Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Tas viss saistās ar to, ka Rundāle sākotnēji piederēja fon Grothusu dzimtai. 1505. gadā Oto fon Grothuss no slavenā ordeņa mestra Valtera fon Pletenberga brāļa Johana fon Pletenberga nopirka Rundāles muižu. Tas bija ļoti, ļoti liels zemes īpašums, kurā ietilpa ne tikai pašreizējā Rundāles teritorija, bet arī Bērstele un Svitene. Gigantisks īpašums! Ap 1527. gadu Oto fon Grothusa īpašums tika sadalīts starp viņa trim dēliem. Vecākais dēls Oto II saņēma Rundāli. Interesanti, ka 1555. gadā tika sastādīts Livonijas piļu saraksts, un tajā jau ir ierakstīta pils Rundālē. Tas liek uzdot ļoti daudz jautājumu. Pirmkārt: kaut arī muiža bija liela – zinām, ka tur bija 72 zemnieku sētas –, vai tiešām nabaga zemnieciņi varēja sastrādāt tik daudz naudas? Otrkārt:
vai Oto fon Grotuss I varēja būt atstājis saviem dēliem tādus zelta kalnus? Bet fakts ir un paliek fakts – pils bija tapusi, pie tam ļoti, ļoti liela.
Šī pils ir nezināma tāpēc, ka tā būtībā ir tāda kā nogrimusī pils: "nogrimusī" tāpēc, ka tad, kad 1735. gadā Rundālē ieradās arhitekts Rastrelli, viņš tika nostādīts uzdevuma priekšā – pāris gados uzcelt jaunu, milzīgu pili. Bija daudz jautājumu. Viens jautājums, protams, bija – no kā celt? Ķieģeļus uzreiz saražoja uz vietas, no vietējā Zemgales māla. Bet bija ļoti nepieciešami laukakmeņi jaunās pils pamatiem. Rastrelli ieraudzīja, ka šeit priekšā ir viena pussagruvusi liela, liela pils ar ļoti daudziem laukakmeņiem, un jau
1735. gadā pēc ķeizarienes Annas pavēles no Rīgas garnizona tika atsūtīti simt zaldāti, pēc tam ieradās vēl simt, kas nojauca veco pili, iegūstot lielisku materiālu jaunās pils pamatiem.
Bet tagad rodas jautājums: kur fon Grothuss tos ņēma? Var jau būt, ka toreiz akmeņi vēl bija uz laukiem un tikai vēlāk tie pazuda, bet katrā ziņā jaunākos laikos iespaids bija tāds, ka akmeņu nebija.
Tikai 2013. gadā Rundāles pils teritorijā sākās arheoloģiskie izrakumi.
Līdz ar to, ka akmeņi Rastrelli bija ļoti, ļoti vajadzīgi, viņš tam visam bija piegājis ļoti nežēlīgi. Ja senā pils būtu vienkārši sabrukusi, tā mums vairāk vai mazāk būtu – to varētu atrakt.
Bet izrādās, ka tikuši nojaukti ne tikai mūri, bet arī virspamati un pat daļa no akmeņiem, kas tiek likti vēl zem šiem pamatiem.
Tikai vietām tie saglabājušies, un līdz ar to varam ieraudzīt pils kontūru. No otras puses, par veco pili mums it kā bija radies zināms priekšstats, jo 1735. gadā, kad Rastrelli sāka zīmēt jaunās pils idejas, viņš ir iezīmējis veco pili ar četriem torņiem, no kuriem divi ir kvadrātiski, bet divi – apaļi. Bet tagad, kad arheologi sāka rakt, izrādījās, ka tā gluži vis nav: kad vienu no torņiem atraka, izrādījās, ka tieši tur, kur Rastrelli iezīmējis kvadrātisku torni, patiesībā tas ir apaļais tornis, bet diemžēl vienā vietā virsū ir viena vēlāka būve, un vēl tālāk, kur tika rakts, vismaz pagaidām vēl neatradās pēdas no citiem toņiem. Bet katrā ziņā
noskaidrojās, ka tā ir bijusi milzīga celtne, kuras izmēri ir 53 reiz 86 metri – šie izrakumi mūs ļoti pārsteidza.
Izrakumos pavisam negaidīti atklājās daudz senlietu, un tas bija gluži vai mistiski.
No 1735. gada septembra līdz 1736. gada vidum krievu zaldāti taču tur bija ārdījušies, ņēmuši nost akmeni pēc akmeņa un visa šī haosa apakšā mēs atrodam sudraba karoti no 16. gadsimta ar fon Grothusa iegravētu ģerboni! Karote gan bija mazliet iespiesta. Bet pilnīgi neskartu atradām futrālīti ar ornamentiem no 16. gadsimta vidus un vēl ļoti daudzus krāsns podiņus. Tie ir tieši tāda paša tipa kā hercoga pilī Bauskā. Katrā ziņā senā pils bijusi kas īpašs.
