ĪSUMĀ:
- Birojs “NRJA” piedāvājis ideju ēkā izvietot mākslas, arhitektūras un dizaina muzeju.
- NKMP vadītājs: šādu muzeju izvietošana tur būtu ļoti sarežģīta un dārga.
- NKMP tuvākajā laikā jālemj par pieminekļa statusa piešķiršanu.
- NKMP būs jāveic arī padziļināts ēkas kultūvēsturiskais novērtējums.
- Pie koncertzāles projekta attīstības strādā darba grupa.
- Darba grupas dalībnieks, arhitekts Lukševics to sauc par “bezjēdzīgu veidojumu”.
- VNĪ jāveic padziļināta ēkas tehniskā izpēte, lai aplēstu tās nolietojumu un potenciālos ieguldījumus atjaunošanā, ja namu saglabātu.
- Viedokļi par ēkas būvniecības kvalitāti atšķiras.
- Arhitekti skeptiski, ka esošo ēku varētu integrēt koncertzāles projektā.
Iespēja rādīt piemēru modernisma pieminekļu restaurācijā
Arhitekts Uldis Lukševics no biroja “NRJA” ir viens no skaļākajiem Elizabetes ielas 2 ēkas aizstāvjiem. Šajā namā viņš arī tikās ar Latvijas Radio.
“Redz, kur ir tie ēkas trīs “zari” – viens no tiem ieiet parkā, bet divi ir gar ielu, kā normāla ielas apbūve. Likvidējot to mazo 40 centimetru sētiņu apkārt ēkai, laižam cauri celiņus, un sanāk izcila publiska ēka!” stāsta Lukševics.
Aicinot arī citus ar svaigu skatu aplūkot bijušo Centrālkomitejas ēku, Lukševics ar domubiedriem ēkas 438. kabinetā pat noīrējis kabinetu mazai mākslas galerijai.
Lukševics to sauc par “MAD arhitektūras telpu”, kas sasaucas ar Kultūras ministrijai iedāvināto ideju šīs ēkas trīs spārnos izvietot mākslas, arhitektūras un dizaina muzeju, reizē valstij rādot piemēru modernisma pieminekļu restaurācijā.
“Tas, ka te nevajadzētu atrasties birojiem, ir pilnīgi skaidrs.
Bet, ieliekot iekšā šādu laikmetīgās mākslas, arhitektūras un dizaina centru, varētu apvienot šīs trīs ministrijas pakļautībā esošās funkcijas, vidū radot sinerģiju starp tām. Visas tās kopā radītu nebijušu kultūras punktu pilsētā,” uzskata arhitekts.
Kultūras ministrijas atbildi arhitekts pagaidām nav saņēmis, bet Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes vadītājs Juris Dambis to neuzskata par veiksmīgu ideju. Mākslas muzejam griesti būtu par zemu, dizaina muzejam jau ir labas telpas Vecrīgā, bet Arhitektūras muzejam pašreizējā veidolā telpas būtu daudz par lielu.
“Tas nozīmē, ka būtu faktiski nepieciešams radīt jaunu muzeju. Jautājums – kas par to maksās un vai tam budžetā ir līdzekļi?
Katrā ziņā šādu muzeju izvietošana tur būtu ļoti sarežģīta un droši vien arī dārga. Bet par to ir jālemj Kultūras ministrijai un muzeju sektoram, ne mums par to ir jādomā,” saka Dambis. Viņaprāt, par šādas ēkas restaurāciju varētu domāt tad, ja kultūras budžets būtu neierobežots, bet ne apstākļos, kad ir tik daudz citu glābjamu kultūras vērtību, kam nepietiek naudas.
Lemj par pieminekļa statusu
Bet tieši Dambja vadītajai Nacionālajai kultūras mantojuma pārvaldei tuvākā mēneša, pusotra laikā būs jālemj par citu arhitekta Lukševica un viņa domubiedru prasību: iekļaut bijušo Centrālkomitejas ēku valsts kultūras pieminekļu sarakstā. Dambis pats par to ir skeptisks, jo uzskata, ka būve neiederas vēsturiskā centra plānojuma struktūrā un nav kvalitatīvas būvniecības paraugs, tomēr pārvaldes ekspertiem esot dažādi viedokļi.
