Jeļena Solovjova: Kas Venēcijas arhitektūras biennāles apmeklētājus sagaida Latvijas paviljonā "Tas nav domāts tev! Tas domāts ēkai", un kādas diskusijas jūs ar tā palīdzību vēlaties rosināt?
Uldis Lukševics: Venēcijas arhitektūras biennāles apmeklētājus noteikti sagaida ļoti spēcīgas emocijas, apskatot Latvijas ekspozīciju, kas ir pietiekoši ievērojama un pārdomas raisoša. Venēcijas biennāles galvenais kurators Hašims Sakis bija uzdevis galveno jautājumu – kā mēs dzīvosim kopā? Un mēs, arhitektu birojs NRJA, galvenā kuratora uzstādījumu izvērsām tajā virzienā, kas šobrīd mums likās svarīgākais – kā dzīvosim kopā ar mašīnām, ar tehnoloģijām? Jo mēs, arhitekti, ar to saskaramies ikdienā, kad mēģinām sabalansēt telpu cilvēkam ar tehnoloģiju piesātinājumu. Lielākoties arhitektūra ir domāta cilvēkam, un arī tehnoloģijas ir domātas cilvēkam.
Gadsimtiem ilgi cilvēks ir sapratis, kāpēc tehnoloģijas viņam vajadzīgas – klozetpods vai gludeklis taču pēkšņi atvieglo viņa darbības... Tagad pienācis brīdis, kad šīs tehnoloģijas, kas tiek projektētas mūsu ēkās, risina globālās problēmas – kā mēs izglābsim visu mūsu kopējo māju jeb zemeslodi no pārkaršanas,
sasmērēšanās, un to lietotājs ikdienā dažbrīd arī nesaprot – piemēram, kāpēc viņš nevar atvērt logu? Tieši tāpēc mums likās svarīgi abus viedokļus satuvināt – ikdienas lietotāju ar viņa pieredzi un inženierus-speciālistus ar skaidrojumu, kāpēc tad tas viss tā notiek. Tas arī ir tas, ko mēs visās trijās mūsu ekspozīcijas sadaļās – gan ekspozīcijā, gan pavadošajā grāmatā, gan arī filmā mēģinām izstāstīt un sataustīt to ziloni no visām pusēm, mēģinot atrast kopsaucēju.
Elīna Lībiete: Mēs paši kā kuratori arī biroja iekšienē esam pieredzējuši "ziloņa" taustīšanu – katrs ar savu skatījumu, pieredzi un viedokli, un man šķiet, ka mēs apmeklētājā vēlamies replicēt to pieredzi, ko paši esam pieredzējuši birojā – ka dažādie viedokļi sanāk kopā un ir zināma sadursme, bet caur dažādajām perspektīvām atklājas kopaina. No tā esam ieguvuši gan mēs paši, gan ceru, iegūs mūsu paviljona apmeklētāji, grāmatas lasītāji un filmas skatītāji.
Varbūt varat mazliet vairāk izstāstīt par saviem personīgajiem atklājumiem un ieguvumiem, veidojot īsprozas krājumu un analizējot "ziloni istabā" jeb arhitektūrā? Vai jūsu viedoklis ir mainījies, apkopojot dažādos uzskatus par tehnoloģijām?
Elīna Lībiete: Grāmatu esam noslēguši ar tādu kā grēksūdzi, kā mēs to iekšēji saucam, aprakstot tos mūsu līkloču un maldu ceļus, pa kuriem esam gājuši, – cauri dažādām idejām un argumentiem, izejot no tehnopesimistiskākas pozīcijas un nonākot līdz reālistiskākam skatījumam. Ir skaidrs, ka tehnoloģijas un progress ir neizbēgams, bet tās ir arī mūsu labākais ierocis cīņā pret dažādām problēmām, ar ko mums vienkārši ir jātiek galā.
Tehnonebūšanas un tehnonejēdzības jau zināmā mērā atspoguļo cilvēka dabu, un problēmas, ar ko saskaramies tehnoloģijās, patiesībā ir problēmas, kas rodas no cilvēkiem un kuras manifestējas šajās tehnoloģijās –
ja kaut kas vienkārši nav līdz galam izdomāts un uzdizainēts, tad tas manifestējas tehnoloģijās un cilvēki ir neapmierināti ar to, ko izdarījuši citi cilvēki. Tā kā tehnoloģijas ir rīks kāda mērķa sasniegšanai, paši esam tās radījuši, paši par tām esam atbildīgi, paši par tām sūkstīsimies un esam dusmīgi, bet nu – tā tas vienkārši ir ar daudzām lietām, un nereaģēt uz arhitektūras un tehnoloģiju lietotāju pretestību arī mēs nevaram – tā ir jāņem vērā, neatkarīgi no tā, no kurienes rodas problēmas. Tāpēc mēs gribam par to parunāt un tam pievērsties.
