Dievnams celts 1855. gadā eklektisma formās; tajās samanām klasicismu un renesanses atspulgus, kurus pasvītro logu spraišļojums ar vieglām itāļu palaco stila atblāzmām.
Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Arī nama iekšienē samājo dažādi stili. Jau 19. gadsimta otrajā pusē tapis altāris ar altārgleznu un kancele — tam laikam raksturīgajā neogotikas stilā ar dažiem ampīra elementiem. Arī zvans tornī ir interesants — saglabājies no dievnama iesvētīšanas dienas, aizlaidis garām zvanu evakuācijas un pārkausēšanas akcijas un saistās ar Latvijai nozīmīgiem cilvēkiem — Feihtneru dzimtu, no kuras nācis pēdējais Kurzemes hercoga galma kapelmeistars un komponists Francis Ādams Feihtners, kurš ar saviem skaņrades paraugiem izpelnījies pat dižā Bēthovena atzinību, un viņa dēls Klīves mežkungs Karls Ludvigs Feihtners, kurš piedalījies slavenā Ķemeru kūrorta izveidē.
Citi iekārtas elementi ir krietni vien jaunāki — tie pārstāv laiku starp abiem pasaules kariem. Kalnciema dievnams atrodas pašā Tīreļpurvā pievārtē, un Pirmais pasaules karš te uzliesmoja pamatīgi, tāpat kā daži Neatkarības kara mirkļi. Trauksmainajos gados apkaime bija tā izārdīta, ka Kalnciema pagasts oficiāli figurēja visizpostītāko Latvijas vietu lokā. Šīs vētras bija skārušas arī dievnamu. Ja neskaita šāviņu pēdas un grīdas bojājumus, pats templis nebija nikni sagandēts, bet izlaupīts gan: nebija vairs ne altāra sudraba, ne ērģeļu, ne lustru. Un to visu, protams, vajadzēja sagādāt no jauna, kas arī tika paveikts līdz 30. gadu vidum.
Paldies laupītājiem (bez mazākās ironijas): cik zināms, jauniegūtie priekšmeti uzskatāmi par vērtīgākiem un izteiksmīgākiem nekā zudušie, kuriem līdzīgi atrodami ne vienā vien Latvijas sakrālceltnē.
1935. gada 17. novembrī, kad Kalnciema dievnams svinēja 80. gadskārtu, arhibīskaps Teodors Grīnbergs iesvētīja divas jaunas lustras.
Vecās visdrīzāk nav varējušas lepoties ne ar ko izcilu vai īpatnēju, toties jaunās jau tolaik droši vien šķita kaut kas gluži neredzēts un vienlaikus kaut kas tik laikmetīgs, moderns un drosmīgs!
Lustru dizains veidots tolaik aktuālajā "art deco" stilā ar etnogrāfiskiem tautiskā romantisma elementiem tādā kā Anša Cīruļa garā, taču pēc Jelgavas mākslinieka Kārļa Celmiņa meta. Galveno žuburu skaits katrā kroņlukturī — divpadsmit — visdrīzāk sakņojas Bībelē un, kā dzird sakām lietpratējus, simbolizē divpadsmit vārtus Jeruzalemes mūrī — līdzīgi kā tas vērojams senākās dievnamu lustrās arī citviet.
Un tā Kalnciema baznīciņa var lepoties gan ar divām patiesi skaistām mākslas un estētikas pērlēm, gan arī ar spožu liecību par to, kā starpkaru Latvijas laikā, nacionālās jūsmas zenītā, sakusa kopā etnogrāfiskais jeb "pagāniskais" ar kristīgo. Un, smalki sakot, šāds sinkrētisms jeb dažādu reliģisko vai filozofisko uzskatu sajaukšanās taču ir tik raksturīgs visai latviskajai kultūrtelpai un latvieša pasaules uzskatam vairāku gadsimtu gaitā!
Bet tas, ka dievnama lūgsnu zāles altārdaļā lasītās Svēto Rakstu vietas vēl šobaltdien burtiski apgaismo lustras ar tautiskiem saules zīmes motīviem, vienalga ir gandrīz paradoksāli, vai ne?
Pirms dažiem gadiem abas lustras rūpīgi restaurējis vietējais meistars Kārlis Degainis, lai jaukie latviski kristīgā dizaina piemēri priecētu ikviena atnācēja acis.