“Tā simtprocentīgi es nevaru pateikt, kāds būs lēmums. Tad jau nebūtu jēgas tādā veidā šo jautājumu risināt. Tiek izpētīts, tiek savākti visi dati, un tad tiek pieņemts lēmums, iesaistoties vairākiem kompetentiem speciālistiem un nobalsojot. Šis jautājums tiks skatīts arī Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padomē,” skaidro Dambis.
Nacionālajai kultūras mantojuma pārvaldei būs jāveic arī padziļināts ēkas Elizabetes ielā 2 kultūvēsturiskais novērtējums – to vēstulē Kultūras ministrijai aicinājis darīt UNESCO ģenerāldirektors kultūras jautājumos, jo ēka atrodas UNESCO sarakstā iekļautajā Rīgas vēsturiskajā centrā. "Ņemot vērā minēto, secināms, ka nepieciešams padziļināts ēkas Elizabetes ielā 2, Rīgā, ietekmes uz mantojumu novērtējums, un šajā gadījumā nepietiek tikai ar vienkāršotu arhitektoniski māksliniecisko inventarizāciju, jo nepieciešams uzmanīgi izpētīt ēkas tapšanu, tajā notikušos procesus, saglabātības stāvokli un jāizvērtē vēsturiskā un arhitektoniskā nozīme,” teikts Kultūras ministrijas vēstulē Nacionālajai kultūras mantojuma pārvaldei.
Tajā arī ieteikts šajā procesā iesaistīt speciālistus ar ne mazāk kā 10 gadu pieredzi Rīgas vēsturiskā centra ēku izvērtēšanā, bet saturiskajā izpētē piesaistīt vēsturniekus, kuri orientējas padomju totalitārisma perioda notikumos.
Pie koncertzāles projekta attīstības strādā darba grupa
Gan Dambis, gan Lukševics iekļauti arhitektūras un pilsētplānošanas speciālistu darba grupā, kas Kultūras ministrijā izveidota jau pēc valdības lēmuma par koncertzāles atrašanās vietu. Tās mērķis – strādāt pie koncertzāles projekta attīstības un sagatavoties starptautiskam arhitektūras konkursam.
Arhitekts Lukševics to sauc par “bezjēdzīgu veidojumu”.
“Sākotnēji bija plāns, ka darba grupa šo Elizabetes ielas 2 novietni izvērtēs kontekstā ar visām pārējām novietnēm. Tāds bija sākotnējais uzstādījums. Tas ir pilnībā aizmirsts, nekāda cita novietne netiek apskatīta, tikai un vienīgi šī. Darba grupai nav ko darīt, tā ir savākta formāli, no profesionāļiem ar radikāli atšķirīgiem uzskatiem par šīs ēkas nozīmi,” vērtē Lukševics.
Darba grupas vadītājs, kultūras ministrs Nauris Puntulis (Nacionālā apvienība) gan ir pretējās domās. Viņš norāda: “Šobrīd lietas notiek tā, kā tām vajadzētu notikt, un mēs arī zinājām, ka tā būs. Vienkārši ir daži brīži politikā, kuri ir jāizmanto.”
“Izmantotais brīdis” ir jūnijā panāktais valdības atbalsts koncertzāles būvniecībai tieši Elizabetes ielā, nākamā gada budžetā jau paredzot naudu esošās ēkas nojaukšanai. Puntulis gan tagad teic, ka par tās likteni varēs lemt arī arhitekti konkursa gaitā.
“Mēs Rīgā rīkosim starptautisku arhitektu plenēru, kurā lūgsim parādīt vīzijas, kādā veidā tad mēs šeit varam iekļauties ar koncertzāli – nojaucot šo ēku, nenojaucot, daļēji saglabājot... Šis plenērs lielā mērā parādīs virzienu, kurā tālāk iesim. Tad jau attiecīgi – starptautiskais konkurss un citas lietas secīgi,” stāsta ministrs.
VNĪ veiks padziļinātu ēkas tehnisko izpēti
Bet pirms tam ēkas apsaimniekotājam – “Valsts nekustamajiem īpašumiem” (VNĪ) – jāveic padziļināta ēkas tehniskā izpēte, lai aplēstu tās nolietojuma pakāpi un potenciālos ieguldījumus atjaunošanā, ja namu saglabātu.
Kā norāda VNĪ pārstāvis Jānis Ivanovskis-Pigits, iepriekšējās aplēses par 30 miljoniem balstījušās salīdzinoši vienkāršotā apsekojumā.
