un masveidā parādījās laukakmens ēkas, stāstīja Žīgurs.

    Otrs pārbūves etaps bija pagājušā gadsimta 20. – 30. gados, kad daudz kas pārbūvēts, remontēts, mainīti jumti, un atkal šī arhitektūra nedaudz pamainījās. Nākamie pārbūves posmi piedzīvoti padomju laikā un mūsdienās.

    Tas, kas parāda ēku vecumu, ir četrslīpju jumti, taču ar laiku, kad rocība kļuva lielāka, tie pārbūvēti par divslīpju jumtiem.

    Vienā no apsekotajām saimniecībām, piemēram, vienā ēkas galā saglabājies vecs melnais ķēķis ar nokvēpušo velvi, šāda ēkas daļa mūsdienās ir nepraktiska, bet pagaidām saimnieks to ir saglabājis, kāda tā bija, stāstīja Žīgurs. 

    Viņš atzina, ka visvairāk ir apdraudētas klētis, rijas un pirtis.

    Klētis saglabājās labāk un ilgāk, ja jumtu uztur kārtībā. Bet mūsdienās klētīm mazāk pielietojuma, to lieto kā noliktavu, bet neglabā regulāri saimniecībā vajadzīgo, bet noliek kaut ko, lai ir tālāk no acīm, stāstīja vēsturnieks.

    Rijas savukārt sāka iznīkt pagājušā gadsimta 20.-30. gados, jo mainījās lauksaimniecības metodes, un tās vairs nebija aktuālas, tās sāka jaukt nost. Arī vecas pirtis izzudušas no lauku sētas, labā stāvoklī tās bija tikai divās no apsekotajām saimniecībām, atzina Žīgurs.

    Tomēr no vēsturiskajām zemnieku sētām daudz kas ir saglabājies, it īpaši dzīvojamās mājas.

    Padomju laiku beigās un pagājušā gadsimta deviņdesmitajos vecās ēkas netika augstu vērtētas, bet tagad to vērtība cēlusies, un cilvēki cenšas tās sakopt un atjaunot, un kopumā ir tā vērtības izpratne un centieni saglabāt, atzina Žīgurs.

    Viņš arī ieteica vēsturisko sētu saimniekiem īpaši rūpēties par ēku jumtiem, un, ja nav citas  iespējas, nekautrēties un atjaunot tos ar mūsdienu materiāliem, jo vizuāli tas varbūt kritīs acīs, bet tomēr jumta funkcija ir pasargāt ēku, tāpēc var “ne tik daudz iespringt uz vēsturisko atjaunošanu”, bet pašu ēku saglabāšanu. 

    Kļūda rakstā?

    Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Dizains un arhitektūra
    Kultūra
    Jaunākie
    Interesanti