Uldis Lukševics: Kā saka Elīna, pandēmijas zelta maliņa ir tā, ka mums bija daudz vairāk laika caur sevi izlaist kādas idejas un pieņemt vērtīgākus secinājumus. Plus vēl pandēmijas laiku nepavadījām, sēžot rokas klēpī salikuši: Baltās nakts ietvaros Doma laukumā pirmo reizi Venēcijas biennāļu pastāvēšanas vēsturē Venēcijas paviljona transformētu versiju vispirms atrādījām Latvijas skatītājiem, un tikai tad tā tika montēta Venēcijā. Tā bija transformēta ekspozīcija, reaģējot uz pandēmijas situāciju – visi bijām pārsteigti par to, ka esam ieslēgti savā mājoklī, kur bija pilns ar pagarinātājiem, lādētājiem un laptopiem; bijām spiesti sazināties ar digitālo tehnoloģiju palīdzību, un visi ar to tika galā! Arī mazi bērni tagad mierīgi lieto "Zoom" platformu vai "Microsoft Teams".
Tas tikai pierāda cilvēka tarakāna dabu, ka viņš izdzīvo un ir spējīgs mācīties daudz ātrāk tad, ja ir spiedīgi apstākļi.
Elīna Lībiete: Diemžēl ar klimata pārmaiņām saistītie apstākļi ir tikpat spiedīgi, taču nemanifestējas tik spiedīgos veidos, tāpēc neesam spējīgi uz tiem reaģēt tā, kā esam spējīgi reaģēt uz pandēmiju. Būtu jau labi, ja mēs varētu kaut kā pārnest to ātro reaģēšanu un pielāgošanos uz šo dubultlielo problēmu.
Uldis Lukševics: Elīnas teikto gribētu papildināt ar savu mīļāko teicienu no pavadošās grāmatas noslēguma esejas – ka
lielākā daļa cilvēku ekoloģiskās briesmas, kuras ar tehnoloģijām mēģinām novērst, apzināsies tikai tad, kad rudzu druvas degs.
Tieši tāpēc skaidrošanas darbs un kopīgās sapratnes veidošana starp parastajiem lietotājiem un ēku tehnoloģiju inženieriem ir ļoti svarīga tieši šajā laikā.
Degoši rudzi – poētiska, ārkārtīgi interesanta doma, ko jūs paceļat. Bet abstrahējoties no paviljona un no grāmatas... Skatoties no jūsu personīgās pieredzes – vai cilvēki, veidojot arhitektūru, ir atvērti sadzirdēt, ka varbūt mazliet jāatkāpjas no personīgajām ērtībām vai bailēm, kopējās sabiedrības vai pasaules labā izdarot kaut ko jēgpilnāku? Cik sarežģīta ir šī saruna praksē?
Uldis Lukševics: Vēl joprojām attīstītājiem vismaz mūsu platuma grādos ir svarīgs cipars, ko viņi galarezultātā iegūst, nevis visas mūsu zemeslodes labums. Līdz tam vēl ir jāaug gan individuālajiem lietotājiem, gan lielajiem attīstītājiem. Ņemot vērā Eiropas zaļo politiku, no šī gada mums visā Eiropā jaunbūves jābūvē kā gandrīz nulles enerģijas ēkas – tas nozīmē, ka katrā ēkā būs vēdināšanas sistēma, pieplūde, nosūce un rekuperācija un atkal tiek palielināts siltumizolācijas slānis, lai mēs pēc iespējas mazāk kurinātu, pēc iespējas mazāk izmestu gaisā. Tas viss uz kaut kurieni ved. Varbūt vairāk piespiedu kārtā – gandrīz kā likumdošana no augšas, nevis katra paša apziņas radīts, bet tas arī ir veids, kādā veidā kustēties uz priekšu.
Elīna Lībiete: Par to mazo cilvēku un individuālo lietotāju runājot...
Man patīk tāda analoģija: tajā brīdī, kad tehnoloģijas ir pietiekami attīstītas un advancētas, tās nav iespējams atšķirt no maģijas.
Ja tu kā lietotājs nesaproti, kāpēc tavā mājoklī ir attiecīgā tehnoloģija, ja tu nesaproti to ļoti garo notikumu, regulējumu un risinājumu ķēdīti, kas tavu ventilācijas sistēmu sasaista ar, teiksim, globālo sasilšanu, tev tas liekas kaut kas pārdabisks, turklāt ne tajā pozitīvākajā izpratnē: tas var likties kā lāsts. Vienīgais, kā varam šo ķēdīti samazināt un maģijas šķitumu mazināt – panākt to, ka lietotājs saprot. Bet tas ir diezgan liels izaicinājums un izejas pozīcijas mums katram ir pilnīgi citas.