“Pirms tam bija vairāk vizuāla apsekošana bez atsegumiem, bez urbumiem, tur bija vairāk pieņēmumu, bet šoreiz tā būs daudz detalizētāka izpēte,” skaidro Jānis Ivanovskis-Pigits.
Šis oktobra sākumā gaidāmais atzinums varētu būt spēcīgs arguments tālākās diskusijās par esošās ēkas likteni, jo pašlaik speciālistu uzskati par tās tehnisko kvalitāti radikāli atšķiras.
Arhitekts Uldis Lukševics spriež: “Komunistiskā partija tolaik bija vienīgais pasūtītājs, kas varēja atļauties normālas būvniecības tehnoloģijas un daudzmaz atbilstošus materiālus. Kontrole bija daudzos līmeņos, arhitekti paši izvēlējās apdares akmeņus.”
Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes vadītājs Juris Dambis savukārt teic, ka pēc uzmanīgas ēkas apskates “kvalitatīvo būvniecību” uzskata par mītu. Piemēram, ārējā apdarē izmantotās dolomīta plāksnes jau sākot atdalīties no sienām. Viņš rāda fotogrāfijas: “Ja paskatāmies kaut vai tikai uz apdari – iedomāties, ka ar cementa javas pikām var piestiprināt akmeni pie pamatnes un ka tas ilgi tur stāvēs un nekritīs nost – tā ir tā laika būvniecības kultūra. (..) Ēka ir nolietojusies daudz ātrāk nekā eklektisma vai jūgendstila laika arhitektūra.”
Kā līdzīgus piemērus Dambis min viesnīcu “Latvija” un Preses namu, kur arī labi projektētāji tehniski neesot spējuši rast veidu, kā saglābt autentiskumu. Viņaprāt, restaurācijas gadījumā to nāktos apjaust arī bijušās Centrālkomitejas ēkas aizstāvjiem.
“Kad šie arhitekti paši ķeras klāt pie tā laikmeta būvēm, notiek diezgan lielas pārvērtības, un no tā laikmeta vairs pāri nekas nepaliek,” bilst Dambis.
Vai ēku var integrēt koncertzāles projektā?
Un visbeidzot pēdējais jautājums, par ko diskusijas vēl turpināsies – vai šo ēku iespējams integrēt jaunās koncertzāles apjomā?
To kā vienu no risinājumiem piedāvās zīmēt Baltijas valstu arhitektūras studentiem jau minētajā plenērā novembrī.
Dambis uzskata, ka divi šādi apjomi blakus sadzīvot nespēs: “Varbūt arhitekti ar saviem piedāvājumiem kādu risinājumu var dot un tas ir tik ģeniāls, ka maina manu viedokli, bet pagaidām es to neredzu.”
Skeptiski par to izteicies arī arhitekts Andis Sīlis, kurš savulaik uzvarēja konkursā par koncertzāli uz AB dambja. Viņš Latvijas Televīzijas raidījumā “Kultūrdeva” pauda viedokli, ka šāds risinājums beigās izmaksātu divreiz dārgāk nekā AB dambja variants.
Šo scenāriju apšauba arī arhitektu biroja “NRJA” vadītājs Uldis Lukševics: “Tas konkurss ir vienos vārtos! Visiem Kultūras ministrijas runasvīriem tas būtu super, bonusiņš – beigās visi ir nomierinājušies, piedalījušies. Nu jā, diemžēl viņiem varbūt tas risinājums nebija tik labs… Bet redz, uzvarēja risinājums, kur – nu jā, ar 3D mākoni visu piefiksēsim, bet jauksim nost, jo tam ir nauda. Es nezinu – man cepure būtu jāapēd, ja tas konkurss beigtos ar citādāku rezultātu?”
Starptautisku koncertzāles metu konkursu divās kārtās “Valsts nekustamie īpašumi” plāno sludināt jau šā gada beigās. Pirmajā kārtā būtu jāpiedāvā vispārīga ideja, uz otro atlasītu labākos. Pieteikšanās laiks būšot vairāki mēneši. Tikmēr skaidrības par finansējuma avotiem pašas koncertzāles celtniecībai joprojām nav. Ministrs Puntulis vien norāda, ka viņam “padomā ir dažas idejas”, bet tās viņš pāragri negribot izpaust.
