Vasaras paradīze, kas stāv pretī rudens vētrām: aktīvo un gaumīgo galamērķis Pāvilosta

Pāvilostas būvkultūru nosaka sociāls faktors – iemītnieku gājputnu daba, kad vidi lielā mērā veido tūristu un vasarnieku intereses. Veiksmīgi, ka tās nav kareivīgas un pārsvarā ciena estētiskus risinājumus.

Būvkultūra

No 24. līdz 27. septembrim Latvijā norisināsies Eiropas Kultūras mantojuma dienas, kuru tēma šogad ir būvkultūra. Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde apkopojusi vairāk nekā 30 labas būvkultūras paraugus, kurus vieno to tapšanas, uzturēšanas un pilnvērtīgas dzīves īpašs novērtējums. Sabiedrisko mediju portālā LSM.lv iepazīstinām ar šo objektu dzīvesstāstiem – par atbildīgiem pasūtītājiem un saimniekiem, par radošiem un tālejoši domājošiem arhitektiem, kurus izstāsta Latvijas arhitektūras un kultūras mantojuma speciālisti.

Nemaz nav tik sens laiks, kad Pāvilostas vārdam bija pavisam cita skaņa – kaut kas no paskarbas jūras piekrastes, kur labāk izskriet cauri un ilgāk neuzturēties. Jūra un vējš, protams, vilināja, taču – uz kurieni? Tagad piederība Pāvilostas iemītnieku saimei ir zināms statusa apliecinājums, kas nozīmē – aktīvs, veiksmīgs un ar gaumi. Ieguvums no šīs elitārās sabiedrības veikuma tiek arī plašākai publikai – tā ir sakārtota, kvalitatīva vide ar dizaina vērtībām. Par tām pārdomās dalās arhitektūras kritiķe Ieva Zībārte.

“Arhitektūrā ārpus Rīgas ilgu laiku toni noteica Liepājā un Ventspilī notiekošais, un, lai gan šīs pilsētas aktualitāti nav zaudējušas, Latvijas arhitektūras adrešu saraksts ir kļuvis ģeogrāfiski daudzveidīgs. Viens no iemesliem ir Eiropas Savienības fondu finansējuma pieejamība, taču tikpat svarīgs ir kļuvis lokālās identitātes jautājums, cilvēku noturēšana reģionos un ekonomiskās kapacitātes celšana. Ir vietas, kuru popularitāte un arī tēls ir veidojies iebraucēju, kā arī radošo, sporta vai profesionālo interešu kopienu dēļ. Tā, piemēram, Kurzemē Kuldīga ir kļuvusi par restaurācijas ekspertīzes vietu, bet Pāvilosta – par vindsērfinga, jahtu burāšanas, laivošanas un citu aktīvā sporta veidu entuziastu vasaras paradīzi.

Vasarnieki un tūristi maina vidi

Lai gan Pāvilostai ir piejūras ciemata identitāte, kuras neatņemams elements ir Sakas upmala, ostas mols, pludmale un nelielas mājiņas ar divslīpju jumtu, vietai ir pilsētas statuss. Te ir vidusskola, mūzikas un mākslas skola, osta un pa kādam veikaliņam. Vasarā aktivizējas tūrisma bizness. Vairums māju uzņem lokālos vasarniekus, kam Pāvilostā ir otrais īpašums, vai tūristus. Vieta kļūst arvien populārāka, un pēdējos gados mazpilsētā vērojams būvniecības uzplaukums – ir pagarināts Ziemeļu un Dienvidu mols, izbūvēta promenāde, kas uzlabo pieejamību jūrai, kultūras un tūrisma iestādēm, tiek būvēti viesu nami, pilsētā īpašumus iegādājas iebraucēji, tos modernizējot, pārbūvējot vai būvējot no jauna, arhitektūrā ietverot atsauces uz vietas telpisko vēsturi. Parādās arī jauna tipoloģija, piemēram, tūristu un sociālo tīklu lietotāju iecienītās “Peldmājas” uz ūdens (arhitekti Līga Rutka un Jānis Sauka).

Pāvilostas telpisko raksturu veido ortogonālais ielu tīkls un ēku novietojums uz sarkanās līnijas. Ielas ir plašas, piejūras gaismas izbalinātas, un katras ielas galā ir jūra.

Nu jau pavisam maz ir palicis veco māju – tās ir pieticīgas, zemas, necilas mājiņas, bez pārkarēm, no ķieģeļiem vai koka, apšūtas ar dēļiem vai balti apmestas, kuru vienkāršību jaunie īpašnieki mēģina pārnest gan jaunbūvēs, gan renovācijās.

Citi būvē drosmīgāk, taču ne vienmēr veiksmīgi.

Žogi brunču krāsā

Interesants jaunums ir iedvesmoties nevis no vecās arhitektūras, bet Sakas novada tautastērpa brunču zilās krāsas, un šur tur pilsētā parādās gan rudzupuķu zilas fasādes, gan žogi.

Tas var nebūt akadēmiski, taču šķiet gana organiski, apzinoties, ka būvkultūru veido tradīciju kopums, un kāpēc tas nevarētu būt tautastērps ar spēcīgu vietas kodu!

Viena no Pāvilostā uzbūvētajām privātmājām ar nosaukumu “Sāls māja” (“Brigita Bula arhitekti”) 2019. gadā ieguva Latvijas arhitektūras gada balvu. Žūrija izcēla iederību un uzmanību katrā detaļā, kā arī ekstravaganci, kas sasniegta ar vienkāršiem materiāliem. Māja, kas pilsētas plānā noslēdz ielu tīklu pie pašas jūras, ir labi pamanāma kā vietzīme no ūdens un gaisa perspektīvas. Tā ir uz iekšu vērsta arhitektūras askēze, kas piestāv klusumam, kad vasarnieki ir aizbraukuši un pilsēta ir tukša. Tad sevi piesaka rudens vētras, un mazajai pilsētai ar tās mazo arhitektūru ir jāspēj stāvēt tām pretī,” raksta Ieva Zībārte.

Pāvilosta bija vieta, kur Covid-19 pirmās distancēšanās laikā gājputni salidoja jau agrā pavasarī. Salidoja priecīgi, ka arī vasaras mājās var iekurt krāsni, vējš nav norāvis jumtu, apkārt svaigs gaiss, jūra ir savā vietā, bet viļņi, sitoties pret molu malām, izšķīdina visas bažas. Daudzi attapās, ka prom nemaz negribas braukt – kopīgajā plusu sarakstā rindojās gan daba, gan būvkultūra, gan harmoniskas vides radītais miers un iespēja to sportiski aktivizēt.  

 

Publikācijas top sadarbībā ar Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Dizains un arhitektūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti