Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Jaunākās modes varēja apskatīt arī restorānos vai kafejnīcās – tieši tā nereti tika aizgūti modes dāmu jauno tērpu vai cepurīšu modeļi.
Lielisks informācijas avots par jaunumiem modē bija arī preses izdevumi – gan dienas un nedēļas laikraksti, gan izklaidējošie un sieviešu žurnāli.
Protams, arī ārzemju modes žurnāli no Parīzes, Vīnes, Berlīnes, Londonas, kas lielā daudzveidībā bija nopērkami specializētajos veikalos, bet īpaši daudzi – ziņu aģentūras LETA veikalā K.Barona ielā 3.
LETA esot piedāvājusi ap 20 dažādus modes izdevumus, pārsvarā no Parīzes, jo Parīze taču bija sieviešu modes noteicēja 20.–30. gados un tāpēc, "saprotams, katrs cenšas iegādāties vispirms īstu franču modes lapu". Žurnāli un dažādas modes lapas bija skatāmas arī pie šuvējām, drēbniekiem, modes salonos.
Bet – varēja arī vienkārši aiziet uz teātri! Un ne tikai sevi parādīt un citus apskatīt.
No aktrisēm tolaik gaidīja ne tikai labu skatuvisko tēlojumu, bet arī modernāko tērpu demonstrēšanu, turklāt, ja vien netika iestudēts kāds vēsturisks gabals, tērpus izrādēm viņām bija jāgādā pašām. Prese tos niansēti analizēja un mēdza arī līdzpārdzīvot par to, ka aktrisēm liela daļa ienākumu jāizdod tieši par savu vizuālo noformējumu.
"Daža laba aktrise gandrīz visu savu mēneša algu izdod tualetēm, un 20% pielikums garderobei ir tikai mazs piliens aktrises budžetā," lasāms presē 1927. gadā. "Luga [..] – liels bleķis", bet izrāde – "tualetu demonstrācija"", izrādi Nacionālajā teātrī vērtēja "Aizkulises" gadu vēlāk.
Par modes karalieni un elegantāko skatuves mākslinieci tika dēvēta Latvijas Nacionālā teātra aktrise Lilija Štengele. Viņas tērpi kļuva slaveni, jo Štengele nežēloja naudu kostīmiem un uz skatuves izšķērdīgi ģērbās atbilstoši jaunākajiem modes kliedzieniem. Štengeles fotogrāfijas koķetās cepurītēs, kažokādās un greznās vakarkleitās ar dārglietām bieži parādījās presē, un tā viņas tērpus sīki un smalki aprakstīja.
Kā jau skatuves zvaigzne, Štengele saņēma lielākus honorārus nekā vidusmēra aktrises, bet no viņas arī gaidīja modernākus un elegantākus tērpus.
1927. gadā intervijā avīzei "Pēdējā Brīdī" Štengele šķendējās, ka Rīgā grūti kaut ko piemērotu atrast, tāpēc viņa lielu daļu no vasaras brīvlaika pavadot Parīzē, meklējot visu vajadzīgo.
Pasūtīt to neesot iespējams augstās muitas dēļ. Parīzē labā modes veikalā zem 200 latiem gan arī reti ko varot atrast. Ar lētāku salonu mantām aktrise neriskējot Rīgas publikai rādīties, jo tā esot pārāk izlutināta.
Tā kā katrai izrādei nepieciešami vismaz trīs, četri, pieci jauni tērpi, Štengele atzinās, ka dažus no tiem īrējot kādā vietējā modes salonā…
Prese rūpīgi sekoja uz skatuves demonstrētajam. Tā 1929. gada februārī Krievu teātrī Štengele spēlējusi ungāru komēdijā "Zilā lapsa". Prese rakstīja: "Literāriskā vērtība niecīga, tomēr augstāka par mūsu iekšzemes ražojumiem. Galvenā interese koncentrējas ap tualetēm." Tika demonstrētas "veselas četras". Un visas tika aprakstītas. Piemēram, trešajā cēlienā vienkāršs kostīms, zila žakete, bēši svārciņi, cepure un kurpes. Bet – īstās zilās lapsas vietā bijusi tikai balta lapsa, kas nokrāsota bēša.
"Vai tiešām Lilija Štengele nevarēja dabūt no "Mertens" vai Libermaņa kaut tikai uz izrādi īstu, zilu lapsu? Tas ārzemēs arvien tiek darīts, un caur to firma tikai var sev iegūt labu reklāmu."
Protams, ne tikai Štengeles tērpi tika ievēroti un aprakstīti, jo "profesionālām māksliniecēm mode ir arī maizes jautājums". Starp Rīgas elegantākajām dāmām minētas arī aktrises Anta Klints, Lilija Ērika, Ludmila Špīlberga...
Paulas Baltābolas tērpi 20. gados esot darināti modes darbnīcā, ko vadīja "populārais mākslinieks-piegriezējs" Francisks Varslavāns.
Par vienu no viselegantākajām aktrisēm 30. gados tika saukta Dailes teātra "blondā burve" Lilita Bērziņa, par kuras tērpiem esot rūpējusies viņas mamma, nodrošinot gan modernus tērpus ikdienas gaitām, gan ēteriskās, greznās un elegantās tualetes skatuves tēliem.
Starp citu, prese brīnījās, kāpēc izrāžu programmiņās netiek norādīts, kāda modes nama vai salona tērpi izrādē redzami. Ārzemēs tā esot ierasta prakse, jo lielie modes nami saprotot, ka jaunāko modi var diktēt plašākām masām ne tikai savos salonos, bet arī uz skatuves, un teātru izrāžu programmās tiek norādīti viņu vārdi un adreses. "Rīga dažā ziņā paliek iepakaļ vakareiropeiskam tempam, un jaunās modes uz skatuves visbiežāk rodas no anonīmiem avotiem. Rīdzinieku modes saloni vēl nav skaidrībā par skatuviskas reklāmas vajadzību," rakstīja prese.