Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Tad, lūk, profesora nojausma par reālo dzīvi ārpus palaco durvīm ir visnotaļ nosacīta. Bet vai zināt, ka Viskonti filmas "Ģimenes portrets interjerā" galvenā varoņa prototips ir slavens itāļu kolekcionārs, interjeru dizaina autors, rakstnieks un anglofils, 1896. gadā dzimušais Mario Pracs? Cilvēks, kurš savu pasauli un vidi veidoja kā mākslas darbu ar mākslas priekšmetiem, gleznām un grāmatām – līdzīgi kā Viskonti varonis.
Mario Pracs ir uzrakstījis vairākas grāmatas par to, kādam, viņaprāt, jābūt mājas interjeram. Par ideālo dzīves telpu vairāku gadu garumā viņš veidoja savu dzīvokli Romā.
Praca grāmata "Dzīves māja", kas izdota 1958. gadā, ir savdabīga oda viņa mājoklim. Šis nams celts 17. gadsimtā, un tā vēlākais īpašnieks ir Primoli kungs, kurš 20. gadsimta sākumā fasādi modernizēja. Palaco atrodas Via Džuzeppe Dzanardelli ielā 1, pavisam netālu no slavenā imperatora Adriāna mauzoleja – vietas, kur risinās arī komponista Džakomo Pučīni operas "Toska" darbība. Rakstnieks un kolekcionārs šeit nodzīvoja 30 gadus, līdz pat savai nāvei 1982. gadā.
Kopš 1995. gada dzīvokli var apmeklēt ikviens interesents, un Praca memoriālais muzejs ir Itālijas valsts īpašums.
Dzīvoklī-muzejā saglabāts tā autentiskais interjers, un tajā atrodas apmēram 1200 dažādu mākslas priekšmetu, kas atspoguļo Praca kunga plašo interešu loku: mēbeles, kuras aptvēra periodu no neoklasicisma līdz bīdermeijeram, dekoratīvi lietišķā māksla, grāmatas, mūzikas instrumenti un gleznas.
Dzīvokļa saimnieks uzskatīja, ka svarīgāk ir nevis būt un dzīvot, lietu ieskautam, bet gan "dzīvot skaistumā".
Tāpēc katra telpa – vienalga, darba kabinets, guļamistaba vai viesistaba – ir iekārtota kā atsevišķa, rūpīgi pārdomāta kompozīcija. Tomēr, neraugoties uz šo dalījumu, dzīvokļa dizains rada vienota ansambļa kopiespaidu.
Istabas savienotas pēc anfilādes principa, tāpēc šī pāriešana no vienas telpas otrā ir savdabīgs stāsts – ceļojums ar sākumu un beigām.
Jau minētās grāmatas pašās beigās autors raksta: "Cilvēks, kas skatās spogulī, esmu es pats, un mana grāmata ir kā tāds manas dzīves un mājas atspulgs greizajā spogulī. Iespējams – savdabīgs manas iedomības piemineklis." Un piebilst, ka arī viņš pats kļuvis par savas dzīves telpas – muzeja priekšmetu, jo īsti vairs nespēj nošķirt ikdienas dzīvi no tās realitātes, kas pakārtota tam, lai "dzīvotu skaistumā".
Sajūtas, kas pārņem, redzot šo Mario Praca dzīvokli, tāpat kā mūziku, izstāstīt nevar. Vislabāk to ir iepazīt klātienē, gida pavadībā. Lai arī tas nav dokumentāli apstiprināts, ir ziņas, ka Mario Pracs tā īsti arī nekad nepiedeva Lukīno Viskonti to, ka viņš filmā ieraudzīja sevi. Laikam jau kino lielais ekrāns spēj parādīt vēl detalizētāk visu šo "greizā spoguļa" atspulgu un tā skaistumu. Kopā ar nelielu smeldzi un lielu vientulības devu.
