Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Pirms daudziem gadiem, uzsākot darbu pie Ivetas Apkalnas skatuves tērpiem, man bija skaidrs, ka ērģelnieka tērps atšķiras no citu mūziķu instrumentālistu tērpiem, ko biju veidojusi līdz šim, ar to, ka tērpam ir jāapvieno gan sporta apģērba funkcijas, jo kāju un roku kustību amplitūda ir sportista cienīga, gan tas, ka ērģeļu galda pedāļus iespējams spēlēt tikai biksēs.
Roku kustības ir ne mazāk svarīgas, jo daudzpakāpju klaviatūru ir jāspēj brīvi aizsniegt, un tāpēc rokām ir jābūt vai nu atsegtām, vai arī piedurkņu piegriezumam īpaši veidotam. Atšķirīgs ir arī skata punkts – koncertzālēs ērģelnieku mēs, klausītāji, redzam no aizmugures vai nedaudz pagrieztu, bet ne no priekšpuses. Protams, runa nav par uznāciena un paklanīšanās brīdi.
Un tomēr vissvarīgākais – tērps ir mūzikas vizuālais ietvars, tērpam ir jāskan mūzikā. Lai arī izklausās pārdroši to teikt, bet tērpa veidols ir daļa no uzstāšanās veiksmes.
Par savu mākslinieces īpašo rokrakstu Ivetas Apkalnas tērpiem varu saukt tērpa auduma arhitektūru mugurpusē. Radošumam nav robežu: tērpus uzgleznoju kā gleznas vai uzbūvēju kā mājas. Un šeit nu ir jāatzīst, ka pieredze, strādājot pie tērpa dizaina, var traucēt. "Traucēt" tādā nozīmē, lai manis radītajiem Ivetas tērpiem nesanāktu divu vienādi skaistu un veiksmīgi izdevušos muguras risinājumu. Un tā nu tas ir – Ivetai nav divu līdzīgu tērpu!
Bieži esmu braukusi uz Ivetas koncertiem ne vien Latvijā, bet arī citviet Eiropā, [un tādos gadījumos] esmu klāt ģērbšanās procesā pirms koncerta. Tas ir tik svarīgi – palīdzēt pārbaudīt katru podziņu, āķīti, sakārtot tērpu mugurpusi. Dažkārt sarežģītiem tērpiem – pieturēt vai pat palīdzēt uzvilkt tērpu.
Tikpat nozīmīgi ir būt klāt grima un frizūras veidošanā. Jau to tapšanas procesā redzēt vīziju, kā tas izskatīsies uz skatuves. Iespējams, ka mans roku pieskāriens pirms iziešanas uz skatuves dod drošības sajūtu Ivetai, ka šajā ziņā viss ir kārtībā un mākslinieks jūtas labi. Tā ir maģija, kura turpināsies mūzikā.
Domājot par jaunu skatuves tērpu, Iveta vienmēr man piedāvā noklausīties mūziku, kas skanēs koncertprogrammā. To dzirdot, atlido mūza. Tad seko audums, kas palīdz spert nākamo soli. Un reizēm audums gluži vai atdzīvojas manās rokās – izjūtu no tā strāvojam enerģiju, un tas mani pašu vienmēr pārsteidz. Tā tikai liekas, ka audums ir nedzīvs. Audumam ir sava dvēsele, kas brīnumaini ļaujas man tikt uzminētai.