Tas tad laikam arī ir arhitekta, dizainera vai inženiera uzdevums – vai nu uztaisīt savu produktu tā, ka ir saprotams, ko tieši tas dara, vai arī padarīt to neredzamu, tā ka pat nerodas jautājumi.
Gribētu pavaicāt par jūsu motivāciju. Uldis jau pieminēja, ka šī nav pirmā reize, kad jūs kā arhitektūras birojs līdzdarbojaties Latvijas paviljona tapšanā Venēcijā. Kas mudina jūs piedalīties Venēcijas biennālē, un kāds ir Latvijas ieguvums, piedaloties šāda veida arhitektūras izstādēs?
Uldis Lukševics: Arhitektūras biennāle vienmēr ir par arhitektūras domāšanu. Mūsuprāt, ļoti svarīgi bez "strīpu vilkšanas" ir domāt par idejām, kam jābūt pamatā arhitektūrai, domāt par arhitektūras problēmām. Tieši tāpēc šī biennāle, kas ir lielākais arhitektūras pasākums pasaulē, ir ļoti svarīga, lai pārbaudītu mūsu jautājumus, iespējamās atbildes un šaubas kopējā kontekstā un saprastu, ka tas ir svarīgi arī citiem. Otrs – mēs gribam, lai mums būtu interesanti.
Jo – lai kaut ko darītu, turklāt darītu to labi, jābūt kaut nedaudz interesanti, tieši tāpēc mēs arī piedalāmies konkursos un dažādās starpdisciplinārās lietās: lai varētu to darīt labi un lai mums pašiem būtu interesanti.
Esam arhitekti, mums šī problemātika interesē, tāpēc mēs arī, iespējams, varam sasniegt pietiekoši labu rezultātu. (..)
Elīna Lībiete: Jā, piedalīšanās vai arī domāšana par arhitektūru vienmēr atspoguļojas praksē – netiešā veidā tas atnāk atpakaļ pēc vairākiem gadiem. Otrs – biennāle ir iespēja piedalīties globālajā sarunā, un man šķiet, ka mūsu paviljona uzstādījums un tēma šoreiz sanākusi tik aktuāla un tik globāla, cik nu vien iespējams, un ir saistoša jebkurā zemeslodes nostūrī. Un tās dažkārt ir tās labākās sarunas.
Jūsu arhitektūras birojs gana aktīvi piedalās arī lokāla mēroga sarunās, skaidrojot arhitektūras un modernisma nozīmi arī Latvijā. Kā jūs vērtētu šīs sarunas kvalitāti, un vai mums nevajadzētu runāt par arhitektūru Latvijā vairāk, nekā mēs to darām šobrīd?
Uldis Lukševics: Protams, vajag runāt, turklāt tieši tajā brīdī, kad tiek pieņemti lēmumi, jo mēs taču esam arhitekti, mums noteikti jārunā – gan kā pilsoņiem, gan kā arhitektiem. Jo zinām, par ko runāt.
Tieši tāpēc arī mums bija svarīgi sargāt Elizabetes ielu 2 – mūsuprāt, ļoti svarīgo Latvijas pēckara modernisma arhitektūras simbolu – no politiski konjunktūriski motivētas vēlmes to noslaucīt no zemes virsas.
Plus vēl pārējā mūsu darbība un sajūta motivēja izveidot arī MAD Arhitektūras telpu Elizabetes ielā 2, kas bija vienīgā arhitektūras galerija, kāda mums bijusi. Šobrīd tās vairs nav, jo 1. aprīlī arī mēs tikām izlikti no Elizabetes ielas 2. Šī mazā galerija paspēja uzņemt piecpadsmit dažādas izstādes par un ap arhitektūru – atsaucība bija tiešām liela, un palika vēl saraksts ar potenciālajiem dalībniekiem, kuri būtu gatavi piedalīties, bet nepaspēja, jo māja šobrīd ir slēgta. Visi nodokļu maksātāji turpina maksāt par tukšās ēkas uzturēšanu, jo tāds šobrīd ir politiskais lēmums.
Elīna Lībiete: Mūsu arhitektūras telpa bija kā ļoti labs lakmusa papīrītis, lai saprastu, vai cilvēki ir gatavi runāt par arhitektūru, vai viņiem tas vispār interesē. Biju diezgan pārsteigta – lai gan mūsu rīkotās izstādes bija vairāk vērstas uz profesionāļiem, ik pa brīdim tur ieklīda ļaudis bez šādas intereses, tomēr viņiem bija interesanti redzēt, ko esam izstādījuši. Žēl, ka nevarējām realizēt visas izstādes, kas mums bija padomā. Domāju, ka atbrauksim no Venēcijas biennāles un vēl digitāli iekurbulēsim to pasākumu un uztaisīsim vismaz vienu vai varbūt vairākas digitālās izstādes, lai turpinātu domāšanu un runāšanu par arhitektūru.